Par autora daiļrades stilistiku''Pirmajās publikācijās ārpus Valkas reālskolas audzēkņu žurnāliem (..) jaunais dzejnieks pieteica sevi kā veikls pantu rakstītājs un – pazīstamo autoru atdarinātājs. Viņa sirsnīgajā lirikā dominēja Aspazijas un F. Bārdas ietekme, bet sabiedriskas tematikas dzejoļos skanēja Raiņa motīvi. Jā, netrūka jau arī raudulīga sentimenta lubeniecisko mīlestības rīmnieku ietekmē (..). Sāds sentiments jaunajam dzejniekam tomēr bija svešs; vāji ieskanējies, tas izzuda no Artūra dzejoļiem uz visiem laikiem. Spēcīgāka viņa daiļradē bija sociālā tematika, kas jau pirmajos dzejoļos saistīja ar jauneklīgo dedzību, bet reizē tā vēl bija zēniska patosa caurstrāvota; piemēram, dzejoļa «Nomāktais spēks» pēdējais pants: «Tad ausīs pār pasauli/ Sengaidīts rīts:/ Kas cerēts un sapņots,/ Būs piepildīts.» (Blāzma. Kalendārs 1908. gadam).
Vistuvākā jaunajam autoram bija dabas lirika. Kalendāros un avīžu slejās līdz 1916. gadam parādījās desmitiem mazu dzejolīšu ar vieglu jūsmu par saules lēktu, par sniega klātajiem laukiem, par rasoto zāli, par zirneklīša austo tīklu. Tie bija mazi nepretenciozi akvareļi — bez spoži skanīgiem vārdiem, bez izvērsta tēlojuma. Pretstatā R. Eidemaņa plaši plūstošajiem jaunības laika pantiem Artūra dzejoļi ir lakoniski, dzejas rindas īsas, pat it kā aprautas [..].
Artūram ir arī satīriski dzejoļi. Taču vairāk satīras viņam ir prozā; tai raksturīgi īsi skabargaini sadzīves tēlojumi no dzimtā pagasta, no tuvākā vai tālākā apkārtnē redzētā un dzirdētā. Dažviet šajos tēlojumos ir ļoti zīmīgi tipu raksturojumi, lakoniski interesantu situāciju ieskicējumi. (Vagonā. Vispārīgais Zobgaļa kalendārs 1913. gadam). Liriskajos tēlojumos dominē dabas motīvi. Tēlojumi ir vienkārši, sirsnīgi, to valoda viegli plūstoša, pieeja dabas parādībām reālistiska. Artūra prozas valodas piemēri: «Visas pakalnes vēl bija ar sniegu pārklātas, bet apakšā, dīķa malā, kur pa rītiem mazgājās lēcošās saules stari, bija uzziedējusi maza, maza vijolīte.» (Vijolītes. Pasaciņa. — Blāzma. Kalendārs 1908. gadam), «Bez žēlastības marta siltais, valganais vējš plēš balto ziemas villaini, kura uz kalngaliem jau metas caura.» (Marta dienās. — Blāzma. Kalendārs 1912. gadam).''
Konstantīns Karulis. Ģeologs un dzejnieks. Rīga, Karogs, nr. 8, 01.08.1982.Fragmenti no sarakstes ar literatūrvēsturnieku Valdemāru Ancīti ''Alekseja Dzens-Ļitovska vēstules vienā ziņā teicami dokumentē sirmā zinātnieka dzīves gaitas (..). Profesoram bija paradums ar atklātni pavēstīt, ja viņs bija kur ieradies, un tā Dzens-Ļitovska korespondenču mapē man uzkrājušās vēstis ne vien no Ļeņingradas (tur viņš dzīvoja), bet arī no Maskavas, Krimas, Kaukāza, Urāliem, Vidusāzijas republikām, Sibīrijas taigas un tā joprojām. ''Tādi jau tie ģeologu ceļi,'' vienā vēstulē viņš rakstīja, ''jo ģeologu jau kājas baro – kā vilku.''
Nedrīkstam aizmirst, ka šai gadījumā runa par vecu ģeologu, kam uz pleciem bija savi astoņi gadu desmiti un vairāk. Profesors tomēr kustējās kā ūdenszāle. Kādā vēstulē viņš uzskaitīja savus daudzos pienākumus: ''Lekcijas institūtā, studenti, aspirant, sēdes, apspriešanas, ziniski komandējumi, mūžīgi un bezgala starp Ļeņingradu un Maskavu, Minsku, Kijevu, Krimu, Kaukāziju, Urāliem… Tā aiziet diena pēc dienas, gads pēc gada.'' Un kādā citā vēstulē: ''Veselus trīs mēnešus es braucu ar mašīnām, jāju ar kamieļiem un jakiem pa lejām un kalniem līdz 2700 – 3000 metru virs jūras līmeņa, kaut man ir no ārstiem aizliegts tāds augstums. Viss beidzās labi, bet uz priekšu gan vairs tik augstu nekāpšu.'' Un vēl citā: ''Jau no 1925. gada pēc katriem pieciem gadiem kāpju Elbrusa galotnē.''
Profesors man, protams, nerakstīja par savu braucienu un ekspedīciju zinātnisko pusi, jo tur es tā kā tā laikam maz ko būtu sapratis. Viņš rakstīja par to, kas skāris viņa dzejnieka dvēseli. Tā no Novosibirskas pienāca ziņa: ''Daiļa ir tagad taiga, kad viss zaļo, zied un dzied,'' bet jau pāris nedēļu vēlāk taigā viņu pārsteigusi ''tikšanās ar lāča māti un maziem lācēniem''.''
Valdemārs Ancītis. ... Man nav savas Alūksnes. Alūksne, Oktobra Karogs, nr. 36 – 37, 27.03.1982.