Aleksejs Arturs Dzens-Ļitovskis

1892. gada 13. marts: Bejas ciema ''Gāršeniekos, trūcīgā 13 bērnu ģimenē, dzimst Artūrs Aleksandrs Aizpurietis. Zēna audzināšanu uzņemas audžuvecāki Dzeņi un citi attāli radi. Savu otro uzvārdu rakstnieks aizgūst no vectēva, kas, ienākdams no Lietuvas, apmeties Latgalē.
1905: revolūcijas notikumi, skolotāju Stāka un Kļaviņa sodīšana rosina Alekseju-Arturu iestāties Augusta Samsona vadītajā sociāldemokrātu pulciņā.
1908: Pēc pagastskolas beigšanas Artūrs iestājas Alūksnes ministrijas skolā, kur īpašu iespaidu atstāj palīgskolotājs Kārlis Egle, vēlākais literāts un bibliotēku darbinieks, raisot interesi par literatūru. Pasniedzēja godināšanai Artūrs sacer memuārus ''Mana drauga Kārļa Egles piemiņai''.
No 1967: nākot klajā Valdemāra Ancīša biogrāfijai par Kārli Egli, starp literatūrvēsturnieku un Egles kādreizējo skolēnu Dzeni aizsākas aktīva sarakste, kas pāraug tuvā draudzībā. 1973. gadā Ancītis vēstulē domubiedram paziņo, ka apkopojis tā bibliogrāfiju.
1973: zinātnieka vārdā tiek nodēvēts viens no Bejas pagastskolas pionieru pulciņiem.

Literārā darbība

1908: Pirmā publikācija – trīs dzejoļi un pasaciņa ''Vijolīte'' kalendārā "Blāzma"

Literārajam darbam pievēršas Valkas reālskolā, rīkodams skolnieku literāros saietus kopā ar klasesbiedru un vēlāko Sarkanās armijas komandieri Robertu Eidemani. Vada audzēkņu žurnālu ''Vēsma'' iepretim Eidemaņa ''Vētrai''. Raksta dzeju un stāstus, iepazīstas ar latviešu literātiem, kas apmeklē Valku, tostarp Augustu Saulieti, Linardu Laicenu, Leonu Paegli. Tāpat nostiprina sakarus ar Valkas avīzi ''Kāvi'''un Rīgas laikrakstu ''Latvija''.


1908 – 1917: publikācijas Valkas avīzē ''Kāvi'' un Rīgas laikrakstā ''Latvija'', iepazīšanās ar rakstnieku Haraldu Eldgastu.


Īsi pirms pirmā pasaules kara rakstnieks izdevējam Jānim Rauskam nodevis dzejoļu krājuma ''Pret rītu'' manuskriptu, kas sastāvējis no simt dzejoļiem. Rokraksts kara laikā pazudis.

1929: Novosibirskā izdotajā latgaliešu laikrakstā ''Taisneiba'' (Taisneiba, nr. 41, 12.10.1929.) ziņots par Alekseja-Artura traktātu krievu valodā ''Латгальцы в СССР'', kurā vēstīts par latgaliešiem Padomju Savienībā, tomēr nav zināms, vai darbs ticis nodrukāts.

1980: Dzens-Ļitovskis iesniedz publicēšanai atmiņu grāmatu krievu valodā ''Ģeologu tikšanās'', kas pēc autora nāves paliek neizdota. Turpretī vairāki grāmatas fragmenti tikuši publicēti gan latviski - Alūksnes laikrakstā ''Oktobra Karogs'', gan krieviski - rakstu krājumā ''No Baltijas dabaszinātņu un tehnikas vēstures''.




Autora bibliogrāfija



Dzeja

1908: ''Es raudu'', ''Nomāktais spēks'' (Blāzma)

1910: ''Bērnības rīts'' (Kāvu literārais pielikums, nr. 15)

1911: ''Nāk ziema'', ''Ziemas rīts'' (Rīgas Avīzes Pielikums, nr. 51)

1913: ''Vagonā'' (Vispārīgais Zobgaļa kalendārs)

1918: ''Nakts'' (Īstais tēvijas kalendārs)

1972: ''Celmājā'', ''Nakts'', ''Nomāktais spēks'', ''Rudens idille'' (Karogs, nr.12)

Proza

1908: pasaciņa ''Vijolītes'' (Blāzma)


Epistolārais žanrs

1916: ''Atklāta vēstule Valkai'' – ievietota Linarda Laicena vadītajā ''Ziemeļvidzemes kalendāra 1916. gadam'' literārajā pielikumā.

