Laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" (1907–1917)

Politisks, sabiedrisks un literārs dienas laikraksts. Priekštecis – laikraksts "Baltijas Vēstnesis". Iznāca darbdienās, ar 1915. gadu – katru dienu, ar 1915. gada septembri – darbdienās, ar 1916. gada martu (Nr. 61) – katru dienu, izņemot pirmdienas. Iznāca no 1907. gada 1. novembra līdz 1915. gada 30. septembrim Rīgā un no 1916. gada 2. janvāra līdz 1917. gada 31. maijam Pleskavā, kad tika pievienots Rīgā darbību atjaunojušajam laikrakstam "Baltijas Vēstnesis".

Redaktori

01.11.1907–07.04.1908 Augusts Krūms
08.04.1908–30.04.1908 pēc Augusta Krūma aiziešanas mūžībā redaktora vietā izdevējs Reinholds Nicmanis
01.05.1908–07.01.1910 Fridrihs Vitands
08.01.1910–01.08.1910 atbildīgā redaktora vietā Jēkabs Stumbergs
02.08.1910–31.05.1917 Matīss Ārons. No 1909. gada līdz 1914. gada februārim laikraksta virziena faktiskais noteicējs bija Arveds Bergs.

Redakcijas darbinieki

MatīssĀrons (1907–1917)
JurisKalniņš (pseid. Prātkopis, 1907–1917)
JānisTomiņš (pseid. Riemelis) (1907–1917, no 1915. gada novembra līdz 1917. gadamstrādāja literārā daļā)
PaulsAšmanis (1907–1914. gada oktobris)
MārtiņšLapa (1907–1908. gada marts)
LīgotņuJēkabs (1908. gada 15. aprīlis–1915. gada maijs – Mākslas, literatūras unkritikas nodaļas vadītājs
JēkabsStumbergs (1908. gada novembris–1914. gada februāris – Iekšzemesziņu nod. vadītājs)
NikolajsŠiliņš (1908–1917)
KārlisFreinbergs (1909–1914. gada jūlijs)
JūlijsKornets (1909–1914)
JānisKriškāns (1910–1914. gads – Skolu un izglītības nodaļas vadītājs)
KonstantīnsHiršs (1910. gada pavasaris–1911. gada rudenis)
HermanisAlbats (1912–1915)
KārlisCers (1912–1914)
KārlisSkalbe (1914–1915)
JānisAkmens (1914–1917)
TeodorsLejas-Krūmiņš (1914. gadā – Literārās nodaļas vadītājs)
ArtursBērziņš (1914. gada jūnijs – nodaļas vadītājs)
EduardsVulfs (1914. gada decembris–1915)
JānisSproģis (1915)
KārlisJēkabsons (arī Jākobsons) (1915. gada novembris–1917. gads – strādāja Literārādaļā).

Izdevēji

07.11.1907–17.11.1909 Reinholds Nicmanis, faktiskais izdevējs akciju sabiedrība "B. Dīriķis un biedri"

18.11.1909–31.05.1917 akciju sabiedrība "B. Dīriķis un biedri". Tās akcionāri – Arveds Bergs, Ringolds Kalnings, Ernests Kānelis, Fridrihs Vitands, vēlāk arī Kārlis Graudiņš, Konstantīns Pēkšēns, Jānis Sanders (arī Zanders).

Redakcijas, kantora un ekspedīcijas adrese

01.11.1907–25.10.1909
Redakcija un kantoris – Todlebena bulvārī 2
Telefons 660
Ekspedīcija – Suvorova ielā 7
Telefons 3051

25.10.1909–05.11.1915
Redakcija un kantoris – Todlebena bulvārī 2
Kantora telefons 660
Redakcijas telefons 5282
Ekspedīcija – Suvorova ielā Nr. 7
Telefons 3051

No 1912. gada 11. janvāra telegrammu adrese: Vēstnesis Rīga

06.11.1915–31.05.1917
Redakcija, ekspedīcija un kantoris – Pētera-Pāvila ielā 10 (Pleskava)
Telefons 317
Telegrammu adrese: Vēstnesis Pleskavā

