Valdis Grēviņš

Dzimis saimnieka Jāņa Grēviņa ģimenē.

2016: Latvijas Radio raidījums par Valdi Grēviņu un dzejas krājumu "Veca cilvēka dziesmas".
https://www.lsm.lv/temas/valdis-grevins/

Literārā darbība

1909: pirmā publikācija –stāsts "Cilvēka sapņi" laikrakstā "Sadzīve" 16. un 21. maijā.
Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Ritums", "Studentu Domas", "Ilustrēts Žurnāls", "Domas", "Daugava", "Piesaule", "Karogs".
1946: pēc dzejas krājuma "Lapas lido, lapas skan" iznākšanas piedzīvoja smagu kritiku, kur izskanēja pārmetumi, ka dzejas neatbilst padomju lirikas nostādnēm, noskaņām un tematikai. Tas tika iztirzāts un analizēts laikrakstā "Literatūra un Māksla" un žurnālā "Karogs", kā arī Latvijas Padomju rakstnieku savienības Dzejas sekcijā. Pārmetumi turpinājās līdz pat 1951. gadam: pārmests formālisms, ieslīgšana dekadentismā, tematiska vienpusība, neaktivitāte literārajā darbībā, pievēršanās dramatizējumiem.

Literārie darbi

Dzejas krājumi
1923: "Pirmā dzeju grāmata".
1933: "Otrā dzeju grāmata".
1946: "Lapas lido, lapas skan".
1968: "Dzied vēji" (pēc dzejnieka nāves, dzejnieks vēl pats izlasīja korektūru).
2007: izlase "Tas trakais kavalieru gads" (sastādījusi Inta Čaklā).
2016: pēdējo gadu dzeja "Veca cilvēka dziesmas" (sastādījusi Marta Dziļuma).

Jau 1936. gadā cerēja pabeigt dzejas krājumu "Veca cilvēka dziesmas".
1966: publicēti dzejoļi no krājuma "Dziļās alkas" (dzejoļu krājums ar šādu nosaukumu nav izdots).

Feļetonu krājumi (parakstīti ar Dr. Orientācija vārdu)
1922: "Satversmes Sapulce feļetonos".
1923: "Monoklis acī".
1925: "Tikai pieaugušiem".

Lugas

1930: Pļevnas zaldāts (grāmatā 1934)
1932: Gaisa grābekļi (komēdija)
1946: viencēliens "Interesants gadījums" (manuskriptā)
1946: viencēliens "Otrais puslaiks" (manuskriptā)
1947: luga "Nezināmais kareivis" (kopā ar Valtu Grēviņu; manuskriptā)
1956: iecerējis lugu par Ādolfu Alunānu "Teātra tēvs".

Lugu iestudējumi

1930: 25. decembrī Dailes teātrī pasaka bērniem un pieaugušiem "Pļevnas zaldāts".
1946: tekstilfabrikas "Merino" pašdarbības teātris izrādīja viencēlienu "Interesants gadījums".

Dramatizētājs

1925: Tvens, Marks. Princis un ubaga zēns (Rīga: Saule; 1933. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī).
1927: Dimā, Aleksandrs. Grāfs Monte Kristo: dēku drāma 25 ainās (Rīga: A. Gulbja apgāds).
1929: Voiniča, Etele Liliāna. Dundurs (iestudēta Strādnieku teātrī).
1933: Molnārs, Ferencs. Pāvilielas zēni (iestudēta Nacionālajā teātrī).
1933: Lāgerlēva, Selma. Gesta Berlings (iestudēta Dailes teātrī).
1949: Tolstojs, Ļevs. Anna Kareņina (iestudēta Dailes teātrī).
1950: Kaudzīte, Reinis; Kaudzīte, Matīss. Mērnieku laiki (iestudēta Drāmas teātrī).
1951: Deglavs, Augusts. Rīga (sagatavots dramatizējums).
1959: Upīts, Andrejs. Plaisa mākoņos (iestudēta Drāmas teātrī).
1959: Dreizers, Teodors. Amerikāņu traģēdija (iestudēta Drāmas teātrī).
1961: Hašeks, Jaroslavs. Šveiks (iestudēta Dailes teātrī).
1962: Skujiņš, Zigmunds. Kolumba mazdēli (iestudēta Jaunatnes teātrī).
1963, 1964: Indrāne, Ilze. Lazdu laipa (iestudēta kā raidluga Radio teātrī un Valmieras teātrī).
1964: Lācis, Vilis. Akmeņainais ceļš (iestudēta Liepājas teātrī).
1964: Šolohovs, Mihails. Plēsums (iestudēta Liepājas teātrī).

