Eduards Zicāns
10.10.1884 – 30.04.1946
Eduards Zicāns (1884–1946) – skolotājs, teologs un dzejnieks. 1944. gada rudenī ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvoja latviešu bēgļu nometnē Fišbahā. Tulkojis latviešu valodā psalmus, publicējis rakstus par Veco Derību un latviešu mitoloģiju un estētiku. Ābeces un lasāmgrāmatas "Viegla gaita" autors (1948, 1953, 1957). 1963. gadā izdots dzejas krājums "Virši zied".
Dzimšanas laiks/vieta
10.10.1884
Līgatne
Dzimis Jaunžīguros.
Miršanas laiks/vieta
30.04.1946
Fišbaha
Personiska informācija
Dzimis zemnieku Jāņa un Līzes (dzimusi Liepa) ģimenē. Pirmo apmācību ieguvis vecāku mājās.
1908: 9. augustā salaulājies ar Irmu Aleksandru (dzimusi Francs) Zicāni, dēls Pāvils Zicāns.
1917: ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Sizraņu Krievijā, uz kurieni kara dēļ ir pārcelts Valmieras skolotāju seminārs.
1920: ar ģimeni atgriežas Latvijā.
Kaut arī bijis Teoloģijas fakultātes mācībspēks, nav ordinēts par mācītāju, jo uzskatīja, ka zinātniskajā darbā ir nepieciešama brīvība, bet ordinācija saistīta ar solījumiem un brīvību ierobežo. Līdz ar to tiešajā baznīcas dzīvē un darbā piedalījies reti, kaut arī nekad nav liedzis palīdzību un padomu (parasti tas attiecies uz skolas lietām un Bībeles tulkošanas un redakcijas darbiem) arhibīskapam vai Baznīcas Virsvaldei.
Brīvi pārvaldījis vācu un krievu valodu, zinājis angļu un franču, kā arī latīņu, grieķu un senebreju valodu.
Profesionālā darbība
1934: Latvijas Universitātēs ieguvis teoloģijas doktora grādu par disertāciju "Arābieši Vecajā Derībā un viņu attiecības pret izraēliešiem" (1934. gadā disertācija izdota grāmatā un saņēmusi Kultūras fonda balvu).
PEDAOĢISKĀ DARBĪBA
Darba gaitas saistītas ar pedagoga darbību1903: ieguvis tautskolotāja tiesības; uzsāk mājskolotāja darbu Trikātā, draudzes ārsta Šneidera ģimenē.
1916: ieguvis mājskolotāja tiesības matemātikā.
1945: izveidojis un vadījis zinātniskos kursus latviešu bēgļu nometnē Fišbahā,
1945–1946: latviešu valodas un literatūras skolotājs Kārļa Skalbes latviešu ģimnāzijā Fišbahā.
Vairāku mācību līdzekļu autors.
Ābece un lasāmgrāmata "Viegla gaita”, kurā praktiski izmantoti viņa teorētiskās lasīšanas mācības principi, trimdā izdota atkārtoti 1948., 1953. un 1957. gadā.
lasīja lekcijas un vadīja praktiskos darbus reliģijas mācības, latviešu valodas, matemātikas un dziedāšanas metodikā dažādos skolotāju sagatavošanas kursos. Īpašu uzmanību veltīja bērnudārzu audzinātāju sagatavošanas darbam.
LITERĀRĀ DARBĪBA
20. gs. 30. gados daudz laika velta rakstīšanai, īpaša interese par pedagoģiskiem teoloģiskiem jautājumiem.Literāras dabas pētījums ir "Reliģiskas noskaņas latviešu literatūrā" ("Latviešu literatūras vēsture" Luda Bērziņa redakcijā VI daļa)
Periodikā publicēti raksti par Veco Derību un latviešu mitoloģiju.
