Hugo Puriņš

24.10.1921 – 10.03.1977

Hugo Puriņš (1921–1977) – rakstnieks. Rakstījis dzeju, īsprozas krājumos "Ekselences piezīmes" un "Aizliegtā dziesma" (1964) galvenokārt risinātas laikmetīgas tēmas, kurās skarti traģiski pavērsiena notikumi cilvēku likteņos Otrā pasaules kara, karavīru ikdienas un trimdas dzīves kontekstā.

Author (16)

Person of reception (6)

Birth time/place

24.10.1921
Rīga

Place/time of death

10.03.1977
Deitona
12. martā pārpelnots.

Personal information

Dzimis amatnieka ģimenē.
US virslīgas vienības basketbolists.

1943: septembrī salaulājies ar basketbolisti Regīnu Rubuli.

1944: iesaukts Latviešu leģionā, ievainots pie Opočkas un vēlāk nonācis Vācijā, dzīvoja franču pārvaldes zonā Rāvensburgā.
1951: izceļoja uz ASV, dzīvoja Deitonā un aktīvi darbojās latviešu sabiedriskajā, izglītības un kultūras dzīvē.
Deitonā sāka kā tēraudlietuves strādnieks un beidz kā "General Motor" inženieris.

Professional activity

Literārā darbība Jau 11 - 12 gadu vecumā pievērsa sev skolotāju un audzinātāju uzmanību ar saviem mazajiem sacerējumiem, kas pārsniedza klases biedru līmeni, sevišķi tā sauktajos brīvajos tematos. Mūsu Domas, Nr.4 (01.06.1951)

1941: pirmā publikācija dzejolis "Atgriežoties" laikrakstā "Tēvija" 4. novembrī.
Atsevišķi dzejoļi publicēti laikrakstā "Tēvija" un raksti "Sporta Pasaule", kā arī kā kara ziņotājs izdevumā "Daugavas Vanagi".

Literārajai jaunradei regulārāk pievērsies, dzīvojot Vācijā.
1946: Eslingenā rīkotajās jauno autoru sacensībās ieguva godalgu par noveli "Ārsts", tā publicēta latviešu laikrakstā "Latviešu Ziņas" (Eslingena).

Literārie darbi
1950: noveļu krājums "Ekselences piezīmes".
1964: stāstu un noveļu krājums "Aizliegtā dziesma".

1958: laikrakstā "Laiks" publicēts romāns "Koki, kas auga uz akmens"..
Strādāja pie otrā romāna par latviešu karavīru likteņiem un latviešu bēgļu smagajiem pārdzīvojumiem ar nosaukumu "Grupa" (fragments publicēts 1967: "Daugavas Vanagu Mēnešrakstā").

Rosīgi darbojās Deitonas latviešu sabiedrībā.
Vadīja Deitonas latv. draudzes sabiedrisko dzīvi, bija skolotājs Gaŗezera latviešu ģimnāzijā, aktīvs ALA un Preses biedrības darbā, kur organizēja un vadīja literārus saietus. Savos nacionālpolitiskos referātos pauda ieskatu, ka latviešiem abpus "lielajam dīķim" jāiesāk jauns "tautas atmodas laikmets".

Quotes

Par savu rakstnieka uzdevumu trimdā Hugo Puriņš uzskatīja – "palīdzēt atgūt pašnoteikšanos savai tautai, palīdzēt atgūt savu valsti. Apzinoties tagadējo laiku kā ciņu par nacionālu eksistenci, rakstniekam šai cīņā jāatrod un jāieņem sava dabīga vieta. Tam jābūt ugunij, kas sargā un glabā, un tam jābūt veserim, kas neļauj mūsu pašu sirdsapziņai apvilkties ar rūsu. Spalva joprojām ir visasākais ierocis pasaulē. To lietot nozīmē uzņemties atbildību."

Par noveļu krājumu "Ekselences piezīmes" (1950)" jaunais rakstnieks ir ciešā saistībā ar savu laiku. Pēdējo 10 gadu nejēdzības — boļševiku terors Latvija, leģionāru cīņas ar ienaidnieki priekšā un aizmugurē, cilvēku likteņa mezgli grūstošajās pilsētās Vācijas agonijas mēnešos, ļaužu kārta, kas ieiet vēsturē ar burtiem DP — tie ir Hugo Puriņa ierosmju un vielas avoti. Un, ja sakām, ka viņš apbalvots ar talantu, tad tas parādās tādējādi, ka neredzam samierināšanos tikai ar atlikumu aprakstu un fabulas izvērpšanu. bet manām visos gadījumos cenšamies ienirt dziļāk, ieraudzīt cilvēku dzīves "traģisko jūtu" atblāzmu, veidot šīs traģikas nesējus, zīmēt viņu šausmās vai smieklīgumā izķēmotās grimases. Laicīgajā tiek meklēts pārlaicīgais, un tas ir mākslinieciska spēju apliecinājums."
Rudzītis, Jānis. Aug jauns novelists. Laiks, 1951, 3. febr.

Par stāstu un noveļu krājumu "Aizliegtā dziesma" (Mineapole: apgāds Tilts, 1964)"Hugo Puriņa otrā grāmata, kurā sakopoti desmit darbi, ir laikmetīga un interesanta. Labā valodā un bez liekvārdības autors attēlo personas izšķirīgu krīžu brīžos Otrā pasaules kara laikā, tagadējā Latvijā un emigrācijā. Tā kā kāpinājums un krīze, nereti ar pakāpenisku apstākļu atklāšanu un O. Henrija veida apsviedienu beigās, kad lasītāja sagaidīja pavisam citādu noslēgumu, vienmēr ir darba centrā, tad darbus var saukt par novelēm pilnīgi pēc literatūras teorijas grāmatu definīcijas. Puriņš gandrīz vienmēr identificējas un arī lasītāju ieinteresē ar galveno personu — parasti vīrieti vidējos gados — zināmas neziņas vai kāda svarīga notikuma gaidīšanas brīdī. [..] Darbi ir laikmetīgi un interesanti veidoti. Saista arī rakstnieka psiholoģiskais skatījums."
Klāvsons, Jānis. Variācijas par skaistu tēmu. Laiks, Nr.57 (15.07.1964)