Tipogrāfijas

01.11.1907–05.11.1915 akciju sabiedrības "B. Dīriķis un biedri" spiestuvē, Rīgā
06.11.1915–31.05.1917 akciju sabiedrības “B. Dīriķis un biedri" spiestuvē, Pleskavā

Cenzūra (līdz preventīvās cenzūras atcelšanai Krievija impērijā)

No 1914. gada 28. jūlija (Nr. 170) – Rīgas cenzūras atļauja
No 1915. gada 10. septembra (Nr. 248) – iespiešanas atļauja (Rīgā)
No 1915. gada 6. novembra (Nr. 294) līdz 1917. gada 21. martam (Nr. 65) – iespiešanas atļauja (Pleskavā)

Programma

Darbu sākot

Darbusākot, uzmācas vesels pulks svarīgu jautājumu, par kuriem vēlētumies dotpaskaidrojumu saviem lasītājiem; bet paši lasītāji atzīs, ka tas naviespejams vienā numurā, vēl mazāk vienā rakstā. Tādēļ aprobežosimies mēsšoreiz tikai ar visusvarīgāko.
Pagājušosgadu desmitos mūsu dzīvē spēlēja izšķiroši lomu tautības ideja. Pēc tāsmērojām katru darbu, katru parādību, pat atsevišķas personas. Nevar liegt, kotaī laikā šad un tad bij manāma zināma šaursirdība, vienpusība, patpārspīlējumi, caur ko cēlās dažiem ilgošanās pēc kādas citas idejas, kasvarētu aptvert vēl plašākas ļaužu masas nekā tautības lieta. Daži pat domāja,ka tautības lieta novecojusi un pilnīgi atmetama. Dzīve tomēr sprieda citādi.1905. g. notikumi gan satricināja valdības, baznīcas un skolas autoritāti,bet nespēja noārdīt tos tautiskos pamatus, uz kuriem mūsu dzīve bij dibinātapagājušos gadu desmitos. Mēs esam pārliecināti, ka tautiskie pamati arīturpmāk paliks diezgan stipri, lai uz tiem droši varētu dibināt jaunus kultūrasdarbus nākamībā.
Piegriežotvērīgu tagadnei, jāatzīst, ka tautības ideja daudziem tapusi vienaldzīgāka. Taivietā visu prātus nodarbina politiski un sociāli jautājumi. Par tiem spriežvecs un jauns, lietpratējs un nezinātājs; bieži šie jautājumus izšķir vairākpēc jūtām nekā pēc prāta. Politiskai dienas avīzei te atveras plašs darbalauks, kurā šodien stājas arī "Dzimtenes Vēstnesis". Mēs nepiekopsim nekādujūtu politiku un necentīsimies modināt politiskas kaislības, kuras jau beztam sasniegušas augstu pakāpienu. Mēs pieturēsimies pie reālas politikas unapgaismosim objektīvi nobriedušo reformu vajadzību.
Drīzanepieciešamo reformu ieviešana, kaut arī ne diezin cik pilnīgā veidā, mumsbūs svarīgākā lieta, nekā visu ideālākais likumu projekts, ja tā realizēšananav iespējama paredzamā nākamībā. Mēs simpatizēsim tādēļ ar tādu Valsts Domi,kas nevis tērēs laiku ar tukšu frāžu kalšanu un trokšņošanu, bet bezkavēšanās ķersies pie likumu došanas darba. Esam pārliecināti, ka arī darba Domeneiztiks bez cīņas. Nu, lai cīņas ar, bet neizlaižot galveno mērķi no acīm,ka tā sapulcējusies ne vien dēļ cīņas vien, bet lai dotu jaunus likumus, uzkuriem Krievijas tautas ar nepacietību gaida.
Metotskatu nākotnē, jānāk pie pārliecības, ka sajūsmība priekš politiskiemjautājumiem tādā mērā, kā šim brīdim, nevarēs ilgi pastāvēt. Gribot negribotbūs jāatzīst, ka mazās tautas, pat sabiedrojoties, nespēs darīt izšķirošoiespaidu uz lielo politiku tādā valstī kā Krievija. Vislabākā gadījumāmazajām tautām izdosies aizstāvēt savas kulturelās intereses. Esam taisuzskatos, ka mazajām tautām kultūras darbos būs labāki panākumi nekāpolitikā. Mēs nešaubāmies, ka latvieši nākamībā ķersies ar lielāku sparu nekāacumirklī par piemēru pie sava saimnieciskā stāvokļa uzlabošanas, kas, kautgan labāks nekā dažā Iekškrievijas guberņā, tomēr nav vēl sasniedzis tādupakāpi, kāda mums pienāktos pēc mūsu ģeogrāfiskā un tautas garīga attīstībasstāvokļa. Mūsu izglītība, ar kuru dažu reizi mēdzam lepoties, neatrodas nebūtideālos augstumos, sevišķi arodniecisku skolu ziņā sajūtams liels trūkums. Dēvēgan latviešus par zemkopju tautu, bet līdz šim, mums par lielu kaunu, vēlvisiem mūsu jaunekļiem=zemkopjiem jāmeklē sava arodnieciskā izglītība ārpusdzimtenes robežām. Sevišķu vērību nāksies piegriezt mūsu mākslas izkopšanai.Mākslā mēs atradīsim gandarījumu par neveiksmi politikā; māksla ieliesiesmūsu tautas individuālās īpašības; bet mākslu var sekmīgi piekopt tikai garīgistipras un tikumiski veselas tautas. Dievam žēl, tagad bieži dzird sūdzamies partikumības grimšanu starp latviešiem. Fakti ir nenoliedzami. Bet mēs domājam,ka mūsu tautas kodols vēl ir vesels; mēs ticam, ka mūsu tautā vēl mītiekšķīgs spēks, tādēļ starp citiem jautājumiem "Dzimtenes Vēstnesis" izsvērsmākslas kopšanu un tikumības veicināšanu, jo mākslā un tikumībā tas ierauga latviešuspožo nākamību.