Darbos "Die Hochzeit der Sonne und des Mondes in der lettischen Mythologie” (Saules un mēness kāzas latviešu mitoloģijā) un "Der altlettische Gott Pērkons” (Senlatviešu dievs Pērkons; iespiests Abhandlungen der Herder-Gesellschaft und des Herderinstituts zu Riga VI Nr. 3, In piam memoriam A. v. Bulmerinccu 1938; 189.-217; lpp.) pētījis dainu Dieva jēdziena problēmu kopā ar Pērkona priekšstatu. Izmantojot salīdzinošās reliģiju vēstures atziņas, viņš mēģina no saglabātiem mītu fragmentiem konstruēt senlatviešu mītu par saules varoni un skaidrot Pērkona nozīmīgo lomu Saules gada gaitas noteikšanā. Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodamajā atsauksmē, ko parakstījuši L. Adamovičs, J. Rezevskis un E. Rumba, par Zicāna zinātnisko darbību no 1935. līdz 1938. gadam teikts: "Darbi [„Die Hochzeit der Sonne und des Mondes in der lettischen Mythologie” (1935), "Latviešu tradīcija par garo pupu un ar to saistītie mitoloģiskie priekšstati” (1936) un "Der altlettische Gott Pērkons” (1938)] liecina, ka autors pazīst un izmantojis plašus materiālus gan no latviešu folkloras, gan no senrakstiem un prot tos iztirzāt vispārīgās un salīdzinošās reliģiju vēstures perspektīvā. Pieeja zinātniska, metodiskā puse rūpīgi izveidota un secinājumi un atzinumi interesanti, kaut arī vienā otrā vietā problemātiski. Šie darbi neapstrīdami pavirza un priekšu senlatviešu mitoloģijas pētniecību”.
Pētījis senģermāņu reliģiju un veicis pirmos Eddas dziesmu tulkojumus latviešu valodā. Piedalījies I. Bencingera manuskripta „Israēla literatūras vēsture” tulkošanā (iznāk 1938. gadā) un sarakstījis vairākus mazus rakstus Latviešu konversācijas vārdnīcai. Tulkojis arī praviešu Āmosa, Hozejas un Jesajas grāmatas (tulkojumi gan palikuši rokrakstā). Lielākais Zicāna darbs, kam veltīti 12 gadi, ir psalmu tulkojumi ar komentāriem no senebreju valodas, kas gan nav pabeigts un paliek nepublicēts.
Interesējies par latviešu literatūru, it īpaši par Jāņa Poruka un Friča Bārdas darbiem. Rokrakstā palikušas "Piezīmes literatūras teorijas metodoloģijā”.
1945: bēgļu laika periodikā publicēti pirmie dzejoļi, piemēram, dzejolis"Nometnē" laikraksta "Vēstis" (Fišbaha), 1. septembrī.
Tulkojis latviešu valodā psalmus, publicējis rakstus par Veco Derību un latviešu mitoloģiju (Saules kāzas, Pērkons, garā pupa un citi).
1943: atdzejojis Johana Volfganga balādes "Zvejnieks", "Elfu karalis" no vācu valodas un rakstījis par Johana Volfganga Gētes balādēm.
SABIEDRISKĀ DARBĪBA
Darbojas vairākās biedrībās: Draudziņas skolu biedrībā un Latvijas Vidusskolu skolotāju biedrībā; Teoloģijas studentu brālības "Betānija” vecbiedrs un Valmieras skolotāju semināra bijušo audzēkņu biedrības goda biedrs. Sabiedriski aktīvs un labprāt ap sevi pulcē jaunatni.Piektdienu vakaros Zicāna mājā uz stīgu kvarteta mēģinājumiem sanāk ģimenes draugi – viņš ir liels mūzikas cienītājs un izpildītājs. Bez mūzikas interesēja arī dārzkopība, un brīvo laiku labprāt pavadīja, darbojoties dzimto "Jaunžīguru” māju dārzā.
Vadījis Valmieras Latviešu Biedrības kori, čellists Valmieras Latviešu biedrības simfoniskajā orķestrī, vēlāk arī diriģents un aktieris.
