Par dzejoļu krājumu "Zaļie vārti" (Valters un Rapa, 1936)
"Jaunā dzejniece nāk ar klusu pieeju dzīvei, ar dziļu dabas mīlestību. Viņa neiekvēlina ar jauniem ideju apvāršņiem un nepārsteidz ar jauniem stila meklējumiem: no Lazdas dzejas runā it kā pati kūsājošā dzīvība un zemes un dabas elpa. Lēni un viegli vijas dzejnieces domas, kā rāma straume slīdēdama garām ziedošiem krastiem. Dzejnieces izjūtas atgādina arī mierīgu vasaras vakara vēsmu. Lazdai ļoti spēcīga dabas izjūta. Lauku dzejoļi ir tie labākie visā krājumā. Liekas, ka šajā žanrā dzejniece gūs lielākos panākumus. Krājumā netrūkst arī pārdomu dzejoļu, kuros paužas klusas skumjas. Īsteni šīs vieglās skumjas jūtamas visā grāmatā. Mazāk izdevušies Lazdas mīlas dzejoļi. Tajos trūkst aizrautības, kvēles, un tie atgādina vecus paraugus."
Jānis Ķelpe. Jaunas grāmatas.
Kurzemes Vārds, Nr. 63, 18.03.1937.
Par dzejoļu krājumu "Staru viesulis" (Latvju Grāmata, 1941)
"Zinaīdas Lazdas jaunais dzejoļu krājums atver lasītājam sengaidītus īstas lirikas avotus. Autore sākumā bija nodomājusi krājumu nosaukt "Valoda", un šis virsraksts patiešām būtu raksturojis kādu jaunā krājuma pamatīpašību: apbrīnojami dziļo latviešu valodas izjūtu un lietošanas prasmi. Bet ne tikai valodā slēpjas šīs grāmatas latviskums, latviska ir arī tās pasaules izjūta ar cietu un kvēlu pieķeršanos dzimtajai zemei, ciešu vienotību ar tautu, raugoties pagājušā gada postā (nodaļas "Nesaules diena" un "Ļaunais skats"), un būtisku iegremdēšanos latvju dainu un teiksmu pasaulē. Salīdzinot ar pagājušo krājumu, jaunas izjūtas sastopam nodaļā "Gaismas klajumos", kur dominē kosmiski un filozofiski motīvi. Dzidras, gaisīgas, gandrīz netveramas izjūtas ietērptas vārdos nodaļā "Liegā dziesma", kur varam apbrīnot Lazdas panta muzikalitāti (..) Tāpat kā "Zaļajos vārtos", arī "Staru viesulī" jūtam dzejnieces tuvo radniecību ar dabu, ar tās vissīkākajiem augiem un dzīvniekiem, kur reizē ar sirsnīgu siltumu parādās arī smalka novērotāja. (..) Visā šai dabas skatīšanā redzam arī nemaldīgu latvju sievietes skatu, kas ar ētisku gaišredzību atšķir skaidro no netīrā, ļauno no labā." Veronika Strēlerte. Zinaīda Lazda. "Staru viesulis".
Mana Māja, Nr. 1, 1.01.1942.
Par dzejoļu krājumu "Tālais dārzs" (Gaismas Pils 1946, atkārtots izdevums teātra anekdotes 1994)
"Tā ir viena no gaišākajām Zinaīdas Lazdas grāmatām. Viņas pasaules uztvere radniecīga Čurļoņa mūzikai un gleznām, Raiņa kosmiskajām sāpēm, Skalbes dvēseles dāsnumam savijumā ar Lazdai vien piemītošu lakonismu, gaišumu, dvēseles nemitīgu kustību un mainīgumu. Viņas dzejas izteiksme sniedzas pāri laikam, tāpēc ir šķietami vienkārša, atgādinot tautasdziesmas. (..) Zinaīdas Lazdas dzeja no lasītāja prasa dziļu gan Latvijas vēstures, gan filozofijas, gan cilvēka dabas izpratni tikai tad šī dzeja pavērsies ar savu emocionalitāti, skopajiem vārdiem, elēģisko ritmu vienkāršībā un dziļumā, kā jūra, kas nesapratējam šķitīs
tikai ūdens un smiltis. Ar filozofisko vispārinājumu un koncentrētību, ar dzidro dabas uztveri Zinaīdas Lazdas dzeja ir tuva japāņu haiku, taču, protams, ar baltisku dzīves ziņu."
Laima Līvena. Tālais dārzs, veroties no šodienas.
Diena, Nr. 120, 24.05.1994.