Redakcija

DzimtenesVēstnesis, 1907, Nr. 1, 1. (14.)nov., 5. lpp.

Gadagājumi

1907. Nr. 1 (1. nov.)–Nr. 49 (31. dec.)
1908. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 303 (31. dec.)
1909.–1911. gads – 302 numuri gadā
1910. gada 6. novembrī izdota "Dzimtenes Vēstneša" Speciāltelegramma [Par Ļ. Tolstoja nāvi], 1 lp.
1912. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 303 (31. dec.)
1913.–1914. gads – 301 numurs gadā
1913. gada 21. febr. izdotas "Dzimtenes Vēstneša" Speciāltelegrammas, 2 lpp.
1915. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 342 (31. dec.)
1916. Nr. 1 (2. janv.)–Nr. 301 (31. dec.)
1917. Nr. 1 (1. janv.)–Nr. 119 (31. maijs)

Laikrakstu "Dzimtenes Vēstnesis" sāka izdot aizliegtā laikraksta "Baltijas Vēstnesis" un tā pēcteču vietā. Kad 1917. gada 6. aprīlī atjaunoja laikrakstu "Baltijas Vēstnesis", izdevēji no 1917. gada 3. jūnija tam pievienoja laikrakstu "Dzimtenes Vēstnesis".

Regulārie pielikumi

01.11.1907–18.02.1914
"Dzimtenes Vēstneša" Lit[erārais] pielikums. Iznāca darba dienās, redaktors Līgotņu Jēkabs. Turpmāk pašā laikrakstā bija literārā nodaļa "Dzimtenes Vēstneša" stāstu feļetons.

17.07.1914–01.08.1914
"Dzimtenes Vēstneša" Skrejlapa.
Kad sāka iznākt akciju sabiedrības "B. Dīriķis un biedri" izdotais laikraksts "Rīgas Ziņas", skrejlapu izdošanu pārtrauca.