Tulkojumi

19__: Jēkaba Gordina drāma ''Sātans'' (J. B. Krūmiņa apgāds)

19__: Ļevs Tolstojs ''Pārmērība un dzimumu kāre'' (J. B. Krūmiņa apgāds)

19__: Kārļa Kautska apcerējums ''Baptisti'' (J. B. Krūmiņa apgāds)

1910:
Sergeja Stepņaka-Kravčinska stāsts ''Mājiņa uz Volgas krasta'' (Jāņa Pīpes apgāds);
Sergeja Stepņaka-Kravčinska sacerētā biogrāfija ''Itāliešu brīvības karotājs Garibaldis'' (Ed. Braslis);
Vilhelma Bolšes apcerējums ''Pasaules gals: Halleja komēta 1910. gadā'' (Jāņa Pīpes apgāds)

1911:
Ļeva Tolstoja apcerējums ''Dzimumu kopdzīve un mīlestība'' (Īstais tēvijas kalendārs; vēlāk darbs iespiests atsevišķā brošūrā Augusta Laža apgādībā);
Aleksandra Kuprina stāsts ''Prieku nama noslēpumi (Bedre)'' (Jāņa Pīpes apgāds)

1912:
Ļeva Tolstoja stāsts ''Uguni jeb Sevastopoles aplenkšana'' (Augusta Laža apgāds);
stāstu izlase ''Brīnišķīgi piedzīvojumi visās piecās pasaules daļās'' (Ģederta Eilenberga apgāds);
K. L. Pankina stāsts ''''Titānika'' nogrimšana'' (Stalažs);
Rūdolfa Ērika Raspes un Gotfrīda Augusta Birgera stāstu krājums ''Barona Minhauzena ceļojumi un piedzīvojumi'' (Lācis)

Publikācijas periodikā par pieredzēto un ģeogrāfiskām tēmām

1967: ''No atmiņu kamola'' (Oktobra Karogs, nr. 42)
1969: ''Dabas bagātības – cilvēku veselībai" (Oktobra Karogs, nr. 20)
1969: ''Tūrisms – labākā atpūta'' (Oktobra Karogs, nr. 70)

1970: ''Baikāls – viens no pasaules brīnumiem'' (Oktobra Karogs, nr. 60)
1973: ''Mūsu planētas daba un ļaudis 2000. gadā'' (Oktobra Karogs, nr. 16)
1973: ''Mūsu planēta zeme'' (Oktobra Karogs, nr. 46)

1975: ''Zemes klimats un mūsu rajona laika apstākļi'' (Oktobra Karogs, nr. 35)
1975: ''Skolotājs, dzejnieks, kvēls cīnītājs'' (Oktobra Karogs, nr. 154), par rakstnieku Alfrēdi Ziediņu.
1977: ''Iesākums bija 1917. gadā'' (Oktobra Karogs, nr. 82)

1977: ''No atmiņu kamola: ,,Nost ar ķeizaru'''' (Oktobra Karogs, nr. 93)
1977: ''Nakts viesis'' (Oktobra Karogs, nr. 127), fragments no grāmatas ''Ģeologu tikšanās'' par ekspedīciju Afganistānā un alūksnieti Robertu Volcīti.

1978: ''Par trim, kas Karabogazgolā!'' (Oktobra Karogs, nr. 92), no ''Ģeologu tikšanās'' par ekspedīciju Turkmēnijā.




Zinātniskais darbs

No 1930: piedalās vairāk nekā 50 ģeoloģiskās ekspedīcijās Tuvajos Austrumos, Vidusāzijā un citviet. Zinātnieka veiktie pētījumi par pazemes dziedniecības ūdeņiem sekmē jaunu kūrortu izveidi Krimā, savukārt Ķīnā atklāj vairākas minerālūdeņu un sāls atradnes, kā arī atsevišķu aļģu sugu, kas nodēvēta zinātnieka vārdā. Pasniedz ģeoloģiju vairākās Ļeņingradas augstākajās mācību iestādēs. Sacer grāmatas un pustūkstoti zinātnisku rakstu par ģeoloģiju. Kā uzsver profesors Jānis Stradiņš, atzinības vērts ir arī rakstnieka ieguldījums zinātniskajā novadpētniecībā, ko apliecina apceres periodikā par dzimto Alūksnes novadu (Latvijas Vēstnesis, nr. 295–296. 09.09.1999.).
1950–1981: pasniedz Vissavienības Halurģijas institūtā, kur sagatavo jaunos aspirantus. Līdz pat 1980. gadam institūtā vada ģeoloģijas katedru un laboratoriju.