Citātu galerija
PAR EDUARDA ZICĀNA PERSONĪBU UN PROFESIONĀLO DARBĪBU
"Lai gan jauns gados un tikai iesācējs skolas darbā, viņš drīz vien kļuva par vienu no centrālajām figūrām, ap ko kūsāja Valmieras kultūras dzīve. Ar viņam piemītošo dedzību un ideālismu mezdamies šīs pilsētas sabiedriskajā darbā, viņš drīz kļuva par Valmieras Latviešu Biedrības valdes locekli un kultūras sekcijas vadītāju. Šeit jo sevišķi izpaudās viņa pamatīgās literārās zināšanas, iedzimtā inteliģence un labās organizatora spējas. Bet jaunais skolotājs nebija tikai organizētājs un rīkotājs vien — plašais interešu loks viņu sauca darba darītāju rindās: jau drīz pēc darba sākšanas seminārā viņš uzņēmās Latviešu Biedrības kora vadību, bija čellists biedrības simfoniskajā orķestrī, vēlāk tā diriģents un — aktieris. Valmieras vecākā paaudze vēl tagad atceras Zicāna Karali Aspazijas Sidraba šķidrautā un Akmentiņu R. Blaumaņa drāmas Ugunī pirmuzvedumā, kas notika Valmierā ar Daci Akmentiņu Kristīnes lomā. [..] 1920. gada vēlā rudenī dzimtenē atgriezies. E. Zicāns sāka skolotāja un vēlāk inspektora darbu N. Draudziņas ģimnāzijā Rīgā. Būdams šīs plašās mācību iestādes faktiskais vadītājs, viņš tanī ieguldīja savas dzīves un darba labākos gadus. Liels latviešu un cittautu literatūras pazinējs ar plašu skatu filozofiskās un ētiskās problēmās, viņš jau ar pirmajām stundām ieguva skolnieču cienu un mīlestību. Lepnas jutās tās klases, kurās viņš mācīja, un šalkoņa pārskrēja zālei, kad svētku gadījumos tur ieradās jau toreiz sirmais inspektors. Stingrs savās prasībās, bet reizē liels jaunatnes dvēseles pazinējs viņš ar savu mieru un nosvērto rīcību visai skolai uzlika savas personības gaišo zīmogu. Atceros kādu pedagogu sēdi, kurā mēs, jaunākie skolotāji, savā bardzībā drusku aizrāvušies, gatavojāmies pazudināt kādu nelaimīgu meiteni. "Jaunie draugi," mūsu spriedumos noklausījies, teica inspektors, ..vai patiesi mēs audzināšanas jautājumos neesam tikuši tālāk par tiem skolotājiem, kas mācīja mani, manu tēvu un vectēvu? Esiet audzinātāji, ne amatnieki! Nevis ar atzīmju grāmatu rokā un tiesātāja bargumu sejā, bet ar siltu sapratēja sirdi ejiet pie bērna, tad tādi jautājumi kā šodien nemaz neradīsies!" Sakaunējusies mēs apklusām, juzdami, cik niecīgi īstenībā bijuši mūsu iebildumi dzīva cilvēka dvēseles priekšā. Labi pārzinādams visu priekšmetu metodikas, inspektors E. Zicāns draudzīgā labvēlībā ievadīja jaunos skolotājus praktiskajā darbā, turklāt tādā veidā, ka paši ievadāmie to bieži nemaz nejuta."Kaufmanis, Kārlis. Prof. dr. theol. Eduarda Zicāna piemiņai. Laiks, 1946, Nr. 3.
"Varam teikt: nelaiķis bija dārznieks, skolotājs (no semināra laikiem līdz pašam mūža vakaram), mūzikas cienītājs un izpildītājs, dzejas draugs un vērtētājs, literatūras vēsturnieks un zinātnieks – teologs. Dažādos laikmetos un līdztekus vairākām mūzām vienlaicīgi tas ir kalpojis. Tuvi viņam bija nacionālo kultūru pirmsākuma laikmeti – latvju dainas, Edda, Israēla literatūras pirmatnējie posmi, un tad atkal kultūras pilnā brieduma liecības – latv. literatūrā Poruks, Bārda, vācu literatūra Gēte (Goethe) – Israēla literātūrā – psalmi. Klasicismā ieauga – laikam ne bez idejiskas ierosmes no tēva – viņa dēls Paulis. Ja izglītības vērtējumā saskatāms sakars un gara radniecība ar humānismu un apgaismības laikmeta strāvām, tad aistētika un vēsture ir paplašinājušas ne tikai darbības robežas, bet devušas arī plašāku kultūras definīciju un jēgas izpratni."
Treus, Felikss. Prof. dr. theol. Eduards Zicāns. Ceļš, 1946, Nr. 5.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "VIRŠI ZIED" (Upsala, 1963)
"Dzejoļi sakārtoti vairākās nelielās nodaļās, tai katrai dodot ieskaņu no kāda šī posma dzejoļiem. Pirmā aptver bēgļu ceļus un viņu postu; otrā apdziedāts radošās dzīvības brīnums – puķes; trešajā latviešu stiprums: Nesalauzīs nediena latviešu varu; ceturtajā atdzimšana – Jauna diena; piektajā personīgais un visums."Gailīte, Angelika. Eduards Zicāns. Virši zied. Latvija Amerikā, 1964, 8. janv.
