Ludis Bērziņš
14.09.1870 – 24.05.1965
Ludis Bērziņš (Ludvigs Ernests Bērziņš; 1870–1965) – pedagogs, folklorists, literatūrvēsturnieks, dzejnieks. Dzimis Džūkstes pagasta Rīpelēs saimnieka ģimenē.
Dzimšanas laiks/vieta
14.09.1870
Rīpeles
Miršanas laiks/vieta
24.05.1965
Denvera
Personiska informācija
Dzimis saimnieka ģimenē kā jaunākais no septiņiem brāļiem. Tēvs Ansis ir cēlies no kalpu kārtas, dzimis Apšupes Karšās, jaunībā uzņēmās Rīpeļu saimniecību; māte Gotlība Bērziņa, dzimusi Kleinberģe – saimnieka meita no Meža muižas Kalniņiem.
No Bērziņu dzimtas rīmes taisījuši ir vecākie brāļi Jānis un Indriķis, bet jaunākie brāļi Roberts un Ludvigs tikuši pie izglītības un izveidojušies par redzamiem dzejniekiem.
1908: 9. augustā apprecas ar Minnu Šmitcheni no Talsiem, salaulājās Jēzus baznīcā Pēterpilī.
1904: Jēkabmiesta pilsētas pašvaldība atver tirdzniecības skolu zēniem un aicina L. Bērziņu par inspektoru.
1906: atver tirdzniecības skolu meitenēm.
1909: rudenī Dubultos atvērta pirmā latviešu zēnu ģimnāzija.
1915: Dubultu ģimnāziju evakuēja uz Tērbatu.
1918: rudenī pārcēlās uz Limbažiem, kur atver reālģimnaziju ar latviešu mācības valodu un kopš
lielinieku laikiem tas ir arī vikāra mācītājs Limbažos.
1925: ievēlēts par Jelgavas klasiskās ģimnāzijas goda biedru.
1933: Latvijas Universitātē pasniegts goda doktora (Dr. h. c.) diploms.
Profesionālā darbība
Literārā darbība
1887: viena no pirmajām publikācijām – dzejolis "Pavasarī" laikrakstā "Latvietis" ar pseidonīmu Pabērzis.Kopš 19. gs. 90. gadu beigām uzstājies ar priekšlasījumiem Zinību komisijas Vasaras sapulcēs.
Rakstījis par K. Fīrekeru, E. Gliku, K. Hūgenbergu, Neredzīgo Indriķi un citiem latviešu literatūras vēstures senākā posma nozīmīgiem autoriem.
Virsredaktors izdevumam "Latviešu literatūras vēsture" (1–6, 1935–1937; autors nodaļai par latviešu folkloru.
Sastādījis lasāmgrāmatu skolai "Tēvu valoda" (1934–1936, kopā ar A. Dravnieku).
Sarakstījis darbus "Poētika pamatvilcienos" (1933), "Vārds un teikums" (1935–1936, kopā ar M. Gaidi un R. Grabi) un citas mācību grāmatas.
Cīravas–Dzērves skolas simtgadei veltījis kultūrvēsturisku darbu "Tautskolas līdumnieki Kurzemē" (1933).
Dzejas krājumi
1900: krājums "Ceļi un teki".1928: garīgās dzejas krāj. "Svētrīta skaņas".
1936: krājums "Vēlās vārpas".
1937: krājums "Dziesmu gads".
1973: krājums "Mūža stīga" (1973).
Dzejai raksturīga galvenokārt rāma apcere, sirsnīgs dabas vērojums, lirisks prātnieciskums. Rakstījis arī dzeju bērniem. Bērnu dienu atmiņas atbalsojas dzejojumā "Brencis" (1926).
Tautas pasaku motīvi pamatā dzejojumiem "Īkšķītis" (1930) un "Zelta auns" (1932).
Dzejas publicēta izdevumos "Jaunības Draugs", "Latvis" un citviet.