19.01.1916–16.04.1916
"Dzimtene". Latviešu vispārīgās palīdzības biedrības "Dzimtenes" orgāns bēguļu vajadzībām. Iznāca 1–2 reizes mēnesī Petrogradā, iespiests Pleskavā, akciju sabiedrības "B. Dīriķis un biedri" spiestuvē. Redaktors Kārlis Rozītis.

Gadījuma pielikumi

1911 pie Nr. 297 – Vitols, J. Ziemassvētku nakts. A. Stērstes ģimenei. Vārdi J. Ermaņa. Rīga, 1911.3 lpp.
1912 pie Nr. 299 – Ziemassvētku nakts [dziesma].
1914
pie Nr. 179 – Eiropas kara karte. Rīga, 1914.] 1 lpp.
pie Nr. 297 – Straume, J. Мāmuliņ, neraudi! (Kara iesaukto varoņu piemiņai). Rīga, 1914. 3 Ipp.
1907.–1915. gadu daudziem numuriem pievienotas lapas ar kolumnas titulu – "Dzimtenes Vēstneša" pielikums; tie faktiski ir paplašināti numuri ar kārtējo laikraksta saturu.

Sodi un aresti

1909 administratīvi sodīts redaktors Fridrihs Vitands ar 100 rbļ. (raksts par kāda nama Jelgavas šosejā antisanitāro stāvokli)

1911 Matīss Ārons ar 100 rbļ. vai 1 mēnesi aresta par ziņojumu "Rājiens centrālcietuma priekšniekam" (Nr. 264) un ar 300 rbļ. vai 2 mēnešiem aresta par А. Niedras stāstu "Pēteris Salna" (Nr. 297)

1915 Matīss Ārons ar 1000 rbļ. par kara cenzora svītrotā teksta nodrukāšanu

Cena

01.11.1907– 31.03.1916
Par 1 mēnesi – 50 kap., ar piegādi – 85 kap.
Par 1 gadu – 4,50 rbļ., ar piegādi – 6 rbļ.
Sludinājumu/reklāmas cena – 10 kap. par 1 laikraksta rindiņu (sīku rindiņu), 30 kap. par 1 laikraksta rindiņu 1. lappusē (priekšpusē). No 1908. gada 2.(15.) augusta: reklāmas daļā – 20 kap. No 1913. gada 2. (15.) janvāra: priekšpusē – 40 kap., reklāmas daļā – 30 kap., sludinājumu daļā – 10 kap. No 1913. gada 25. februāra (10. marta): priekšpusē – 40 kap., reklāmas daļā – 30 kap., sludinājumu daļā – 12 kap., vietu meklētājiem – 10 kap. 1913. gada 22. maijā (4. jūnijā) laikraksta titulā pārstāj publicēt reklāmas un sludinājumu cenas.
Numura cena – 5 kap. No 1914. gada 24. oktobra (6. novembra) – 3 kap. No 1915. gada 25. aprīļa (8. maija) – dzelzceļa stacijās 5 kap. No 1915. gada 5. (18.) novembra – 5 kap.

01.04.1916–30.07.1916
Par vienu mēnesi pa pastu – 1 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 70 kap., ārienes izdalāmās vietās – 75 kap., uz ārzemēm – 1,20 rbļ.
No 1. aprīļa līdz 31. decembrim pa pastu – 6,50 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 4,80 rbļ., ārienes izdalāmās vietās – 5,50 rbļ., uz ārzemēm – 9 rbļ.
Numura cena – 5 kap.

01.07.1916–31.05.1917
Par vienu mēnesi pa pastu – 1 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 70 kap., ārienes izdalāmās vietās – 75 kap.
Uz gadu pa pastu – 8 rbļ., Rīgas un Pleskavas izdalāmās vietās – 6 rbļ., ārienes izdalāmās vietās – 7 rbļ.
Numura cena – 5 kap. No 1917. gada 2. (15.) aprīļa – 6 kap.