1957: ekranizācijas scenārijs pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna "Mērnieku laiki".

1946: Latvijas Padomju rakstnieku savienībā lasīja kino scenāriju "Vecākais brālis".

Tulkotājs

Tulkojumi no krievu valodas
1924: Tolstoja, Aleksejs. Aelita (Rīga: Latvju Kultūra).
1924: Čirikovs, Jevgēņijs. Tarhanova dzīve. Jaunība (Rīga: Saule).
1924: Strugs, Andrejs. Nauda (Rīga: Latvju Kultūra).
1925: Čirikovs, Jevgēņijs. Tarhanova dzīve trimdā (Rīga: Saule).
1926: Jurjins, J. Varonis aiz pārpratuma: komēdija divos cēlienos (kā tulkotājs minēts Dr. Orientācijs; Rīga: J. Roze).
1930: Guls, Romans. Kaujas organizācijas ģenerālis (Rīga: Gulbis).
1933: Zoščenko, Mihails. Kāzas: Padomju Krievijas komēdija vienā cēlienā (Rīga: J. Roze).
1934–1935: Novikovs-Pribojs, A. Cusima (kopā ar Emīlu Skujenieku; Rīga: A. Gulbis).
1936: Puškins, Aleksandrs. Pīķa dāma (Rīga: Zelta Ābele).
1936-1938: Tolstojs, Ļevs. Karš un miers (1–4).
1938: Larri, Jans. Pavisam nedzirdēts stāsts (Rīga: Latvijas Vidusskolu skolotāju kooperatīvs).
1939: Čapeks, Karels. Dīvainā Anglija: ceļojuma piezīmes (Rīga: Grāmatu Zieds).
1939-1940: Tolstojs, Ļevs. Anna Kareņina (1–2, kopā ar sievu Annu Grēviņu).
1940–1941: 1946-1950: Šolohovs, Mihails.Klusā Dona" (1–2, 1–4; Rīga: VAPP Daiļliteratūras apgādniecība).
1946: Tolstojs, Ļevs. Kara stāsti (Rīga: VAPP).
1946: Lavreņevs, Boriss. Par tiem, kas jūrā: luga 4 cēlienos 8 ainās (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1949: Arseņjevs, Vladimirs. Dersu Uzala: Usūrijas taigas mednieks (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1958: Šolohovs, Mihails. Cilvēks liktenis (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1959: Larri, Jans. Karika un Vaļas neparastie piedzīvojumi (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: Fadejevs, Aleksandrs. Pēdējais udehietis (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: Džumajevs, Narimans. Vedekla (Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).
1965: Čehovs, Antons. Humoristiski stāsti (Rīga: Liesma).
Padomju periodā atdzejojis PSRS republiku dzejnieku dzeju.

Tulkojumi no angļu valodas
1923: Tvens, Marks. 1.000.000 mārciņu banknote (Rīga: A. Gulbis).
1923: Tvens. Marks. Cilvēks, kurš piekukuļoja Hedliburgu (Rīga: A. Gulbis).
1928: Henri, O. Blēži un kovboji (Rīga: Gulbis).
1935: Valpōls, Hags. Džeremijs (kā tulkotājs minēts V. Gaitnieks; Rīga: Valters un Rapa).
1935: Valpōls, Hags. Džeremijs skolā (kā tulkotājs minēts V. Gaitnieks; Rīga: Valters un Rapa).
1935: Valpōls, Hags. Džeremijs un Hamlets (kā tulkotājs minēts V. Gaitnieks; Rīga: Valters un Rapa).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitls cirks (Rīga: Kaija).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla pasts (Rīga: Kaija).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla peldošā sala (Rīga: Kaija).
1937: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla zvēru opera (Rīga: Kaija).
1938: Loftings, Hjū. Doktora Dūlitla zvēru stāsti (Rīga: Kaija).
1938: Loftings, Hjū. Doktors Dūlitls un viņa zvēri (Rīga: Kaija).