Saiknes
Pāvils Videvuds Zicāns - Dēls
Zinaīda Lazda - Skolniece
Izglītība
Paltmales pagasta skola
Paltmale
1900–1903
Valmieras skolotāju seminārs
Valmiera
Beidzis mācības, iegūstot tautskolotāja tiesības.
1921–1926
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Studējis Teoloģijas fakultātē; iegūstot teoloģijas kandidāta grādu.
01.06.1927–01.09.1927
Berlīnes Humboltu universitāte
Unter den Linden 6, Berlin
Papildina zināšanas Bībeles arheoloģijā pie profesora Ernsta Sellina (Sellin).
25.04.1929–01.10.1929
Leipcigas Universitāte
Ritterstraße 26, Leipzig
Papildinājis zināšanas teoloģijā - Izraēla tautas un reliģijas vēsturē pie profesora Albrehta Alta (Alt).
1934
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Ieguvis teoloģijas doktora grādu par disertāciju "Arābieši Vecajā Derībā un viņu attiecības pret izraēliešiem".
Darbavieta
1903–04.1904
Dobele
Skolotāju Virkus pagasta skolā Dobelē.
14.08.1904–01.09.1905
Trikātas draudzes skola
Trikāta
Skolotājs.
1905–1919
Valmieras skolotāju seminārs
Leona Paegles iela 40, Valmiera
Semināra paraugskolotājs, māca latviešu valodu, literatūru un ticības mācību.
1906–1917
Valmieras tirdzniecības skola
Valmiera
Dziedāšanas skolotājs; aktīvi piedalās Valmieras sabiedriskajā dzīvē, kļūstot par Valmieras Latviešu Biedrības valdes locekli un kultūras sekcijas vadītāju.
25.05.1919–15.10.1920
Valmieras skolotāju seminārs
Sizraņa
Skolotāja darbu turpināja arī Valmieras Skolotāju semināra, kad tā darbība tika pārcelta uz Sizraņu. Vadīja ticības mācības skolotāja pienākumus. Gatavodamies stundām, sāka nodarboties ar reliģijas un ētikas problēmām, kas vēlāk kļuva par galveno viņa pārdomu priekšmetu. Papildus darbam seminārā strādāja par elementārteorijas pasniedzēju Sizraņas tautas konservatorijā un aktīvi piedalījās latviešu kultūras dzīvē.
01.01.1921–15.09.1940
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Rīga
Latviešu valodas, ticības mācības, psiholoģijas un filozofijas skolotājs; kopš 1927. gada skolas inspektors.
05.11.1927–1934
Rīgas pilsētas 3. ģimnāzija
Rīga
Ticības mācības skolotājs.
05.1929
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
I šķiras senebreju valodas lektors.
14.03.1930
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Pēc habilitācijas raksta "Cilvēku ziedošana kanaāniešu un izraēliešu kultos” iesniegšanas apstiprināts par Izraēla reliģijas vēstures un Vecās Derības ekseģēzes katedras privātdocentu. Kā privātdocents turpina Vecās Derības un reliģiju vēstures studijas, kā arī lasa zinātniskas lekcijas ārpus universitātes.
1934–1936
Rīgas Skolotāju institūts
Liepājas iela, Rīga
Skolotājs.
1934
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Docents vispārējā reliģiju vēsturē.
1935–1938
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Vecākais docents vispārējā reliģiju vēsturē.
1938–05.08.1940
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Profesors vispārējā reliģiju vēsturē. Pēc Padomju karaspēka ienākšanas Latvijā ar Ministru kabineta 1940. gada 22. augusta sēdes lēmumu par Teoloģijas fakultātes likvidāciju Padomju Latvijas Universitātē atbrīvots no profesora amata no 1940. gada 5. augusta.
15.09.1940–01.07.1944
Rīgas pilsētas 7. ģimnāzija
Rīga
Latviešu un krievu valodas skolotājs.
1942–1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Profesors vispārējā reliģiju vēsturē.
1945–1946
Fišbaha
1945–1946
Kārļa Skalbes ģimnāzija
Fišbaha
Latviešu valodas un literatūras skolotājs.
Emigrē
10.1944
Vācija
Dodas bēgļu gaitās, nonāk Nirnbergā Fišbahas bēgļu nometnē.
Piemiņas vietas
09.10.1947
Fišbaha
Fišbahas ciema kapos atklāts piemineklis.
Apglabāts
Fišbaha
Apglabāts Fišbahas ciema kapos.
Apbalvojumi
Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Arābieši Vecajā derībā".
Zinātne
1935