Olafs Stumbrs

Dzimis Latvijas Dzelzceļu Virsvaldes ierēdņa ģimenē. Tēvs Vācijā 1945. gadā nomira, māte dzīvoja kopā ar dēlu Olafu ASV, bet brālis Ēriks Stumbrs palika Latvijā.

1961: salaulājās ar mācītāja Elmāra Caunes meitu Dairu Cauni.
1968: pirmo reizi devies uz Latviju, lai apciemotu brāli, vēlāk turp devies atkārtoti.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Pirmie literārie mēģinājumi trīspadsmit gadu vecumā, bet tikuši iznīcināti. Dzejot atsācis nometņu laikā Vācijā, kad mācījies Latviešu ģimnāzijā Lībekā, kur viņa literatūras skolotājs bija literatūras kritiķis Jānis Rudzītis.
1952: pirmās nozīmīgākās publikācijas ASV latviešu jaunatnes žurnālos "Neiemītā Taka" un"Raksti".
Dzeja publicēta latviešu trimdas izdevumos.

DZEJAS KRĀJUMI UN IZLASES
1960: dzejoļu krājums "Etīdes".
1970: dzejoļu krājums "Vāveres stunda".
1970: dzejoļu krājums "Daudz laimes utt.".
1985: dzejoļu krājums "Mitrā daba ar ūpjiem"
1992: dzejas izlase "Dzejoļi vecākiem cilvēkiem".
2001: dzejas izlase "Rokāde".

1960: dzeja angliski "Zintis", bet arī pats rakstījis angliski un dzeja izdota krājumā "Variations" ("Variācijas", 1970).
1993: Olafa Stumbra daži dzejoļi iekļauti Austrumeiropas dzejnieku antoloģijā"Contemporary East European Poetry : an anthology", Džordža Emerija redakcijā.

1962: Olafa Stumbra vārds parādās Padomju Latvijas periodikā.
1968: laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicēta dzejas kopa (13. jūl.).

Sarakstījis komiskus viencēlienus "Svētku uvertīra" (iestudēts 1982), "Dubultnumurs" (iestudēts 1983).
Kopā ar sievu Dairu Stumbri sarakstījis libretu un dziesmu tekstus dziesmuspēlei "A brush with magic" ("Burvju ota", 1981, pēc Anšlava Eglīša romāna "Homo novus" motīviem).

1958: Dienvidkalifornijas jaunatnes pulciņa izdevuma "Jaunās Balsis" redaktors.

SABIEDRISKĀ DARBĪBA UN IESAISTE TRIMDAS KULTŪRAS DZĪVĒ

Spēlējis teātri ASV, Losandželosas latviešu dramatiskajā kopā, piemēram, Nariškins (M. Zīverta "Minhauzena precības", 1955), Aleksis (R. Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", 1958), Policists (M. Zīverts "Kurrupurrū", 1964), Jāzeps (Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi", 1964) un citās; dziedājis, dejojis tautisko deju kopā.
Piedalījies Jaunatnes dienās, Rakstnieku sarīkojumos, literāros sarīkojumos, 2x2 nometnēs, mācījis latviešu valodu vasaras skolās Beverīnā un Kursā, 2X2 un 3X3 nometnēs, trimdas sabiedrībā uzstājies ar referātiem par dzeju okupētajā Latvijā.

PAR OLAFA STUMBRA LITERĀRO DAIĻRADI

"Olafa Stumbra un viņa vienaudžu – relatīvu sešdesmitgadnieku– liktenis bija radīt jaunu poētisko pasauli no Latvijas atmiņām, no bohēmiskās pieredzes pasaules lielpilsētās. Būvēt atmiņu un sapņu ekspresi, ar kuru kādreiz varētu pārbraukt mājās." (Knuts Skujenieks)

Knuts Skujenieks par autora latvisko mentalitāti saka: "Olafs, ciezdams un sāpēdams kā ikviens trimdinieks, nav pārvērtis trimdu par profesiju. ... Ne tikai ilgas pēc dzimtenes, bet apzināta garīga piederēšana tai ieveda Olafu mūsu (Latvijas dzejnieku) pulkā jau tad, kad Latvijas presē parādījās pirmās pieklājības publikācijas aiz jūras viesiem."

Dzejnieks Olafs Stumbrs teicis pats: "Latviskums nav prievīte, nav Nameja gredzens, nav raibs lindraciņš, nav pat tikai valoda. ... Nāk tam līdzi latviskā dzīves uztvere. Valoda ir ļoti svarīga, nedrīkst tikai iedomāties (kā piem. amerikāņi), ka valoda vien jau garantē arī automātisku patriotismu un lojalitāti."