Par autora daiļrades stilistiku
''Pirmajās publikācijās ārpus Valkas reālskolas audzēkņu žurnāliem (..) jaunais dzejnieks pieteica sevi kā veikls pantu rakstītājs un – pazīstamo autoru atdarinātājs. Viņa sirsnīgajā lirikā dominēja Aspazijas un F. Bārdas ietekme, bet sabiedriskas tematikas dzejoļos skanēja Raiņa motīvi. Jā, netrūka jau arī raudulīga sentimenta lubeniecisko mīlestības rīmnieku ietekmē (..). Sāds sentiments jaunajam dzejniekam tomēr bija svešs; vāji ieskanējies, tas izzuda no Artūra dzejoļiem uz visiem laikiem. Spēcīgāka viņa daiļradē bija sociālā tematika, kas jau pirmajos dzejoļos saistīja ar jauneklīgo dedzību, bet reizē tā vēl bija zēniska patosa caurstrāvota; piemēram, dzejoļa «Nomāktais spēks» pēdējais pants: «Tad ausīs pār pasauli/ Sengaidīts rīts:/ Kas cerēts un sapņots,/ Būs piepildīts.» (Blāzma. Kalendārs 1908. gadam).
Vistuvākā jaunajam autoram bija dabas lirika. Kalendāros un avīžu slejās līdz 1916. gadam parādījās desmitiem mazu dzejolīšu ar vieglu jūsmu par saules lēktu, par sniega klātajiem laukiem, par rasoto zāli, par zirneklīša austo tīklu. Tie bija mazi nepretenciozi akvareļi — bez spoži skanīgiem vārdiem, bez izvērsta tēlojuma. Pretstatā R. Eidemaņa plaši plūstošajiem jaunības laika pantiem Artūra dzejoļi ir lakoniski, dzejas rindas īsas, pat it kā aprautas [..].
Artūram ir arī satīriski dzejoļi. Taču vairāk satīras viņam ir prozā; tai raksturīgi īsi skabargaini sadzīves tēlojumi no dzimtā pagasta, no tuvākā vai tālākā apkārtnē redzētā un dzirdētā. Dažviet šajos tēlojumos ir ļoti zīmīgi tipu raksturojumi, lakoniski interesantu situāciju ieskicējumi. (Vagonā. Vispārīgais Zobgaļa kalendārs 1913. gadam). Liriskajos tēlojumos dominē dabas motīvi. Tēlojumi ir vienkārši, sirsnīgi, to valoda viegli plūstoša, pieeja dabas parādībām reālistiska. Artūra prozas valodas piemēri: «Visas pakalnes vēl bija ar sniegu pārklātas, bet apakšā, dīķa malā, kur pa rītiem mazgājās lēcošās saules stari, bija uzziedējusi maza, maza vijolīte.» (Vijolītes. Pasaciņa. — Blāzma. Kalendārs 1908. gadam), «Bez žēlastības marta siltais, valganais vējš plēš balto ziemas villaini, kura uz kalngaliem jau metas caura.» (Marta dienās. — Blāzma. Kalendārs 1912. gadam).''

Konstantīns Karulis. Ģeologs un dzejnieks. Rīga, Karogs, nr. 8, 01.08.1982.

