Valdemārs Ancītis
06.06.1921 – 05.12.2006
Valdemārs Ancītis (1921–2006) – literatūrvēsturnieks, bibliogrāfs, rakstnieks. Studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā (1940–1943). Strādājis Saldus skolās par bibliotekāru (1949–1969). Sagatavojis vairākus latviešu literatūras bibliogrāfijas rādītājus, rakstījis recenzijas un rakstus par literatūru, 60. un 70. gados īpaši pievēršoties bērnu literatūrai. Monogrāfiju autors par Kārli Egli (“Bagāti gadi”, 1967) un Jāni Poruku (publicēta Poruka Rakstu 1. sējumā, 1971), vairāk nekā 400 apceru autors par latviešu rakstniekiem un māksliniekiem. Rakstījis par Sēlijas un Saldus novada vēsturi, kultūras dzīvi un ievērojamiem novadniekiem (“Cieceres, Ventas un Vadakstes krastos”, 1 – 3, 1992 – 1996; “Sēlijas grāmata”, 1999; “Aknīstes grāmata”, 2007) Dzejoļu un prozas krājumu autors (“Slāpes skan”, 1990; “Bez jokiem”, 1994; “Mēs gribam turpināties”, 2001 u. c.)
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1994).
Dzimšanas laiks/vieta
06.06.1921
Miršanas laiks/vieta
05.12.2006
Saldus
Personiska informācija
1921. gada 6. jūnijā: dzimis Jāņa un Emīlijas Ancīšu ģimenē. Kā stāsta Valdemārs Ancītis, "tēvs – Jānis Ancītis bija sabiedrības darbinieks pagasta mērogā, vienlaik labs amatnieks, muzikants un senu stāstu stāstītājs. Māte Emīlija Ancīte (dzimtajā uzvārdā Mežaraupe) – runātāju un dziedātāju ļaužu, krietna auduma rakstu zinātāja. Brālis Krišjānis Ancītis – filologs, daudzu publikāciju un vairāku grāmatu autors". (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
Profesionālā darbība
1927: sešu gadu vecumā sacerējis pirmo dzejoli. Mācoties Aknīstes pamatskolā, bijis skolēnu žurnālu redaktors: "Vienā eksemplārā izdevām žurnāluAusma", kādos piecpadsmit eksemplāros “Zvaigznīti", bet savu jau itin biezo “Rītu” pavairojām vismaz divdesmit piecos eksemplāros." (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
1935: sācis publicēties bērniem domātajos preses izdevumos “Saule", “Jaunās Balss" jaunatnes pielikums, “Latvijas Jaunatne", "Cīrulītis", “Centieni", “Skolu Dzīve".
1937: pirmā nozīmīgā publikācija – "Tautas medicīnas materiāli no Aknīstes" krājumā "Ceļi"8. numurā.
1945–1947: pēc Otrā pasaules kara slēpdamies vecāku mājās Aknīstē, daudz lasījis un rakstījis: "Dzejoļus "izdevu" vieneksemplāra krājumos “Apstāšanās", "Vērmele", “Putekļu lietus", prozu savukārt apkopoju sējumiņos "Akrobāts ellē" un “Cīrulis debesīs". Rakstīju, protams, arī pēc legalizēšanās, taču uzrakstīto sūtīt uz redakcijām sāku tikai pēc Josifa Visarionoviča [Staļina] nāves." (Latvijas Vēstnesis, 1996, 31. oktobris)
No 1969: nodarbojies tikai ar literāro un pētniecisko darbu.
Apbalvojumi
1989: 22. augustā Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs piešķir Goda rakstu "Par aktīvu radošu darbību".
1991: Saldus rajona kopsaimniecība "Jaunais komunārs" pasniedz Krišjāņa Barona prēmiju.
1992: Saldus rajona kopsaimniecība "Druva" pasniedz Jaņa Rozentāla prēmiju.
1994: apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
1996: Saldus pilsēta apbalvo ar Saldus Goda pilsoņa nosaukumu.