Tulkojumi no vācu valodas
1936: Grimms, Jākobs, Grimms, Vilhelms. Brēmenes muzikanti (latviskojums parakstīts ar V. Gaitnieka vārdu; Rīga: Orients).
1938: Rozegers, Pēters. Brīnišķīgie teiku ļaudis (Rīga: Kaija).
1944: Grimms, Jākobs, Grimms, Vilhelms. Brēmenes muzikanti (latviskojums parakstīts ar V. Gaitnieka vārdu; Rīga: Zelta Ābele).

Tulkojis
1928: Voiniča, Etele. Dundurs (kopā ar Annu grēviņu; Rīga: Kultūras balss).
1930: Hellers, Franks. Kollina dēkas Londonā (tulkojums parakstīts ar Dr. Orientācija vārdu; Rīga: J. Roze).
1965: Rablē, Fransuā. Gargantija un Pantagriels (kopā ar Ludvigu Sēju; Rīga: Liesma).

Tulkojis cittautu autoru lugas latviešu teātru vajadzībām, tostarp Viljama Šekspīra lugu "Liela brēka, maza vilna" (Rīga: Leta, 1924), Fridriha Šillera, Bernarda Šova, Ežena Skriba lugu "Glāze ūdens jeb cēloņi un sekas" (Rīga: Valters un Rapa, 1927); Anri Bataija lugu "Kailā" (1928 iestudēta Nacionālajā teātrī), Kurta Getca luga "Fokus-Pokus" (1929. gadā iestudēta Dailes teātrī); Hermaņa Bāra lugu "Skatuves zvaigzne" (1930. gadā iestudēta Nacionālajā teātrī); Ežena Skriba un Leguvē komēdiju "Nekaro ar sievieti" (1930. gadā iestudēja Dailes teātrī); Luija Verneija lugu "Tālrunis zvana" (1930. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī); "Hermaņa Bāra lugu "Žozefine" (1930. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī); Žana Sarmāna lugu "Madelona" (1931. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī); Karls Cukmeijera lugu "Kepenikas kapteinis" (1931. gadā iestudēja Strādnieku teātrī); Bernarda Šova luga "Pārāk patiesi, lai būtu skaisti" (1933. gadā iestudēja Nacionālajā teātrī).
Padomju periodā tulkojis krievu autoru lugas: Borisa Lavreņeva lugu "Par tiem, kas jūrā" (1946. gadā iestudēja Dailes teātrī), Borisda Cirskova lugu "Uzvarētāji" (1946).

Darbība žurnālistikā un publicistikā

Kopš 1918: darbojas žurnālistikā, rakstījis recenzijas un apceres par teātri, literatūru, rakstniekiem.

Sabiedriski politiskā darbība

Latvijas Tautas padomes loceklis.
Satversmes sapulces loceklis.

Sastādītājs

1949: Puškins, Aleksandrs. Izlase (kopā ar Mariju Šūmani; Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība).

Redaktors

1920–1932 sastādījis un rediģējis ""Kultūras balss" satīrisko kalendāru".
1923: laikraksta "Dienas Lapa" redakcijas sekretārs.

Vairāki dzejoļi komponēti, tostarp popularitāti ieguvušas – "Dzelzsgriezējs", "Karogi" (izpilda grupa "Līvi"), Burharda Sosāra dziesma "Kavalieru dziesma".

