Riemelis

Dz. saimnieka ģim.

Tulkojumi:

1924: Heine, Heinrich, Fon Šnabelevopska kunga memuāri: Gulbis, [1924]. 52 lpp. Universālā bibliotēka ; Nr. 263 .
1926: Brachvogel, Albert Emil, Fridemans Bachs. Rīga : A. Gulbis, [1928]. 357 lpp. ; 20 cm. Romanu biblioteka ; Nr. 22 .

Pirmais publicētais Riemeļa dzejolis - "Bēduļi" laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" 1875.19.III.
Bēduļi

Kas vientulībā sēdēdams
Slīkst rūktās asarās,
Kam viss šis lielais zemes-nams
Pilns sāpju parādās;

Kam pagājības kapiņā
Ir laime guldīta,
Ko apsedz katrā brītiņā
Tik bēdu tumsība;

Kam nākamībā nesmaida
Nedz prieks, nedz laimība,
Tik noputas un skumība
To visur sagaida, –

To gribu apkampt mīlīgi,
Pie sirds sev cieši spiest,
Ar viņu raudāt skumīgi,
Tam visu līdzi ciest.

Tās pašas bēdas ko tas cieš
Ar ciešu pilnīgi;
Tā pate nasta mani spiež,
Ko tas nes bēdīgi.

Mēs abi bēdu cietēji
To klusām nesīsim,
Ko liktens uzliek, – pēdīgi
Tak nastu noliksim.

Baltijas Vēstnesis, Nr.12 (19.03.1875)

Ir zināms, ka Tomiņa skolas gadi tālāk nesniedzas par Velēnas draudzes skolu, un turpmāko izglītību viņš ieguvis pašmācībā. Tālāk: 1878. pārnācis Rīgā, 1882. g. iestājies Baltijas Vēstneša un tā pēcteču Dzimtenes Vēstneša un Latvijas Vēstneša redakcijā."J. Tomiņa pirmie dzejoļi iespiesti Baltijas Vēstnesī 1875. un 1878. gadā, bet šai laikā Tomiņš dzīvoja savā tēva mājā Lizuma Stapānos. Pēc draudzes skolas beigšanas Tomiņš strādāja par rakstveža palīgu pie Lizuma pagasta rakstveža un skolotājā Vītola. Tā kā Vītols savu palīgu nespēja pienācīgi algot, tad Tomiņš pārnāca atpakaļ uz tēva mājām, kur nodarbojās ar zemkopību un rakstniecību. Pēc tam, kad Vītols pagastā palika tikai par skolotāju, jo valdība neļāva apvienot abus amatus, par pagasta rakstvedi izvēlēja Tomiņu. Tas notika Manaseina revīzijas laikā 1882. g. Šos faktus at ceros skaidri, jo Manaseina revīzijas laikā arī es bieži no „Krācēm" nostaigāju pie Tomiņa un nedēļām ilgi paliku tur it kā mācīdamies rakstveža amatu un palīdzēdams Tomiņam darbā. Pie Tomiņa nereti uzturējās tad arī Straumes Jānis. Ilgi Tomiņš nedabūja par rakstvedi darboties — jo viņu atcēla no amata un tiesāja. Pēc dažiem kļūmīgi pārlaistiem gadiem viņš kādu laiku nodzīvoja Stapānos, nodarbodamies gan ar lauku darbiem, gan rakstniecību. Šai laikā Tomiņš sacerēja dažus īsus oriģinālrakstiņus (ar kuriem gan visai neveicās), īsas skices — Iz dzīves I—IV un Junkurs — J. Laimiņa, kas iespiesti Baltijas Vēstneša feļetona turpinājumos 1890. ga dā. Jau agrāk Tomiņš bija sācis tulkot Vīlanda Oberonu, bet, redzēdams, ka nebūs pa spēkam to nobeigt, kā arī izdot — tulkošanu atmeta. Tā kā Stapānos ilgāk palikt nevarēja, Tomiņš pār nāca uz Rīgu (papriekš gan laikam uz Jelgavu), nezinu īsti, kurā gadā, bet tas bija ap 1893. gadu. 1897. g. divi Tomiņa tulkoti dzejoļi iespiesti Veismaņa Latviešu Avīzes pielikumā Baznīca un skola 45. nrā un Mājas Kalendārā 1898. gadam. Pēc tam Tomiņš dabūja pastāvīgu darbu un strādāja par korrektoru Rīgas pilsētas Policijas Avīzē, Te ar diezgan mazu atalgojumu viņš strādāja līdz 1911. gadam. Beidzot 1912. gadā viņš iestājās par korrektoru Dzimtenes Vēstnesī un no 1916. gada palika tur par līdzstrādnieku redakcijā. Tā redzam, ka Tomiņš avīžnieka darbā strādājis 4 gadus par korrektoru un 8 gadi tiešajā redakcijas darbā, nevis jau no 1882. g., kā tas rakstīts Konversācijas vārdnīcā.

Jānis Misiņš. Stāv rakstīts... Latvju Mēnešraksts, Nr.5 (01.01.1944)

Jānis Tomiņš

mācījiesLizuma pagastskolā

mācījiesCēsu apriņķa skolā

1882–1919
Laikraksts "Baltijas Vēstnesis" (1868–1906, 1917–1920)
Rīga
Redakcijas darbinieks, galvenokārt Iekšzemes ziņu nodaļas vadītājs

1907–1917
Laikraksts "Dzimtenes Vēstnesis" (1907–1917)
Rīga
No 1907. līdz 1917. gadam redakcijas darbinieks, no 1915. gada novembra līdz 1917. gadam strādāja literārā daļā.