2001: Lielā folkloras balva par mūža darbu folkloras vākšanā, novadpētniecībā un publicistikā. (Latvija Amerikā, Nr.7 (18.02.2006))
2001: Sēlijas asociācijas goda biedra nosaukums.
Literatūrvēsturiskie, bibliogrāfiski darbi
Monogrāfija1967: Bagāti gadi: K. Egles dzīve darbos un atziņās
Rakstu krājumi
1981: Saknes un galotnes: apceres, polemikas, recenzijas
1994: Bez jokiem: grāmata par draugiem, talantiem un sevi
Bibliogrāfiski pārskati
1967: Baltā nora: īss pārskats par pēdējos gados izdotajām latviešu autoru grāmatām bērniem un jaunatnei
1971: Piecos gados (1966–1970): bibliogrāfisks pārskats par Padomju Latvijas literatūras darbinieku publikācijām
1976: Piecos gados (1971–1975): informatīvs pārskats par nozīmūgākajām literārajām publikācijām
1980: Četros gados (1976–1979): pārskats par nozīmīgākajām literārajām publikācijām
Darbi novadu pētniecībā
1992: Cieceres, Ventas un Vadakste krastos (atkārtots izdevums 1996. gadā)1999: Sēlijas grāmata, 1. daļa
2007: Aknīstes grāmata, 2. daļa
Daiļdarbi
Dzeja1990: Slāpes skan: dzejoļi un fabulas
Dzeja un proza bērniem
1970: Rasas meitiņa (dzeja)
2001: Cīrulis debesīs un citas pasakas
Stāsti un esejas
1996: Iz senām dienām: divi pastāsti
2001: Mēs gribam turpināties (esejas)
2010: Bagātais un gudrais
Sastādītājs
Kalendāri1992–2007: Senču kalendārs
1993–1995: Saldus kalendārs
Izlases
1972: Augusts Baltpurviņš. Klusumam
1975: Emīls Fross. Ceļš (kopā ar Jūliju Ķiperu un Kārli Preisu)
1978: Pēteris Ramizars. Rīta zvaigzne
1984: Latvju dainu izlase
1989: Jānis Poruks. Mājās un ceļā
Rakstu krājums
1977: Sudrabotais vārds (rakstu krājums par bērnu literatūru)
Citātu galerija
Par Valdemāru Ancīti
“No faktos maz dibinātiem rakstiem nogurušam, pēkšņi patrāpījās viena otra apcere, kas pārsteidza ar lielu tajās ieplūdinātu materiālu, ar ne kašķīgu aizrādīšanu uz daža autora kļūdām, ar teicamu, nesamaitātu, standartdomāšanas neietekmētu valodu. Uzvārda pamazināmi forma vedināja domāt, ka rakstītājs ir jauns cilvēks, taču tāds pieņēmums nesakristu ar rakstu sevišķo zemniecisko pamatīgumu, kas jauniem filologiem nav visai tipisks. Kad uzzināju, ka rakstītājs dzīvo ārpus Rīgas, tātad Misiņa bibliotēkā nevar vis ikdienas sēdēt, ka autors nav vairs gluži zaļš, uzradās nepieciešamība tādu cilvēku sameklēt, lai redzētu, kā iespējams diži strādāt, galvaspilsētas bibliotēkām tālu esot, žurnālos visas lietas tikai pa pastu kārtojot. Ieraugot Valdemāra Ancīša stipro aizmuguri – viņa darba istabas grāmatgrēdas, man tūlīt tika skaidrs, kā var strādāt, pa bibliotēkām pēc literatūras nemeklējot. [..]Grāmata ir Ancīša bagātību bagātība, un sistemātiskums to iegādē, dzīvošana (pat gulēšana) starp tām piešķir viņam grāmatu cilvēka godu, taču ne šā apzīmējuma sausajā izpratnē. Grāmatu cilvēks ir kultūras cilvēks, un to es te gribu uzsvērt. Tomēr ne jau katra lasīšana tūlīt nodrošina kādu īpašu pozīciju, tāpat kā piederība pie radošas savienības vēl nenodrošina tiesības dēvēties par kultūras cilvēku. [..]
