Roberts Eidemanis

1895: 9. maijā dzimis tautskolotāja Pētera un viņa sievas Karlīnes Eidemaņu deviņu bērnu ģimenē kā septītais bērns. Māsas – Zigrīda, Anita, brāļi – Hermanis (vecākais, pēc tēva nāves 1907. gadā strādājis par skolotāju Lejasciema draudzes skolā, Ādolfs un Fēlikss bijuši inženieri, reperesēti 1938. gadā, Verners, Haralds. Roberta Eidemaņa tēva māsa ir Linarda Laicena māte.
1913: Valkā iepazīstas ar ģimnāzisti Olgu Krilovu, savu nākamo sievu.
Dēli Gunārs un Arnolds.

Literārā darbība
1908: pirmā publikācija – dzejolis "Kaisli skūpstot vējiņš mazs..." laikraksta "Latvija" literārajā pielikumā (Nr. 20).
1911: iepazīstas ar Augustu Saulieti un Andreju Upīti.



Roberta Eidemaņa darbi
Dzeja
1910: Straumē
1912: Uz saules taka
1920: Uguns un ziedi (kopkrājums ar Pēteri Sviri un Alvilu Cepli)
1924: Zeme un maize smaržo
1925: Neapturams gājiens (poēmas)
1930: Ejam tālāk uzbrukumā
1934: Vārdi un gadi (izlase)
1936: Ar paceltu galvu
1970: Trokšņainā saule (izlase)

Proza
Stāsti
1912: Svešā malā
1926: Miestiņa stāsti
1926: Pienākums; Mežā; Pavārs Kolguškins
1929: Akmeņu sacelšanās
1929: Vaskis
1933: Ap saules lēktu
1935: Pirms vētras (ietverta arī luga)
1958: Izlase
1961: Izlase (kopā ar Augustu Arāju-Bērci, Ernestu Efertu-Kluso, Linardu Laicenu)
1964: Izlase (kopā ar Augustu Arāju-Bērci, Ernestu Efertu-Kluso, Linardu Laicenu)
1965: Akmeņu sacelšanās
1985: Divkauja (izlase)

Romāns
1925: Ielenktie

Lugas
1913: Kalnāju dzimta
1918: Atkalredzēšanās
1935: Atkalredzēšanās
1989: Ceļa cirtēji (kopkrājums, publicēta luga “Atkalredzēšanās”)

Militārā darbība
1917: oktobrī tiek ievēlēts Padomju Sibīrijas Centrālās izpildkomitejas valdē un kļūst par tās priekšsēdētāja biedru.
1917: decembrī Irkustskā piedalījās junkuru sacelšanās apspiešanā.
1918: maijā Omskas rajonā vadīja cīņu pret čehoslovāku korpusu, vēlāk vadīja vairākas Sibīrijas partizānu nodaļas.
1919: gada sākumā Eidemanis komandēja 16. strēlnieku divīziju Donas frontē cīņās pret ģenerāli Krasnovu pēc tam kā 41., vēlāk 46. strēlnieku divīzijas komandieris cīnījās pret Deņikina karaspēku.
1920: Eidemanis komandēja 13. armijas kaujās pret Vrangeļa armiju. Viņa vadītajai armijai bija izšķiroša nozīme Kahovkas placdarmu aizstāvēšanā.
1920: 13. martā apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni par nopelniem Pilsoņu kara frontēs.
1921: iecelts par Ukrainas un Krimas kara apgabala komandiera vietnieku. Tur kopā ar Frunzi vadīja cīņu pret Mahno vienībām Ukrainā.
1924: pēc pilsoņu kara, iecelts par Sibīrijas kara apgabala komandieri.
1924: 6. maijā apbalvots ar Sarkanā Karoga ordeni par nopelniem Pilsoņu kara frontēs.
1925–1932: Frunzes vārdā nosauktās Kara akadēmijas priekšnieks un komisārs.
1932: Revolucionārās kara padomes locekli un Aviācijas ķīmijas Centrālās padomes priekšsēdētājs.
1934: 15. janvārī apbalvots ar Sarkanās Zvaigznes ordeni par Sarlanās armijas jauno virsnieku audzināšanu.
1935: 20. novembrī piešķirta korpusa komandiera pakāpe,
1937: 22. maijā arestēts, spīdzināšanā atzinis savu dalību militāri fašistiskā sazvērestībā un latviešu pagrīdes organizācijā.
1937: 11. jūnijā speciālā PSRS Augstākās tiesas sēdē Eidemanim piesprieda nāves sodu
1937: 12. jūnijā sods izpildīts. Līķis slepeni kremēts Maskavas Donas kapsētā un apglabāts masu kapā.