"Atmiņas un sapņi – šie vārdi samērā precīzi raksturo Stumbra poētiskā sprieguma avotus. Var teikt, ka tie vispār raksturīgi lirikas modalitātei, un tā tiešām ir. Taču Stumbra gadījumā spriegums starp bērnības tuvplāniem (aizgrimusī paradīze, ar kuru pēc daudziem
gadiem gribas un bail sastapties aci pret aci Rīgas nomales nātru un vītolu biezoknī) un nepiesaistīto pieaugušā dzīvi Losandželosas ielās ("nevar debesīs iekāpt no ielas, bet ielā jādzīvo ir"), starp latviskumu dzimtenē un latviskumu trimdas sabiedrībā, starp Latviju un pasauli, u. tml. ir īpaši svaigs, dzeldīgs un būtisks. Trīsdesmit gados Stumbra dzejā notikušas maiņas un pārvērtības, turklāt dzejnieks prot spēlēt uz dažādiem instrumentiem."
Čaklā, Inta. Karogs, 1993, Nr. 3.

"Stumbrs runā labprāt. Bet viņā jāmāk klausīties. Viņš runā tāpat kā dzejo: pasaka svarīgāko, interesantāko, un tālāk neturpina, liekas, pats nemaz nepamana, ka teikums palicis nepabeigts. Svarīgāko dzirdējis, klausītājs mazāk nozīmīgo var piedomāt pats; dzejnieks
jau runā tālāk, par citu."
Kārkliņš, Valdemārs. Nemiera dzejnieks. Laika Mēnešraksts, 1960, Nr. 5.

"Kā interesants jauns dzejnieks Olafs Stumbrs savos darbos atļāvās pasmaidīt vai pasmīnēt gan par trimdas sabiedrību, gan pats par sevi, viņš pauda arī savas paaudzes romantiskās ilgas, pesimismu un nemieru, tomēr bez lieka manierisma, stilistiski skaidri, tā ļoti ātri gūdams plašu popularitāti."
Gubiņa, Indra. Latvija Amerikā, 1996, 6. apr.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "ETĪDES" (Čikāga, 1960)

Pirmais saņēma Z. Lazdas balvu. Piešķīruma motivējumā minēts, ka krājumā "Etīdes" autors parāda izcilu talantu ar neapšaubāmu potenciālu, dzeja saturā atspoguļo "mūslaiku jaunās paaudzes personīgos, ētiskos, estētiskos un nacionālos pārdzīvojumus" labas dzejas robežās un nav pretrunā ar Lazdas ētiskiem, ēstētiskiem un nacionāliem ieskatījumiem. Lietpratēju komisijā, kas balvai pieteiktos darbus izvērtēja, darbojās J. Grīns, J. Andrups, V. Baltiņa, R. Sināte un K. Rabācs.

"Olafa Stumbra temu izvēle un izpildījums |auj saskatīt jaunā dzejnieka pamatīpašības. Jau minēju vīrišķību. Viņš vienmēr iet mākslinieciskam uzdevumam, tā teikt, stāvus pretī, bez aplinkiem. Viņa dzejās tikpat kā nav deminutīvu formu, kādas kādreiz bija saviesušās latviešu dzejā kā lāčauzas. [..]Labi sākts!"
Grīns, Jānis. Izdevusies debija dzejā. Laiks, 1960, 30. apr.

"Ārēji Olafs Stumbrs ir gauss, nopietns, pats miera iemiesojums – ar tikko manāmu spīta grumbu zodā. Grāmata šo mieru uzplēš kā rētu. Tās vadmotīvi ir slāpes, slepens nemiers, klusas skumjas, mīklainas ilgas, krāšņi murgi, hedonisks prieks un rezignēta atgriešanās īstenībā pēc skurbuma vīzijām. Gandrīz grūti ticēt, ka moderns dzejnieks – starp citu, Stumbrs nemaz nav tik „moderns," par kādu viņu mēdz turēt, vietām viņš ir gluži klasisks, tikai ar moderniem ritmiem un atskaņām – vēl var uzrakstīt tik skaidru, vienkāršu, konsekventu grāmatu."
Kārkliņš, Valdemārs. Nemiera dzejnieks. Laika Mēnešraksts, Nr. 5, 1960.

"[..] radies jauns, apdāvināts, interesants autors. [..] Stumbrs kā dzejnieks saucams par īstu trimdas bērnu.Tomēr visnotaļ viņš ir arī latviešu dzejnieks, kura pantos atkal un atkal sastopamies ar latviskam asociācijām, ar latviešu īpatnējās gara pasaulei refleksiem, kas ne reto reizi iemirdzējusies, rokoties mūsu folklorā. Stumbrs nav arī nekāds vienaldzīgais, viņa atklāsme laistīta ar dedzīgu patriotismu, ar ilgām pēc mājām, mūsu traģiskā laikmeta izjūtu. Ja vietvietām manāmi, ka dzejnieks ir skeptiķis,vienu otru reizi bargs šaustītājs, tad būtu jāatzīst, ka tā ir dabiska parādība."
Rudzītis, Jānis. Olafs Stumbrs un viņa pirmais dzejoļu krājums. Latvija, 1960, 28. maijs.

