Arturs Bērziņš

Dzimis amatnieka ģimenē.
Izglītību ieguvis pakāpeniski, pa daļai pašmācības ceļā.

1914: evakuējās uz Krieviju.
1915: atgriezās Latvijā.
1944: no Kurzemes devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.

1904: pirmā publikācija laikrakstā "Balss".

Daudzus gadus regulāri rakstījis recenzijas par latviešu teātra izrādēm. Spriedumi smalkjūtīgi, pamatoti, nosvērti, recenzijās jūtama autora erudīcija un analītiskums.
Rakstījis apceres par latviešu aktieriem un rakstniekiem: Daci Akmentiņu, Jūliju Skaidrīti, Bertu Rūmnieci, Annu Brigaderi, Rūdolfu Blaumani (krājumā "Pazīstamas sejas" 1–2, 1944–1947). Daļa apceru publicētas laikrakstā "Jaunākās Ziņas", tostarp par Daci Akmentiņu, Teodoru Valdšmitu,

Viens no ievērojamākiem latviešu teātra vēsturniekiem.
Sarakstījis grāmatu "Latviešu teātra attīstības gaitas" (1932).
"Latviešu konversācijas vārdnīcā" 11. sējumā (1934–1935) publicēts pētījums "Latvju teātra vēsture".

Teātra vajadzībām tulkojis ap 30 lugu, to vidū Antona Čehova "Kaija" (1908, teātrī 1909), Ļeva Tolstoja "Dzīvais mironis" (grāmatā un teātrī 1911).
Pārtulkojis 30 lugas un 7 romānus.

Darbi, grāmatas
1932: Latviešu teātra attīstības gaitas (Rīga: Valters un Rapa).
1935: Latvju teātra vēsture (Rīga: A. Gulbis).
1937: Ziedi, kuŗi tumsā plauka: līriski dzejoļi un proza (Rīga: autorizdevums).
1939: Kārlis Miesnieks: apcere (Rīga: Valters un Rapa).
1939, 1940: Ēnā: dzejoļi un stāsti (Rīga: autorizdevums).
1944: Pazīstamas sejas. I (Rīga: P. Mantnieka apgāds).
1947: Pazīstamas sejas. II (Detmolda: P. Mantnieka apgāds).
1948: Latvijas lauku teātru pirmsākumi (Eslingena: Grāmatu Draugs).
1952: Jānis Jaunsudrabiņš: monogrāfija (Vesterosa: Ziemeļblāzma, J. Abučs).
1954: Ādolfs Alunāns latviešu teātrī: monogrāfija (Londona: Latpress apgāds).
1959: Kārlis Zariņš dzīvē un darbā: monogrāfija ar draugu un laika biedru veltījumiem (Londona: Rūja).

1950–1952: P. Mantnieka apgāda gada grāmatas ... gadam" redaktors (Brisele: P. Mantnieka apgāds).
1953–1957: galvenais redaktors un sastādītājs "Latviešu Almanaham... gadam" (Londona: Latpress apgāds).

Tulkojumi
1906: Čirikovs, Jevgēņijs. Galvniecībā (Rīga: Spēks).
1908: Čehovs, Antons. Kaija (Rīga: Ed. Zirģeļa grāmatu tirgotavas apgādībā).
1908: Przerva-Tejmejers, Kazimirs. Bezdibens (Liepāja: A. J. Buncis).
1910: Čehovs, Antons. Lācis (Rīga: Ed. Rozīša apgāds).
1911: Tolstojs, Ļevs. Dzīvais mironis (Rīga: J. Brigaders).
1924: Goldoni, Karlo. Viesnīcniece (Rīga: A. Gulbja apgāds).
1910, 1924, 1937: Dikenss, Čarlzs. Olivers Tvists (Rīga: Valters un Rapa).

