Ebenveileras Latviešu ģimnāzija

Ebenveileras (Ebenweiler) Latviešu ģimnāzija darbojās Dienvidvācijas švābu zemnieku ciematā no 1945. gada 1. novembra līdz 1949. gada 10. septembrim. Ģimnāzijas direktors Emīls Saliņš (1898-1978).

Tā bija vienīgā latviešu ģimnāzija franču pārvaldes zonā.

Ģimnāzija, audzēkņiem izceļojot, savas durvis slēdza ar savu 5. izlaiduma aktu 1949. gada 10. septembri; likvidējās. Tās darbības laikā to bija apmeklējuši apmēram 150 audzēkņi, daudzi arī bijušie karavīri, bet beiguši apmēram 55.

"Tā radās diezgan neparastā kārtā 1945. g. rudenī. Vecāku un audzinātāju dibinātāju grupai izdevās nejauši iegūt franču okupācijas iestāžu atbalstu: dibināmajai latv. ģimnāzijai nodeva kādā vācu ciemā apķīlātās telpas — divi viesnīcas. Skolotāju un skolēnu dzīvokļiem izdevās iegūt istabas zemnieku mājās, kas bija rezervētas vācu bēgļiem (tādi toreiz fr. zonā neieradās). Tad vajadzēja radīt skolu no nekā — uztvert un piesaistīt pirmajam mācības spēku kodolam cauri braucējus skolotājus, rodot iespējas pārvietot uz Ebenveileru skolēnus no attālām latv. kolonijām, sākumā cīnoties ar nepieciešamāko mācības līdzekļu trūkumu. Klašu telpas bija izkaisītas visā ciemā: divi klasēm mācības notika viesnīcu istabās, divi citām — vācu pamatskolas telpās, kādai — rātsnama sēžu zālē. Divi internātus novietoja viesnīcās — tā meiteņu internātam radās spožais nosaukums "zur Sonne," bet zēnu jo cildenais "zum Adler." Skolotāju istabas nebija. Tie satikās toties ciema ielās, starpbrīžos steigdamies no viena klases uz otru, kur tāpat krustojās arī audzēkņu pulciņu gaitas. Kad nu ciemā novietojās ari skolotāju piederīgie un te apmetās vēl citi latviešu bēgļi (apm. simts), tad latviešu valoda sāka valdīt ciema ielās, un uz senlaicīgi vāciskā zemes stūrīša bija radusies maza latviešu republika, kāda "republika gaisā."" http://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#pan...Latvju Vārds, 1949, 7. okt.

Par skolotājiem strādājuši rakstnieks un gleznotājs Jānis Sarma (mākslas vēsture, zīmēšana, rasēšana, vēlāk latviešu valodu), filoloģe Anna Kliešmete, gleznotājs un grafiķis Sigurds Kalniņš, dzejnieks Edmunds Zirnītis, Osvalds Berkolds, Valdemārs Grabinskis, Marta Jakabsone, Zigurds Kalniņš, Aleksandrs Lūsis, Ausma Veilande, Valdemārs Cīrulis un Pēteris Bite.

Rakstnieks un skolotājs Jānis Sarma atminas: "Ģimnāzija novietota lielā Švābijas ciemā Saulgavas (Saulgau) apriņķī Dienvidvirtembergā, apmēram 15. kilometrus no apriņķa pilsētas Saulgavas. Tuvākā dzelzceļa stacija Althauzena - 5 kilometri. Ar lielāko kaimiņu pilsētu Rāvensburgu satiksmi uztur autobuss. [..] Ciema apkārtne kalnaina, mežaina, ar dažiem purvu ezeriem. Klimats vispār labs, kaut gan rudeņos un pavasaros daudz miglainu dienu." (11. lpp.)

Dramaturģe Skaidrīte Rubene: "Jā, viena Ebenveileras latviesu ģimnāzijā pavadītā ziema tāda "Arkādija" (maza, ārpuslaika paradīzīte)savā ziņā bija. Šinī Švābijas miestā ar franču zonas iestāžu atļauju bija iekārtojusies latviešu bēgļu nodibinātā ģimnāzija. Karš bija beidzies, jauniešiem laiks atgriezties pie miera laika nodarbībām, no kurām tajā dzīves psmā nozīmīgākā ir izglītības iegūšana. [..] Vieta Švābijas augstienē bija patiesi skaista. Gan (samērā stiltajā ziemā) klāta sniegiem, gan pavasarī slīgstot ābeļu ziedēšanā. Miestā visi skolēni dzīvoja tuvu kopā. Meiteņu guļamistaba - "gasthauža" augšstāvā, laikam balles zālē. Gar sienām divstāvu lāviņasRīta pusē pie loga pagarš galds ar soliem, kur tad mēs, tie "stūrainā galda" (abu kārtu)bruņinieki, ik rītus salasījāmies un gaidījām ierodamies savus "Mērlinus" un "Ķēniņus Artūrus"." (182., 183. lpp.)

Gleznotājs un dramaturgs Raimonds Staprāns: "Ebenveilera! Šķita neticami, ka tūlīt pēc kara beigām, kad pilsētas vēl smaržoja pēc izdegušo māju sodrējiem, kāds uzdrošināsies noorganizēt latviešu ģimnāziju. Ne jau nomaļā švābu miestā ar mēslu kaudzēm durvju priekšā un vēršiem kā vienīgo dzinējspēku! Tiem cilvēkiem vajadzēja būt trakiem. Bet bija. Un noorganizēja. Saplūda skolēni no malu malām - gan pārvietoto personu nometnēm, gan privāti dzīvojošie. Bija jāorganizē internāti - meitenēm un zēniem par sevi. Zēnu internātu ierīkoja viesnīciņas "Zum Adler" augšstāvā, milzu telpā ar balti noberztu dēļu grīdu." (194. lpp.)

Avots: Klauss, Uldis, Krādziņš, Juris, Lācis, Indulis (sast.). Ebenveilerieši. 1945-1949. Rīga, 1998.