Luda Bērziņa sacerējumi iekļauti garīgo dziesmu kopkrājumos, kļuvuši par baznīcas dziesmām.
"Dievs, daba un dzimtene – šie trīs motīvi nešķirami vijas cauri Luda Bērziņa lirikai. Apskaidrots miers mīt dzejnieka dvēselē, un šo mieru rada paļaušanās uz Dievu un ticība Viņa gaišajam garam." / Līgotņu Jēkabs.
Darbība folkloristikā
1888: 20. janvārī laikrakstā "Balss" pirmais publicētais raksts, kas radīja plašāku ievērību – "Kas vēl būtu ievērojams mūsu nākamajos dziedāšanas svētkos" (par tautastērpu valkāšanu).Sākot ar 19. gs. 90. gadiem, publicēja periodikā rakstus folkloristikā, pievērsās latviešu tautasdziesmu stila, pantmēra un citu jautājumu pētīšanai.
Skat.: Luda Bērziņa folkloras vākums
1900: publicējis rakstu "Dievs" latviešu mitoloģijā" (žurnālā "Austrums") un citus ar folkloru saistītus apcerējumus.
1928–1932: sastādījis "Latvju dainas" (pamatdziesmas, 1–6).
Atsevišķās grāmatiņās izdotas krātās novadu dziesmas ("Skrundas dziesmas", 1926, un citas).
1933: saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju par darbiem "Atraktā tautas dzeja", "Latviešu tautas dziesmu metrika", "Neredzīgais Indriķis un viņa dziesmas", "Kurzemes tautskolas ērkšķu ceļi".
1936: sastādījis latviešu pasaku izlasi "Pasaku vītne".
1937: Kultūras fonda stipendija braucienam uz Lietuvu un Vāciju folkloras un Herdera rokrakstu pētīšanai.
1940: grāmata "Ievads latviešu tautas dzejā" (1. sējuma 1. daļa – "Metrika un stilistika").
No 1893. līdz 1895. gadam apceļoja Kurzemi Zinību komisijas uzdevumā, krādams tautas dziesmas, pasakas, uzvalkus un fotografēdams īpatnējas būves. Visilgāk tas uzturas Nīcā un Rucavā, bet neaizmirst ari savu dzimteni Džūksti.
Atsevišķus dzejoļus komponējuši Helmers Pavasars, Jēkabs Graubiņš, Haralds Berino, Tālivaldis Ķeniņš, Rihards Dubra, Guntars Gedulis, Bruno Skulte.
1926: uzsāka lekciju ciklu Nacionālā teātra aktieriem par latvju dzejas pantmēriem.
1945: latviešu bēgļu nometnes Hanavā latviešu laikraksta "Latvis" izdevējs un redaktors.
No latīņu valodas atdzejojis Horācija "Odas".
Citātu galerija
"Mūsu literātūrā Ludis Bērziņš pazīstams kā latviešu literatūras pētnieks, kā dzejnieks, tulkotājs un arī kā redaktors ("Druvas“ redaktors 1912. gadā). L. Bērziņa literatūras vēsturnieka darbība nav visai plaša, bet viscaur ar zinātnisku akcentu, jo zinātne nav nejaušu novērojumu kopums, bet pamatotu atziņu sistēma. Sevišķi liela vērtība ir viņa pētījumiem par tautas dziesmu metriku (pamatliekošie raksti „ Austrumā" 1894. g. un 1896. gadā). Šai nozarē Ludim Bērziņam pieder pirmā vieta, pēc viņa spriedumiem orientējas visi lietpratēji. Studijās par tautas dziesmu poētiku (Dažāda veida atkārtojumi latviešu tautas dziesmās), Rīgas zinību Komisijā 18. krājumā, Ludis Bērziņš izlieto jaunlaiku poētikas ieguvumus."