Kultūras cilvēks [..] redz ne tik vien sava aroda būtību un iespējas, bet pārredz kultūras dzīvi kopumā, neredz sevi talanta dēļ paceltu pāri citiem, bet saskata savas darbošanās cēlo, vienīgo uzdevumu otra cilvēka saprašanā (inteliģences jēdziens taču arī no saprašanas vārda cēlies), otra cilvēka pašapziņas, reizē arī savas tautas un cilvēces pašapziņas pacelšanā. Profesionālim rūp galvenokārt sava aroda gods, kultūras cilvēkam rūp savas tautas un cilvēces gods. Ar tik augsta stila vārdiem es te iedrošinos žonglēt tāpēc, ka Ancītis ir allaž no katedras toņa vairījies, arvien pārspīlēti kritiski vērtējis savu paveikumu, vienmēr uzskatījis, ka vispirms ir faktu vīrs (kā viņu savukārt nodevēja Ilgonis Bērsons) un tikai pēc tam kritiķis, literatūrvēsturnieks, dzejnieks, esejists. Es bez bažām Ancīti ierindoju kultūras cilvēku skaitā, to, uz kuriem var paļauties dzīvē un mākslā.”
Liepiņš, Jānis. Cilvēks, uz kuru var paļauties. Padomju Daugava, 1981, 6. jūnijs.
Saiknes
Aleksejs Arturs Dzens-Ļitovskis - Draugs
Arvīds Celmiņš - Domubiedrs
Jānis Kriškāns - Radinieks
Krišjānis Ancītis - Brālis
Maija Ancīte - Meita
Pseidonīms
V. Alnis, E. Medāre, L. Mārsietis, Smaidonis Vīpsna
Izglītība
1931–1935
Aknīstes pamatskola
Aknīste
1935–1940
Rīgas Valsts 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Brālis Krišjānis Ancītis skolā strādāja par skolotāju.
1940–1943
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziena: baltu filoloģija.
Darbavieta
1941–1943
Laikraksts "Jēkabpils Vēstnesis"
Jēkabpils
Kopā ar dzejnieku Pēteri Lusti veidojis laikraksta literāro lappusi.
1948–1949
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Andreja Upīša Valodas un literatūras institūts
Rīga
Ārštata līdzstrādnieks"Padomju laikā es ārštata darbinieks biju, Endzelīns bija iedomājies, ka latviešu valodai ir vajadzīgs tezaurs – tā ir tāda vārdnīca, kurā ieliek pilnīgi visus valodas vārdus. Tā kā tezaura ietvaros bija vajadzīgi apvidus vārdi, sāku Aknīstē. [..] Pēkšņi nāk pavēle, ka nekāda tezaura nebūs, tieku atbrīvots no saviem pienākumiem."...kā dzeņa vēders: Aijas Lāces saruna ar Valdemāru Ancīti. Literatūra un Māksla, 2001, 7. jūnijs.
15.08.1949–08.1960
Cieceres septiņgadīgā skola
Saldus
Darbvedis, vēlāk – bibliotekārs
1962–1977
Laikraksts "Padomju Zeme"
Saldus
Laikraksta literārās lappuses veidotājs
08.1969–15.08.1969
Saldus 3. astoņgadīgā skola
Saldus
Bibliotekārs
05.1991–08.1991
Saldus
Laikraksta "Cieceres Atmoda" redaktors un rakstu autors
Dienests
1943–08.05.1945
Latviešu leģions
Dzīvesvieta
05.1945–11.1948
Aknīste
Līdz 1947. gadam slēpjas vecāku mājās, jo nepadevās kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. 1947. gadā legalizējas.
11.1948–12.2006
Saldus
Dalība organizācijās
1968–1990
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Krišjāņa Barona iela 12, Rīga
1990–2006
Latvijas Rakstnieku savienība
Rīga
Apglabāts
12.2006
Čāpātāju kapi, Saldus
Apbalvojumi
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar Ordeņa domes 1994. gada 7. novembra lēmumu.
V šķira
1994