Par Artura Bērziņa personību

"Viņš bija, kā arvien, omulīgs, lielu nodomu pilns, katrā ziņā garie mūža gadi nebija mazinājuši viņa garīgās rosmes. Viņš dzīvi sekoja visiem notikumiem latviešu dzīvē, izlasīja gandrīz visas trimdā un Latvijā iznākušās grāmatas un laikrakstus... [..] Artura Bērziņa vareno piebaldzēna stāvu gadi gan bija mazliet vairāk saliekuši, taču sejā viņš nebija neko mainījies. [..] Bērziņam trimda nebija lemta bezdarbībai. Viņš vispāri necieta garīgu dīkdienību. Trimdā radušies gandrīz visi viņa lielākie oriģināldarbi. [..] Strādādams Stokholmā Dortningholmas teātra muzejā kā arhīva darbinieks Bērziņš ari paveicis kādu lielāku darbu par latviešu teātra vēsturi, taču pagaidām tā apmēri vēl nav zināmi. Viņam būs palikuši arī citi iesākti darbi. Katrā ziņā Artura Bērziņa daiļradīšana pēdējos piecpadsmit gados uzrādīja, ar maziem atpūtas pārtraukumiem, kāpjošu spriegumu. Viņš pētīja un vāca materiālus par redzamiem kultūras un sabiedrības darbiniekiem, par sava Piebalgas novada veterāniem un tad tos nesteigdamies, bet ar lielu erudīciju ievija portreta vai esejas logatos. Arturs Bērziņš arī trimdā nevarēja dzīvot bez latviešu kultūras gaisotnes. Ja to visā pilnībā vairs nevarēja dot dzīve, tad viņš lika lietā savas atmiņas, lika lietā vēstures materiālus un centās uzburt savā izdomā zudušās paradīzes ainu. Bērziņš portretēdams kādu redzamu darbinieku neideālizēja viņu, bet centās visiem savu "varoņu" vaibstiem piešķirt klasiski noskaidrotas, objektīvas līnijas. [..] Kā cilvēks viņš bija reizē saticīgs un impulsīvs, omulīgs dzīves pieņēmējs un tai pašā laikā stingrs principu vīrs. Daži draugi viņam pieraksta ari diplomāta spējas. Tās viņam patiesi piemita, resp. viņš prata orientēties vissarežģītākos apstākļos, bez lielām valodu zināšanām prata droši turēties uz starptautiska parketa, prata atrast sev draudzīgu vidi un patiesus draugus. Viņš jau pa gabalu spēja lasīt citu vaibstus un atburtot žestu slēptā kās nianses un, dibinoties uz šiem atklājumiem, virzīt un korriģēt savu darbību. Taču grūti teikt, vai būdams praktiskā diplomāta postenī Bērziņš būtu latviešu tautai varējis tik labi kalpot kā rakstnieks, redaktors, teātra kritiķis, teātra direktors."
Aigars, Pēteris. Artura Bērziņa piemiņai. Londonas Avīze, Nr.836 (20.07.1962)

"Arturs Bērziņi atrada savu literāro žanru – literāro portretu, ko gleznoja maigām, gaišām akvareļu krāsām. Tā viņi portretējis veselu latviešu mākslinieku galeriju: rakstniekus Rūdolfu Blaumani, Eduardu Vulfu, Jāni Jaunsudrabiņu, Kārli Skalbi, aktierus Bertu Rūmnieci, Aleksi Mierlauku, gleznotājus Ādamu Alksni, Niklāvu Struņķi u. c. Trimdas gados viņi devis arī sūtņa Kārļa Zariņa un Ādolfa Alunāna portretu. Tajos izcelti cilvēciskie vaibsti, diemžēl, bez ēnojumiem, tā teikt, bez "grumbām" sejās. No vienas puses te iedarbojusies Bērziņa organiskā labsirdība."
Grīns, Jānis. Noslēdzies Artura Bērziņa mūžs. Laiks, Nr.57 (18.07.1962)

Par grāmatu "Pazīstamas sejas. I." (Rīga: P. Mantnieka apgāds, 1944)

"Bērziņa raksturā ir pārsvarā pozitīvi humānie, optimistiskie vilcieni, bet arī humors un joviālitāte; pēdējā gan izpaužas vairāk personīga attieksmēs nekā rakstos. Bērziņš ir vairāk cēlējs un balstītājs, mazāk jaunu stigu cirtējs un kartētājs. – Artura Bērziņa raksti izkaisīti laikrakstos, žurnālos, rakstu krājumos; grāmatu viņam gandrīznav bijis, tāpēc šis raženais kritiķis pats reti kad un arī tad tikai garām ejot īsi vērtēts.
Bērziņa "Pazīstamās sejas" pieskaitāmas žanram ko saucam par literāro portretu jeb charakterisku. Šis žanrs sastādās no vides un laikmeta tēlojuma kā fona, dažiem biogrāfiskiem datiem, bet galvenais tanī ir raksturojums, pie kam modeļa raksturu atver, izlietojot kā personīgo dzīvi unrīcību, tā darbus resp. gara ražojumus. [..] Pazīstamajās sejās atrodami 12 literāri portreti – Blaumaņa, Rūmnieces, Rozentāla, Mierlauka,Skaidrītes, Purvīša, Austriņa, Kaktiņa, Špīlberģes,Smiļģa, Miesnieka un Oša. Tā ir lepna mūs
rakstnieku, aktieru, gleznotāju un 1 dziedātāju portretu galerija, sarindota viņu dzimšanas gadu kārtībā. [..] Arturs Bērziņš portretē, it bieži rādot iekšējo cilvēku caur ārējo tā rīcību, apmēram kā to dara daiļliteratūrā. Ar raksturu analizi viņš mazāk nodarbojas. Viņš labi apzinās, ka raksturu atklāj arīzīmīgs sīkums, nostāja kādā šķietami mazsvarīgājautājumā, zīmīgs izteiciens vai anekdots. Tie iedzīvina gleznojuma lielās kontūras. Tāpēc Artura Bērziņa 12 mākslinieku raksturojumi lasāmi visi viegli, patīkami, kā beletristika."
Grīns, Jānis. Artura Bērziņa Pazīstamas sejas. I. Latvju Mēnešraksts, Nr.6 (01.01.1944)

Andrens, Arturs, Largo, Spietāns, Spietānu Arturs

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1927. gada 15. novembra lēmumu.
IV šķira
1927

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1933. gada 16. novembra lēmumu.
III šķira
1933