Par dzejas krājumu "Saules koks" (Stokholma: Daugava, 1956)
"Zinaīda Lazda ir meditētāja par savu tautu, tās traģiku trimdā untāpat dzimtenē; viņas skaidrā dzeja izteic personīgo, bet ne mazāk kolektīvo pārdzīvojumu, - tā adresējas pie plašiem lasītāju slāņiem. Tā navmoderna dzeja pēc cittautu veciem vai visjaunākiem paraugiem, tanīnav krustu šķērsu un rēbusu vai bilžu mīklu, kā piem. Veltas Sniķeresdzejā. Zinaīdas Lazdas balss tembrsir genuini, dziļi latvisks. Tā sakņota mūsu dainās, [..] Tālajā trimdā viņa gan redz turienes čabu, bet nemaz — cilvēkus, tie kā sveši, it kā nemaz neeksistētu. Dzejnieci absolūti pārņēmusi tikai viena vienīga doma. [..] No mūsu tautas traģēdijas Zinaīdas Lazdas daļa ir — žēlabas, sēras un sāpes, bet ar cerību svītriņu pie apvāršņa. Lazdas dzeju krājumu tas cieši apvieno, un krājums lasās kā būtu viengabala komponēts. [..] pausta tikai vientulības izjūta svešajā dabā, bet arī šīs rētas aptver pamatmotīvi kā audi. Tajos iekomponējas arī agrāk pazīstamie dzejnieces priekšstatu kompleksi par gaismām un stariem, par tāļiem sapņu dārziem. Zinaīdas Lazdas mīļās krāsas ir zaļš, balts, dzidri sudrabains kā debesis ap ausmas laiku (sērens). [..] Zinaīdas Lazdas lirisms ir līstošs un skaidrs, dažkārt straujš savā intensitātē, ja vēlaties — arī populārs, ikkatram viegli nepārprotami pieejams. No tā dveš kāds liels latvisks šarms. Savu pārdzīvojumu viņa bieži izteic gluži tieši, bet biežāk caur dabas simboliku, kas neprasa recenzenta skaidrojumus."
Grīns, Jānis. Latviskā dvēsele trimdā.
Laiks, Nr.39 (16.05.1956)"Visa runāšana par Zinaīdas Lazdas dzeju būtu nepilnīga,ja nepieminētu viņas apskaužamo latviešu valodas izjūtu. Viņai ir kāda pavisam reti sastopama latviešu valodas vārdu poētiskās vērtības pareiza uztvere, viņa arī pilnīgi ieklausījusies, kā viļņo latviešu teikums, kādas kadences raksturīgas mūsu valodas posmiem. Tāpēc, necenzdamās daudz ar tautas dzejas metriskās formas vai stila imitēšanu, Zinaīda Lazda izveidojusi kādu īpašu savas dzejas ritmisku plūdumu, kas pieder tikai viņai, kas paliks neatdarināms, bet kas reizē iegulstas latviskās latviešu valodas dabiskajā plūdumā, — pa tad, ja dzejniece izmantojusi citu tautu dzejā sastopamas formas."
Jānis Rudzītis. Zinaīda Lazda. "Latvija Amerikā" Nr. 45. 7.06.1952.
"Pirmajā dzejoļu grāmatā "Zaļie vārti" (1936) galvenokārt dzimtenes dabas un dzīvības kā universālās vērtības apcere, tiecoties pasauli un cilvēku skatīt arhetipiskā harmonijā, uzsverot dzīvību kā mīlestības un gaismas ekvivalentu. Lazdas dzejas filozofisko kodolu veido panteistisks un pārlaicīgs, metafiziski centrēts esības vērojums, kas pastiprinās nākamajos krājumos. Dzejoļu krājumā "Staru viesulis" (1941) pasaules universāls, ētisks skatījums, tiecoties apjaust dabas un dzīvības dziļāko būtību. Daļā dzejoļu – protests pret varmācību un nacionālas valsts iznīcināšanu. Krājumā "Tālais dārzs" (1946) dominē cilvēka ētiskās stabilitātes alkas, kā arī noraidoša attieksme pret karu un tā heroizāciju. Krājumā "Bēgle" (1949) galvenokārt trimdinieku ciešanas un bezcerība, garīgais diskomforts svešatnē, tēlojuma intonācija sasaucas ar Jāņa Raiņa krājumu "Klusā grāmata" un Viļa Plūdoņa – "Via dolorosa". Krājumā "Saules koks" (1956, Ziemeļamerikas latviešu Kultūras fonda Goda balva 1957) uzsvērta ētisko vērtību pārmantojamība, kā arī negatīva attieksme pret personības unificēšanu totalitāros apstākļos, pret latviskās zemnieciskās pasaules uztveres nīdēšanu Latvijā. Krājumu caurvij vitāls optimisms, arhetipisks harmoniskums līdzās publicistiskam patosam."Viesturs Vecgrāvis.
Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.