Lībekas Latviešu ģimnāzija

Lībekas Latviešu ģimnāzija sāka darboties 1945. gada 30. jūlijā bijušā Rīgas skolotāju institūta direktora J. Bērziņa vadībā Mēzenes kazarmās Lībekā. 1948. gada 13. septembrī ģimnāzija tika slēgta, neraugoties uz to, ka Lībekas latviešu ģimnāzija bija viena no lielākajām visā angļu pārvaldes zonā (ar 120 audzēkņiem) un bija darbojusies ar labākajām sekmēju. Jau 1948. gada otrajā pusē kļuva zināms pārvaldes iestāžu nodoms koncentrēt baltiešu ģimnāzijas Šlēzvigas-Holšteinas apgabalā. Un kā lokācijas vieta, neraugoties uz iebildēm, tika izraudzīta Neištate, kur tika jaunveidota Neištates Latviešu ģimnāzija.

Jau no paša darbības sākuma Lībekas Latviešu ģimnāzija saskārās ar zināmām grūtībām: šauras telpas un pieaugošs audzēkņu skaits. Bija grūtības nokomplektēt un stabilizēt pedagogu sastāvu.

1945. gada novembrī ģimnāzijā jau darbojās visas 5 klases un tajā mācījās 154 audzēkņu.

Kopš 1945. gada 1. oktobra ģimnāzijas direktors bija bijušais Jelgavas Valsts skolotāju institūta inspektors Pauls Bukans, inspektora pienākumus veica Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas docents Roberts Liepiņš.

Pārējie skolotāji bija ar universitātes izglītību vai ilggadīgu pedagoga praksi Latvijā. Skolotāji saņēma nelielu atalgojumu no Militāras pārvaldes 626. nodaļas.

Ģimnāzijā mācījās pēc 1938. gada humanitāra tipa noteiktas mācību programmas.

Nopietna problēma bija bibliotēkas trūkums.

Nelielu skaitu grāmatu ģimnāzijas saņēma no Lībekas latviešu aprūpes biroja.

Vēsturi mācīja Edgars Dunsdorfs.

Dabaszinātnes un ģeogrāfiju mācīja Berta Rudzīte (1912–1994), literatūrkritiķa Jāņa Rudzīša sieva, Ofēlijas Sproģeres māsa.

Lībekas Latviešu ģimnāzijā mācījušies – Modris Mednis, Olafs Stumbrs, Ivars Dālbergs, Indra Gubiņa, Laimonis Zandbergs (literārais pseidonīms Smilškalns).