Redaktoru un redakcijas darbinieku atmiņas

"1910. g. 2. augustā uzņemdams plašā,lielā laikraksta "Dzimtenes Vēstneša" atbildīgā redaktora vietu (šī atbildībauz mani gulās līdz 1917. g. maijam), es pirmā numurā uzsvēru dienaslaikraksta galvenos uzdevumus: "sniegt viegli saprotamus interesantusapcerējumus un paskaidrojumus gan par politiskiem un sabiedriskiem, ganmākslas un zinātnes jautājumiem," piemetinot tam visam kā galveno tendencijeb kodolu: "jāaudzina tautā krietni tikumi, vīrestības gars, patiesībasmīlestība un vispārības labuma cienīša un piekopšana." Pie šā tautasaudzināšanas principa esmu pastāvīgi centies turēties visā savā avīžniecībasdarbā.
Nedaudzdienu pēc tam saņēmu no cienītā Smiltenes prāvesta K. Kundziņa mīļuapsveikumu un novēlējumu uzņemtā darbā: "Lasīdams Jūsu vārdu Dz. V. atbildīgāredaktora vietā un Jūsu pirmo ievadrakstu nopriecājos. Vēlētos, lai Jums labiizdotos! Lai vecais "Baltijas Vēstnesis" atkal staigātu tautas vienošanasceļā un mūsu dzīves patiesīgā kultūras darbā. Un lai viņam allažiņ stāvētuacu priekšā, ka laikraksts ir un paliek tautas audzinātājs garīgā un laicīgāziņā. Jūs paši jau esat tā laikmeta bērns, kur ticējām tādām mantām unstrādājām. Un kur darbs nebij tīri veltīgs. [..]
Latviešupreses 100 gadu pastāvēšanas svinību laikā es ievaicājos: kādam īstenībāvajadzētu būt laikraksta redaktoram? pie tam reizē atbildēdams ar vācužurnālista un kritiķa Jūlija Baba vārdiem, ko viņš izteica nekrologā paržurnāla "Das literarische Echo" ilggadējo redaktoru un vadītāju Ettingeru: "Rediģēt ir kārtot un vadīt, tur nevajaga kaislību, bet skaidrību, ne priekuuz karošanu, bet mierīgu garu, ne uguni, bet siltumu. Bet siltumu gan visādāziņā! Ne avīžnieka indifirentu aukstumu, kam viss vienaldzīgs, ne neitrālacilvēka kūtru mieru, bet smalka cilvēka dzīvu dalības ņemšanu, kam ir vairāknovērotāja ieņēmības, nekā ātras radīšanas kāres, un kam tomēr netrūkstnopietnības un kārtotājas darbības." Šīs domas turu par ievērojamām un tāslabi sakrīt ar manu žurnālista darbību un attiecināmas gan uz literāra unsabiedriska, gan arī politiska laikraksta redaktoru.
Espats kā redaktors esmu maz rakstījis par augsto politiku, turpretim pastāvīgiinteresējies par skaidriem latviešu dzīves, literatūras un kultūrasjautājumiem, tāpat par to, kas citās zemēs šai ziņā labs sasniegts, ko mēsvarētu ņemt par paraugu, tāpat par to, lai manā avīzē speciālisti un citikrietni zinātāji daudz rakstītu. Par tādu mani reiz patēloja arī Veinbergs,kas mani labi pazina, jo viņa avīzē vairākus gadus biju strādājis.
Pašķirstotvairākus "Dzimtenes Vēstneša" gada gājumus, tur var uziet tiešām daudzinteresantu ievērojamu rakstu gan par politiskiem un sabiedriskiem, ganmākslas un zinātnes jautājumiem, par kuriem uzsvēru savā programmā. Tesakopoti daudzi mūsu tālaika dažādu speciālistu raksti. Svarīgākie raksti, pēctālaika avīžu paraduma, ir sevišķi gari un stiepjas bieži vien pa daudziemnumuriem. Šāda garuma rakstus mūsu šolaiku dienas presē vairs nesastapsim. Tāmīl visu izteikt īsi, informācijas, lietas paziņojuma un īsa noskaidrojumaveidā, ne garos apcerējumos un iztirzājumos, ko atstāj ar dibinātu iemeslu žurnāliem."