Fragmenti no sarakstes ar literatūrvēsturnieku Valdemāru Ancīti
''Alekseja Dzens-Ļitovska vēstules vienā ziņā teicami dokumentē sirmā zinātnieka dzīves gaitas (..). Profesoram bija paradums ar atklātni pavēstīt, ja viņs bija kur ieradies, un tā Dzens-Ļitovska korespondenču mapē man uzkrājušās vēstis ne vien no Ļeņingradas (tur viņš dzīvoja), bet arī no Maskavas, Krimas, Kaukāza, Urāliem, Vidusāzijas republikām, Sibīrijas taigas un tā joprojām. ''Tādi jau tie ģeologu ceļi,'' vienā vēstulē viņš rakstīja, ''jo ģeologu jau kājas baro – kā vilku.''
Nedrīkstam aizmirst, ka šai gadījumā runa par vecu ģeologu, kam uz pleciem bija savi astoņi gadu desmiti un vairāk. Profesors tomēr kustējās kā ūdenszāle. Kādā vēstulē viņš uzskaitīja savus daudzos pienākumus: ''Lekcijas institūtā, studenti, aspirant, sēdes, apspriešanas, ziniski komandējumi, mūžīgi un bezgala starp Ļeņingradu un Maskavu, Minsku, Kijevu, Krimu, Kaukāziju, Urāliem… Tā aiziet diena pēc dienas, gads pēc gada.'' Un kādā citā vēstulē: ''Veselus trīs mēnešus es braucu ar mašīnām, jāju ar kamieļiem un jakiem pa lejām un kalniem līdz 2700 – 3000 metru virs jūras līmeņa, kaut man ir no ārstiem aizliegts tāds augstums. Viss beidzās labi, bet uz priekšu gan vairs tik augstu nekāpšu.'' Un vēl citā: ''Jau no 1925. gada pēc katriem pieciem gadiem kāpju Elbrusa galotnē.''
Profesors man, protams, nerakstīja par savu braucienu un ekspedīciju zinātnisko pusi, jo tur es tā kā tā laikam maz ko būtu sapratis. Viņš rakstīja par to, kas skāris viņa dzejnieka dvēseli. Tā no Novosibirskas pienāca ziņa: ''Daiļa ir tagad taiga, kad viss zaļo, zied un dzied,'' bet jau pāris nedēļu vēlāk taigā viņu pārsteigusi ''tikšanās ar lāča māti un maziem lācēniem''.''

Valdemārs Ancītis. ... Man nav savas Alūksnes. Alūksne, Oktobra Karogs, nr. 36 – 37, 27.03.1982.

Artūrs Aleksandrs Aizpurietis (Aizpurītis)

Artis, Art. Dzenis, Aizpuriešu Artis, Gāršenieku Artis, Aizpurvnieks, Ozols, A. Mežmalietis

–1905
Bejas astoņgadīgā skola
Beja
Mācījies Bejas pagastskolā

1905–1908
Alūksnes pilsētas pamatskola
Alūksne
Mācījies Alūksnes ministrijas skolā jeb tā sauktajā Ķurzēna skolā.

1908–1912
Valkas reālskola
Valka

1914–1915
Vologdas Pedagoģiskais institūts
Vologda
Kara laikā, pēc rakstnieka Haralda Eldgasta aicinājuma, iestājas Vologdas Pedagoģiskajā institūtā. Līdztekus tam strādā par mājskolotāju.

1914
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Iestājas Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, bet, sākoties I pasaules karam, mācības drīz pārtrauc.

1918–1921
Pēterburgas Pedagoģijas akadēmija
Sanktpēterburga
Beidz Petrogradas Pedagoģiskās akadēmijas Dabaszinātņu un Ģeogrāfijas fakultāti.

1918
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Atsāk studijas Tērbatā, taču universitātes evakuēšanas dēļ to neabsolvē.

1925
Krievijas Ģeoloģiskās izpētes institūts
Sanktpēterburga
Absolvē Petrogradas Ģeogrāfijas un kalnu institūtu ģeoloģijas specialitātē, iegūstot ģeoloģijas-mineraloģijas doktora zinātnisko grādu.

1935
Sanktpēterburga
Kā klausītājs apmeklē lekcijas Marksisma-ļeņinisma vakara universitātē.

1917–1918
Alūksnes vidusskola
Kanaviņu iela 14, Alūksne
Strādā par skolotāju.

1950–1981
Vissavienības Halurģijas zinātniskās pētniecības institūts
Sanktpēterburga
Pasniedz ģeoloģijas kursus, sagatavo aspirantus, uzņemas laboratorijas un katedras vadītāja pienākumus.

1917
Sarkanā armija
Kazaņa
Pēc Februāra revolūcijas beidz gvardes korpusa junkuru skolu un tiek nosūtīts uz Kazaņas militāro apgabalu. Tā paša gada rudenī tiek demobilizēts un atgriežas Alūksnē.

1968
Rīga
Zinātnieks viesojas Rīgā un uzstājas sestajā Baltijas republiku ģeologu konferencē ar referātu ''Baltijas jūras, ezeru un upju pludmales''.

11.07.1979–15.07.1979
Saldus
Apciemo literatūrvēsturnieku Valdemāru Ancīti, kam seko kopīgs Jaņa Rozentāla un Jukuma Vācieša memoriālo muzeju apmeklējums.

06.1982
Beja
Pēc bioloģijas zinātņu doktora, profesora Māra Laiviņa iniciatīvas, Dzena-Ļitovska dzimtajās mājās tiek uzstādīts zinātnieka piemiņai veltīts laukakmens.

1981
Serafima kapsēta