Par Valdi Grēviņu

"Viņš strādājis vairākās literatūras nozarēs, sarakstījis divas dzeju grāmatas, kas izceļas ar savām izteiksmīgajām un smalki slīpētām vārsmām. Grēviņš visu mūžu bijis cieši saistīts ar teātri, sevišķi ar Dailes teātri. Viņš dramatizējis daudzus cittautu romānus, pie kam viņa dzeja par Lāgerlefas Gestas Berlinga "Trakajiem kavalieru gadiem" ar Sosāra mūziku ieguva plašu popularitāti tautā. Grēviņš daudz tulkojis, to skaitā arī L. Tolstoja un M. Šolochova romānus. Ar pseudonīmu Dr. Orientācijs viņš demokratijas gados ieguva lielu popularitāti kā satirisku feļetonu autors "Sociāldemokrāta" slejās un pats savos kalendāros. Grēviņš tolaik bija LSDSP darbinieks. Satversmes sapulces deputāts un Rīgas pilsētas domnieks. 1933.–34. g. viņš bija "Dienas Lapas" galvenais redaktors. Pēdējos gados Grēviņš atkal ieguvis iespēju strādāt literāru darbu kā dramatizētājs un tulkotājs."
Brīvība, 1965, Nr. 8.

Par Valda Grēviņa dzeju

"Valdis Grēviņš ir vēlīns romantiskās literatūras tradīciju turpinātājs. [..] V. Grēviņa dzejai piemīt brīnumainā īpašība, kas ir jebkuras īstas lirikas obligāts komponents – dzejoļu iekšējais "žests" jeb intonācija (šī termina literatūrteorētiskajā nozīmē). Var pat teikt, ka liriskā intonācija ir lirikas specifiskā, būtiskā pazīme. Ja dzejolim nav Iekšējās "melodijas", tad nekādi gleznu, tropu, dzīves faktu un datu blīvējumi, pat pareizi atzinumi vai sentences vēl neveidos dzeju. [..] Tematiskais diapazons Grēviņa dzejā nav visai plašs. Viņš nekad arī nav tiecies to mākslīgi paplašināt. Grēviņa veikumam labi atbilst apzīmējums - maza dziesma. Bet tā Ir laba dziesma. Tās vienreizīgo, savdabīgo melodiju, kaut tikai reizi ieklausījies, lasītājs nekad vairs neaizmirst."
Eihvalds, Vilnis. Dažas pārdomas par Valda Grēviņa daudzu gadu dziesmām. Literatūra un Māksla, 1968, 23. nov.

Par dzejas krājumu "Pirmā dzeju grāmata" (1923)

"Valdis Grēviņš ir viens no mūsu vissubjektīvākiem dzejniekiem. [..] Grēviņa dzejās dzīves tiešamība atradusi tik pārveidotu izteiksmi, ka notikumi un tēli pilnīgi zaudējuši savas reālās sejas. [..] Interesanta arī Grēviņa forma. [..] Šī mazā grāmatiņa ir apdvesta no īstas dzejas burvības. Valdim Grēviņam tā izdod drošāku atestātu uz mākslinieka tituli, kā daudziem citiem biezi sējumi."
Sudrabkalns, Jānis. Valdis Grēviņš. Pirmā dzeju grāmata. Ritums, 1923, Nr. 10.

Par dzejas krājumu "Otrā dzeju grāmata" (1933)