Matīss Ārons. Manas dzīves atmiņu grāmata.Rīga: A. Gulbis, 1938. 134.–136. lpp.

"Pa tam manai avīzei pienāca laikmets, kad viņas līdzšinējoīpašnieku A. Bergu izstūma no avīzes administratora un pat līdzizdevējalomas. Avīzes priekšgalā nostājās, sapērkot tās akcijas, agronoms J. Bisenieksar saviem domu biedriem. Šai laikā, 1914. gadā, jaunie izdevēji aicināja arīJ. Jankavu no Parīzes Rīgā redakcijā kā patstāvīgu redakcijas locekli. Uzsavu galvu ņēmās avīzē ielikt savus rakstus arī veikaliskais administrators,bieži vien stipri asus un polemiskus, kas kaitēja avīzei. [..] ".."DzimtenesVēstnesis" savā laikā (manas vadības laikā) sasniedza ievērojamas sekmesizplatības ziņā, kad redakcijai bija brīvas rokas pēc savas idejas avīzivadīt. Tā avīze izgāja 1913. g. beigās ikdienas 63.000 eksemplāros unsestdienām 68.000 eks., ziemsvētku numurs pat 75.000 eksemplāros. Tas bijarekords, kādu līdz tam vēl neviena cita latviešu avīze nebija sasniegusi. Bettiklīdz izdevēji (J. Bisenieks ar saviem biedriem akcionāriem, kas bijaizdevējos pārsvarā) sāka uzspiest redakcijai savu tendenci un pieņēma pēcsavas gribas redakcijas darbiniekus, dodami tiem patstāvības pilnvaras —laikraksts sāka tūdaļ grimt. Tas piedzīvots arī pie citiem laikrakstiem, kurizdevēji gribējuši uzspiest avīzei savas partijas tendences. Gan tiem, kasziedo naudu laikrakstu izdošanai, ir zināma tiesība, prasīt, lai viņuizdodamā laikrakstā taptu ievērotas viņu intereses, bet šīm interesēm gan arvienujāsaskan ar vispārības un pieklājības prasībām, ja grib, lai vispārība tādaorgāna uzturēšanu ievēro un pabalsta."
Biseniekambija plaša lielrūpnieka slava un daba, viņš gribēja saņemt savās rokās visulatviešu presi (viņš izdeva "Zemkopi", nodibināja blakus "Dz. Vēstnesim" kapeiku avīzi "Rīgas Ziņas", pārņēma arī "Latviešu Avīzes" savā īpašumā untīkoja pārņemt savas ietekmes sfērā arī pārējos latviešu laikrakstus), laitad ar to palīdzību vilktu lomu visā latviešu dzīvē un vadītu un ietekmētupēc patikas savus nepārskatāmos veikalus, kas grozījās pa galvenai tiesai apt. s. Latviešu Lauks. Ekonomisko sabiedrību un viņas bankām un citāmiestādēm, kā arī ap namu iegūšanu un izmantošanu Rīgā, Jelgavā un citur. Viņaveikalu aizstāvēšanas metode bija vienkārša: sevi celt un pretiniekus, piem.Latviešu Lauksaimn. Centrālbiedrību, kas darbojās Vidzemē, nopelt."

Matīss Ārons. Manas dzīves atmiņu grāmata.Rīga: A. Gulbis, 1938. 145.–146. lpp.

"Iespaidīgs latvju liberālās pilsonības laikraksts, ar ļoti ievērojamu skaitulasītāju, šai laikmetā ir "Dzimtenes Vēstnesis", kurš veicina latvju garīgoscentienus, māca viņus tikt pie turības, lai tie varētu ieņemt sev pienācīguvietu arī politiskajā dzīvē."

Jānis Bankavs. Latvju avīžniecība. No: Bīlmans, A. Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados. Rīga: Golts unJurjans, 1928. 663. lpp.