Roberts Eidemanis par savu dzeju
"Par sirsnību un skaidrību manās dzejās man pirmām kārtām ir jāpateicas manas dzejas audzinātājai, kādai Lejasciema ravētājai un dziedātājai vecajai Caunes mātei. Viņa man lika atrast vārdus daudzām dziesmām, kuras abi kopā dziedājām.
Nenoliedzot to, ka jaunībā esmu centies mācīties no agrā Skalbes, Raiņa, Plūdoņa, Saulieša, izcilus vieta manām jaunībā rakstītajām dzejām tomēr pieder Caunes mātei. Es apzinīgi esmu sev stādījis par uzdevumu rakstīt skaidrāk, vienkāršāk, nevulgarizējot teikto, pateikt viņu no sirds."

Eidemanis, Roberts. Celtniecības darbs iejūsmo. Komunāru Cīņa, 1934, 17. aprīlī.

Par Roberta Eidemaņa daiļradi
"Bet kas bija Eidemanis? Karavadonis, kas dzejoja? Vai dzejnieks, kas karoja? Vai nebija tā, ka aiz Eidemaņa "karavadoņa" muguras visai droši jutās visa "latviešu padomju literatūra" Krievijā? Un kā notika visai romantiski noskaņotā jaunā cilvēka kļūšana par "komkoru", kuram nebija vēl ne trīsdesmit, kad viņš rīkojās ar tūkstošu un tūkstošu dzīvībām, kad viņam domās bija jāaptver Sibīrijas un Ukrainas karalauku plašumi? Un ko jaunajam dzejniekam deva saskare ar Jāni Kārsteni, Augustu Saulieti, ko – ar brālēnu Linardu Laicenu? Un vēlāk – viņa nonākšana Krievijas militāro darbinieku augstākajās aprindās? Kāda nozīme viņa dzīvē bija draudzībai ar sava laika krievu literātiem, Borisu Piļņaku, piemēram, kas nebūt nebija tik "vienādi domājošs" ar "varas virsotnēm"? Tie ir jautājumi nākotnei, kas varētu līdzēt Eidemani vairāk ierakstīt sava laika kontekstā – gan literārajā, gan sabiedriskajā. Līdz ar to saprast 20. un 30. gadu latviešu sabiedrības dzīvi Padomju Krievijā, kas visai nelabvēlīgos apstākļos veidoja savdabīgu kultūrvidi. [..]
Viss R. Eidemaņa sarakstītais, šķiet, satilptu vienā lielā sējumā. Nevarētu teikt, ka tas būtu daudz, taču viņa sarakstītais ir interesanta liecība par Krievijā palikušajiem rakstniekiem, kuri atbilstoši saviem politiskajiem uzskatiem mēģināja veidots "savu" literatūru, atrodoties savdabīgās attiecībās gan ar "pagātnē palikušo" latviešu literatūru, gan "tagadnes" (t. i., 20.–30. gadu) krievu literatūru. Tādēļ īpašas uzmanības vērts ir šis sākuma posms, kad literatūra vēl neatrodas kanonu varā un kad vēl nav iezīmējusies "vienotās padomju literatūras" viennozīmība un vienbalsība, kas sastindzina 30. gadu literatūru. Šajā laikā – 20. gados un 30. gadu sākumā – vēl iezīmējas meklējumi, kas raksturīgi katrai sociālajai grupai, kura nonākusi jaunā situācijā, tās mēģinājumi izveidot savas attieksmes pret pasauli kā dzīvē, tā literatūrā."