Mauriņa, Zenta. Ludis Bērziņš. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 2, 1928.
"Sava mūža divdesmitos gados Ludis Bērziņš pats mācījies, dzejojis un rakstījis ievērojamus zinātniskus darbus. Tālāk nākošos divdesmit gadus viņš bijis galvenā kārtā paidagogs, dzīvi interesējies arī par literatūru, izdarījis vienu otru pētījumu, galvenā kārtā lasot Zinību komisijas vasaras sapulcēs. Mūža pēdējos gados tas savienojis visus trīs amatus, tas ir dzejnieks, zinātnieks un paidagogs."
Lapiņš, J. Luda Bērziņa dzīve un darbi. Latvju Grāmata, Nr. 2, 1928.
"Jaunības gadi parasti ir kvēla ideālisma gadi. Ludis Bērziņš ir viens no tiem, kam tas tā bijis, pie tam
īpašā spilgtumā. Studenta gados viņš raksta dzejoļus un iedegas pirmā mīlestībā par tautas dzeju. Un tā ir mīlestība, kas negaist ar gadu gājumu. Ja profesors vēl tagad sirmā vecumā runā par tautas dzeju, tad skaidri jūt, ka mīlestība uz tautas dzeju liek viņa acīm mirdzēt un raisīties valodai. Viņš pazīst tautas dzeju kā reti kāds cits. Var droši teikt, ka nav neviena cita, kas te varētu ar viņu mēroties. Pats par sevi saprotams, ka viss tas ir nopietnu, rūpīgu un ilgu gadu studiju rezultāts, kam sākums ir viņa studenta gados. Viņš rūpīgi izpētīja visu, kas bija rakstīts par latviešu tautas dziesmām līdz tam un uz rūpīgu pētījumu pamata deva savu darbu par tautas dziesmu metriku. [..] Un vai Dziesmu grāmata ir iedomājama bez Lužu Bērziņa garīgām dziesmām? P. Ērmanis kādreiz teica, ka Bērziņš esot Dieva svaidīts garīgs dziesminieks. Tā tas ir."
Dravnieks, Arvīds. Āboliņa kaisītājs. Laiks, 1954, 7. jūl.
"Pēc pabeigtās augstākās izglītības, būdams teologs, Ludis Bērziņš tikai epizodiski ir bijis redzams mācītāja talārā. Dziļākās intereses viņu skubinājušas pievērsties dzejai, folklorai, literātūrvēsturei un paidagoģijai. Dzejas devums nav liels. Tas ietelpināts krājumos Ceļi un teki, Svētrīta skaņas, Vēlās vārpas un dažās bērnu poēmās. Dot šai virzienā ko vairāk liedzis ne jau talanta skopums vai kūtrums, bet "godbijība pret dzīvi un viņas uzdevumiem". Toties šis devums ir tvirts un zīmīgs. Tajā izpaužas jau jaunības gados stabilizēts viedums, kas briedināts romiešu klasiķu .sevišķi jau Horātija, vācu olimpiešu un latviešu tautas dzejas studijās. Jo izcila vieta Ludim Bērziņam kā luterāņu kulta dziesmu autoram, un nekas nav pārspīlēts, ja sakām, ka pēc Fīrekera un Andrieva Niedras viņš ir trešais mūsu visvairāk ievērojamais garīgais dziesminieks, kura korāļiem uz laiku laikiem nodrošināta vieta latviešu draudžu dziesmu grāmatā. Folklorā Bērziņš ar apbrīnojamu iedziļināšanos un reti sastopamu iejūtu nodevies tautasdziesmu aistetikas pētīšanai, kas izvērsusies par viņa mūža darbu."
Rudzītis, Jānis. Humānists gara mūža galotnē. Latvija, 1960, 10. sept.