Vērtētāju atzinumi

"Ja šo rindiņu autors būtu kādas citas avīzes izdevējs vai līdzīpašnieks, tad varētu domāt, ka viņam skauž "Dzimtenes Vēstneša" lielais lasītāju skaits un akcionāru milzīgās dividendes. Bet tagad tādām aizdomām nav vietas. Šo rindu rakstītājam nav žēl, ka ik vakaru pilni piekrauts ormaņa vezums no "Dz. V." ekspedīcijas brauc pār pontonu tiltu uz Pārdaugavu, ka Berga bazāra [tirgotāji] ar reklāmu peršām šajā avīzē dūšīgi sekmē savas rebes, ka Daugavmalas tirgus sievas viņu abonē tādēļ, ka tur visvairāk papīra reņģu ietīšanai. Bet viņam žēl, ka šī pati reņģu pārdevēja pa reizei ieskatās arī, kas drukāts uz šī ietinamā papīra, un, kas tur drukāts, tas nevar viņu izglītot, paplašināt viņas redzes apvārsni, noskaidrot viņas sabiedrisko stāvokli un vajadzības, bet var tikai apmiglot viņas jau tā neskaidro sajēgu; viņam žēl visu to vientiesīgo ļautiņu, ko šī avīze sistemātiski apmuļķo, viņam riebj tas sabiedriskais jezuitisms, ko tā kultivē. Var jau sacīt, ka starp citiem arī tā sauktie personīgie impulsi viņu dzinuši šo rakstu laist klajā; nupat minētais riebums taču ir tīri personīga sajūta. Tikai reportieris, kroniķis un statistiķis vispār var pretendēt uz neitrāla, objektiva rakstu darbinieka nosaukumu. Katra sabiedrisku parādību pētītāja un kritiķa objektivitāti nes subjektīvu personīgu sajūtu, simpātijas vai riebuma apakšstrāva. Šī raksta autora personīgajam riebumam pret minēto laikrakstu ir dziļi motivēti iemesli. Šī laikraksta jaunais redaktors tūliņ vai pirmajā dienā ir griezis visu savu krūti pret šo rindu rakstītāju un viņa darbiem. Katrai viņa jauniznākušai grāmatai "Dz. V." "kritiķi" nikni brukuši virsū; un, kad jauna acumirklī nav pagadījusies pie rokas, tad uzmeklējuši kādu vecāku un pār to izlaiduši savu žulti. Tā desmitiem numuru pildīts "iznīcinošiem" artiķeļiem, kas rakstīti gan skrāpējošu tērauda, gan čīkstošu zosu spalvu – gan smērēti tāpat tintes pudelītē apmērcētu korķa galu. Protams, ir uzslavas, no kurām rakstniekam jākaunas, un uzbrukumi, par kuriem prieks."

Andrejs Upīts. "Dzimtenes Vēstnesis" un viņa loma latviešu sadzīvē. Rīga: Autora izd., 1911. Cit.: Grigulis, A., Austrums, V. Latviešu literatūras kritika. Rakstu kopojums. 2. sēj. (1905.–1911.). Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1957. 997.–998. lpp.

""Dzimtenes Vēstnesis” izbeidza savas gaitas, tā arī neizveidojot patstāvīgu idejiski politisko līniju un palika svārstīgas dienas avīzes ietvaros."

Arvīds Grigulis, Rihards Treijs. Latviešu žurnālistiskas vēsture no pirmsākumiem līdz Pirmajam pasaules karam. Rīga: Zvaigzne, 1992. 326. lpp.

"Pirmskara gados "Dzimtenes Vēstnesis" bija tas preses orgāns, kas cīnījās kā pret labēji reakcionāro, tā pret kreisi radikālo virzienu sabiedrības uzskatos."

Uldis Lasmanis. Arveds Bergs. Sabiedriski politiska biogrāfija. 1. d.: Impērijas demokrāts. 1875–1918. Rīga: Autora izd., 1997. 161. lpp.