Briedis, Raimonds. Tēraudvēju aizrautais (Robertam Eidemanim – 100). Varavīksne 1995. Rīga: Liesma, 1995, 160., 174. lpp.



Par dzejoļu krājumu "Ejam tālāk uzbrukumā" (1930)
"[..] Eidemanis viens no apdāvinātākiem [latviešu dzejniekiem Padomju Savienībā]; ne tik daudz nododas formas meklējumiem kā vielas izlasei. Krājumā 58 dzejoli, lielā daļa gan uzrakstīta ar tendenci, it kā uz pasūtījumu, tomēr nezaudē ne spraigumā, ne ritma sajūtā. Tas pierāda, ka dzejnieks ar nolūku var, izvēloties tēmas, negaidot tā saucamās "iedvesmes". Ne tikai Eidemanis ir lietojis šo metodi, bet gandrīz visi tagad rakstošie Padomju Savienības rakstnieki dara tāpat. Lai mēs piekrītam vai nepiekrītam zināmas ideoloģijas pausmei, tomēr mēs te varam daudz mācīties."

V. Br. [Branks, Voldemārs.] Roberts Eidemanis. "Ejam tālāk uzbrukumā". Literatūras Avīze, 1932, 15. aprīlis.

Indriķis Priede, Roberts Lejgalietis, Malēnietis

1903–1908
Lejasciema draudzes skola
Lejasciems
Liela nozīme Roberta Eidemaņa iekšējās pasaules veidošanā bija bibliogrāfam Jānim Misiņam, kurš tolaik dzīvoja Lejasciemā.

1908–1914
Valkas reālskola
Valkas novads

1914–1916
Petrogradas mežu institūts
Sanktpēterburga

1916–10.1916
Kijiva
Nikolaja kara skola (Николаевское военное училище)

19.04.1916
Krievijas Impērijas armija

10.1916–02.1917
Kanska
16. Sibīrijas strēlnieku rezerves pulks

1918
Sarkanā armija

1917–1918
Sociālistu revolucionāru partija (Партия социалистов-революционеров, saīsināti – eseri).

1918–1925
Krievijas komunistiskā (boļševiku) partija (1918–1925)

1924–1937
Padomju Savienības Latviešu rakstnieku centrālbirojs
Maskava
Priekšsēdētājs

1925–1937
Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija (1925–1952)

1934–1937
Padomju Savienības rakstnieku savienība
Maskava
Latviešu sekcijas priekšsēdētājs

1921–1924
Harkiva
Puškina iela 82

1925–1937
Tverskaya St, 109 Moskva
Agrākā Gorkija iela 109, dz. 2.

02.1925–03.1932
Maskava
M. Frunzes Kara akadēmijas priekšnieks un komisārs

1932–1937
Maskava
Žurnāla "Война и революция" redaktors

04.1932–1937
Osoaviahims
Maskava
Osoaviahima Centrālās padomes priekšsēdētājs

22.11.1934–22.05.1937
Maskava
Aizsardzības Tautas komisariāta Kara padomes loceklis

1927
Vācija
Sarkanās armijas komandieru grupas sastāvā komandējumā Vācijā, kur iepazīstas ar militāro apmācību karaskolās.

1936
Turcija
Kā Osoviahima delegācijas loceklis apmeklēja Turciju.

22.05.1937–11.06.1937
Maskava
Apsūdzēts par sazvērestību pret padomju varu.Reabilitēts 1957. gada 31. janvārī.

29.10.1967
Valka
Piemineklis uzstādīts skvērā starp Rīgas, Emīla Dārziņa un Semināra ielu.Tēlniece: Marta Lange.

Apbedīts Donas klostera kapsētā.