"Tā ir skumju un smeldzes apdvestā grāmata, bez cerībām uz jaunu rītu un labāku nākotni. [..] Krājumu autors sastādījis četrās daļās. Pirmā daļa veltīta subjektīvai lirikai. [..] Grāmatas otro nodaļu varētu nosaukt par mazu dzejisku rēviju, jo to autors viegliem vilcieniem pieskaras gan dažādām pasaules daļām, gan notikumiem, kas tur norisinājušies pēdējos gados. [..] Grāmatas trešā daļā atkal ir subjektīva lirika, tikai šeit jau ir vēl vairāk smeldzes nekā pirmā daļā. Kur autoram izdodas sakausēt savas izjūtas ar formu skanošā metallā, tur rodas respektējamas rindas. [..] Visa šī daļa ir ar izjustu sociālu pieskaņu, bet tomēr šī pieskaņa nekur nekļūst uzbāzīga. [..] Visumā šī dzeju grāmata jāņem kā intelliģenta kultūras cilvēka jūtu un prāta dzīves dokuments. Varbūt viņa neliecina neko labu par tagadni, bet viņa ir patiesa un tamdēļ visu atzinību viņai."
Aigars, Pēteris. Valdis Grēviņš. Otrā deju grāmata. Daugava, 1934, Nr. 1.

Par dzejas krājumu "Lapas lido, lapas skan" (1946)

"Ap simts sešdesmit lappušu biezajā krājumā uzņemti dzejoļi, kas sacerēti laikā no 1915. līdz 1945. gadam. Tātad dzejnieks sniedzis labāko, kas radies trīsdesmit gados. Šajā krājumā Valdi Grēviņu gribējās redzēt divējādu - agrāko gadu lielisko formas meistaru un arī redzēt Valdi Grēviņu kā pilnasinīgu padomju liriķi, kas droši iet pa sociālistiskā reālisma ceļu. Bet pašķirstot šo pēc apjoma solīdo grāmatu, mūs pārņem dziļa vilšanās. Viss izlases krājums sastāv gandrīz tikai no buržuāziskās varas laikā sacerētiem dzejoļiem, bet tie septiņi dzejoļi, ko autors sacerējis padomju laikā, ir samērā pabāli un pilnīgi pazūd nepārskatāmajā mīlestības un dažādu mistisku dzejojumu jūrā. [..] Valdim Grēviņam kā liriķim ir lielas talanta dotības. Padomju dzīve ar savu plašumu, varenību, ar ārkārtīgo izjūtu bagātību paver dzejnieka radošam talantam milzīgas perspektīvas. Bet Valdim Grēviņam bez kavēšanās jāatmet vecā pasīvā romantisma satrūdējušā čaula un droši jānostājas uz sociālistiskā reālisma gaišā ceļa."
Muižnieks, Ignats. Lirika, kas neatspoguļo dzīvi. Karogs, 1946, Nr. 7.-8.

Par dzejas krājumu "Dzied vēji" (1968)

"Ir liriķi, kuri dzejo intensīvi; viņu dzeja tad veido it kā lirisku dienasgrāmatu un krājumā grupējas pati pēc sacerēšanas hronoloģijas; bet tas prasa visu spēku koncentrāciju vienā – lirikas – virzienā. Grēviņa
sabiedriskā un literārā darbība sazarojusies vairākos atzaros – sabiedriskā darbība, Dr. Orientācija politiskā satīra, žurnālistiskā darbība, dramatizējumi, nebeidzamie tulkojumi un – dzeja. Subjektīva, personiska dzeja, bez kāda feļetoniskuma, bez paviršām, nejaušām ikdienas detaļām, viengabalaina dzeja."
Čaklais, Māris. Valda Grēviņa ceturtā dzejoļu grāmata. Karogs, 1968, Nr. 8.

Par dzejas izlasi "Tas trakais kavalieru gads" (2007)

"Lasot grāmatu, gribas teikt: tieši tie nelielie dzejoļi, kuros Grēviņš variē sev tuvās skumju, nāves un zaudējuma sajūtas, spēj elektrizēt visvairāk. [..] Grēviņa teksti ir daudz komponēti – labskanība, formas plastiskums un vienkāršība mudina tos dēvēt par dziesmām, vienalga, vai mūzika kādam dzejolim ir sen zināma vai arī dzimst lasītājam, grāmatu lasot."
Vērdiņš, Kārlis. Grēviņa skumjas. Latvija Amerikā, 2007, 16. jūn.

Zilais dzejnieks, Dr. Orientācijs, Epigramms, V. Gaitnieks, Dzintars-Gaitnieks, Princese Badrulbudura