"Dzeja Stumbram nav tribīne sludināšanai, ne arī emocionālas apskurbināšanās buduārs. Tā viņam ir sevišķs dzīvošanas veids– liekas, vienīgais, kurā viņš var viss atraisīties, un tas apliecina viņu kā īstu, patiesu dzejnieku, kam ir iespējas izaugt īsti lielam.Modernisms viņam nav tramvajs, ar kuru visvieglāk iebraukt literatūrvēsturē. [..] Ja pēc šīs pirmās grāmatas gribētu zīlēt daļu, kas tikai Stumbram vienam pašam atrodams un kurā viņš noteikti spētu dot jaunas vērtības latviešu lirikai, tad liekas, ka tas būs meklējams krāsainu, neparastu gleznu bagātībā, kas apvienota ar stingru kompozīciju. Šo divu īpašību vienlaicīgums jau tagad ir stiprākā Stumbra dzejas puse, un šai ziņā viņš ir apveltīts ar retām dāvanām, jo parasti dzejnieki, kam bagāta iztēle, nespēj noturēties iegrožotā kompozīcijā, bet tie, kas kompozīcijā stipri, dažkārt sterili gleznainībā."
Andrups, Jānis. Godalgots dzejnieks. Ceļa Zīmes, Nr. 39, 1961.

PAR DZEJAS KRĀJUMIEM "DAUDZ LAIMES UTT." UN "VĀVERES STUNDA" (abi 1970)

"Lasot šos Stumbra dzejoļus, kļūst skaidrs, ka dzejnieka it kā aizsērējušo, it kā bezsakņu un bezveldzes tukšumā apklusušo dvēseli pēkšņi atrāvis vaļā kāds pārvarīgs pārdzīvojumu uzplūds. Kā to rāda daudzu dzejoļu datējumi, saturs un noskaņa, šis dziļaispārdzīvojums ir bijis brauciens uz Latviju un ciemošanās tur 1968. gada vasarā. Dzimtenes motīvi vairāk vai mazāk sastopami gandrīz visu trimdas latviešu dzejnieku darbos. Bet taisni šajos Stumbra krājumos jūtam kādu zīmīgu atšķirību: ja trimdas dzejā palaikam dzimtenes motīvi atvizmo košu atmiņu ainās, kas bieži plaiksnījās kā pasakainas vīzijas cauri svešuma iespaidiem vai simboliski izteicas dabas tuvuma un "sakņainības" alkās, tad Stumbra dzejā jūtam ļoti konkrētu, tiešu, pilnskanīgu un absolūti reālu Latvijas zemes, dabas un cilvēku izraisītu pārdzīvojumu, kas Stumbra dzejā kulminējas pārvarīgā, smeldzīgi skarbā, pat ekstatiskā emociju kūsājumā."

Valtere, Nora. Divi dzejoļu krājumi. Latvija Amerikā, 1971, 20. febr.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "VĀVERES STUNDA" (1970)

"Stumbra dzeja jaunajā krājumā runā uz mums tieši, vēl tiešāk nekā Etīdēs, daudz, tiešāk – Stumbra dzejas valodas estētiskiir sarunu valodas estētika, aiz katra vārda, aiz katra formulējuma jutām, kā dzejnieks lieto savu laiku– tā īpatnības tā tagadējo sāpi, tā tagadējās gaišās stundas. Stumbra sakāmais neiet cauri nekādiem pantmēru, pantu noformējumu, atskaņu izkārtojumu tīkliem un stalažām.Iespiestais dzejolis ir tikai saistītie starp dzejnieku un lasītāju – nekas vairāk, tas nav pašvērtība, bet nozīmīga detaļa cilvēkam satiekoties ar otru cilvēku – veids, kā dalīties pārdzīvojuma. Dzejoļi Vāveres stundā ir izraksti no nesenās īstenības, vismaz vairums to. Lasot ir sajūta, ka esam klāt pašā šo dzejoļu tapšanas procesā."
Irbe, Gunars. Dzeja lieto savu laiku. Latvija, 1971, 15. maijs.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "MITRĀ DABA AR ŪPJIEM" (1985)

"Vienalga, lai pie kā mīlestība ietu – pie sievietes vai uz pamesto pusi, šis ir paliek dzejas krājums kā pēc satura, tā formas. Tā ir drosmīga dzejas māksla, kam nav bail teikt, ko ierauga, uzdrīkstoties ieskatīties jūtu un patiesības dziļumos – kā vecā, vēsā, bet skaidra ūdens akā."
Irbe, Gunars. Ar savu brūci saujā. Latvija, 1986, 4. aug.

Maigonis Struķēns, Pirve Kalniņš, V. Sprauklis, Vitauts Sprauklis, Milda Kronītis

Zinaīdas Lazdas prēmija
Prēmija piešķirta par dzejoļu krājumu "Etīdes".
1960