Saiknes
Ansis Bērziņš - Dēls
Minna Bērziņa - Sieva
Roberts Bērziņš - Brālis
Zinaīda Lazda - Studente
Dzimtais vārds
Ludvigs Ernests Bērziņš
Pseidonīms
Pabērzis, Pabērzs
Izglītība
Džūkstes 6-klašu pamatskola
Džūkste
Pirmais skolotājs bijis A.Lerhis-Puškaitis; mācījies Džūkstes pagastskolā
1886–1889
Irlavas skolotāju seminārs
Bētiņa iela
Mācoties seminārā, publicējies žurnālā "Austrums".
1891
Jelgavas ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Kā eksternis mācījies nokārtojis Jelgavas ģimnāzijas eksāmenus.
1891–1895
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Studējis teoloģiju. Vasarās kājām apceļojis Kurzemi, turpinot folkloras vākšanu. Zinātniskais darbs augstskolu beidzot, pārskats parHausleitera grāmatu "Der Glaube Jesu Christi und Jesu Christi Glaube".
Darbavieta
Irlavas skolotāju seminārs
Bētiņa iela
Pēc semināra beigšanas strādājis turpat par skolotāju.
1895–1897
Smiltene
Kandidāts / praktikants pie mācītāja Kārļa Kundziņa, vienlaikus arī viņa dēlu skolotājs.
1922–1934
Rīgas Skolotāju institūts
Rīga
Direktors.
01.07.1922
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Apstiprināts par jaunāko docentu latviešu literatūrā, no 1933. gada doktors, no 1935. gada profesors.
1934
Rīga
Iecelts par Skolu departamenta direktoru.
1945–1948
Mēnešraksts "Ceļš" (1945–1948)
Vircburga
Redaktors.
18.11.1945–27.10.1948
Laikraksts "Tēvzeme: Latvian Newspaper"
Hānava
Galvenais redaktors.
Dalība organizācijās
Lietuvju-latvju biedrības goda biedrs.
Studentu korporācija "Lettonia"
1924
Krišjāņa Barona biedrība
Rīga
Kopā ar Pēteri Šmitu, Ludvigu Adamoviču, Longīnu Ausēju, Robertu Bērziņu piedalījies pie biedrības dibināšanas, kad ievēlēts par arī biedrības valdē.
1952
Latviešu preses biedrība
Ievēlēts par biedrības goda biedru.
Emigrē
08.1944
Vācija
Rudenī devās ar ģimeni bēgļu gaitās.
04.1950
Amerikas Savienotās Valstis
No Vācijas emigrēja uz ASV, ieceļoja Ņujorkā un devās pie dēla Anša Bērziņa uz Kolorado Springsu.
Dzīvesvieta
1945–1949
Emmendingene
Dzīvoja latviešu bēgļu nometnē.
Apglabāts
28.09.1997
Džūkstes kapi
Pārapbedīts, vienlaikus ar sievas Minnas Šarlotes Bērziņas urnu.
Apbalvojumi
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1926. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1926
Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par rakstiem "Epitets latviešu tautasdziesmās", "Dažāda veida atkārtojumi", "Satīra un humors latviešu tautasdziesmās".
1927
Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par rakstiem "Latviešu tautas dzejas nozares", "Latviešu tautas dzeja Stendera un Herdera laikmetā".
1928
Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatu "Kristofors Fīrekers".
Zinātne
1929
Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par rakstu "Kristofors Fīrekers".
1929
Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par grāmatām "Neredzīgais Indriķis un viņa dziesmas", "Kurzemes tautskolas ērkšķu ceļi. A. Bergmaņa un J. Valtera piemiņai Dzērves skolas 100 g. jubilejas gadījumā, 1833–1933", par rakstu "Latviešu tautasdziesmu metrika".
1933
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1935. gada 15. novembra lēmumu.
III šķira
1935
Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstiem "Latviešu tautasdziesmas", "Tautas dzejas ietekme latviešu literatūrā", "Jēkabs Lautenbahs un viņa centieni".
1936