PAR ALEKSANDRU DAUGI
"Kas pazīst patiesas draudzības silto sirsnību un burvību, tas sapratīs, ko nozīmē zaudēt Daugi. Un Dauge bija īsts draudzības mākslinieks, kura tuvumā atplauka domas un gars, palika gaišāki un vieglāki, atvēris garīgās dzīvības, daiļuma un atziņu bagātā pasaule. Arī kā kolēga un cilvēks viņš saistīja ar savu laipnību, smalkjūtību, gaišu, veselīgu humoru. Humors bija viņam liels dzīves spēks un gara brīvības apliecinājums, šo atziņu viņš pauda arī citiem. Bet visam pāri viņš stādīja gara īstumu, godīgumu, darba apzinību un reliģisku svētbijību pret cilvēka augstāko aicinājumu un dzīves pozitīvo jēgu. Patiess daiļums un personības pilnskaņa viņam nebija domājama bez dvēseles īstuma, iekšējas saskaņas un gara brīvības. Viņa daudzpusīgā un harmoniskā personībā apvienojās liels un apgarots pedagogs – filozofs, krietns zināt nieks, jūsmīgs estēts un mākslinieks, rakstnieks, publicists un rosīgs sabiedrisks darbinieks. Visus savas bagātās individualitātes elementus Dauge laimīgi pakārtoja vienai vadītājai domai – harmoniski attīstīta, produktīva un dzīves priecīga pilncilvēka idejai. Šāda personība kļūst spējīga iekļaut savu subjektivitāti savas un citu tautu kultūras objektīvo vērtību pasaulē; stāvēdama uz reālās īstenības pamatiem, viņa zina ari dzīves un kultūras ideālos mērogus un tādējādi piepilda nacionālisma un humānisma, reālisma un ideālisma vienību. Pateicoties savai ļoti plašai pedagoģiskai, literāriski-vēsturiskai un filozofiskai izglītībai, savas izjūtas dzīvumam un valdzinošām runas un izteiksmes dāvanām, A. Dauge ir darījis tuvus latvju jaunatnei un inteliģencei tādus pasaules lielos garus, kā Gēti, Ibsenu, Šekspīru, Danti, Fr. Nīcši un citus. Kā pedagogs Dauge izaudzējis un audzējis plašas skolotāju aprindas apgarota humānisma un veselīga nacionālisma virzienā un garā. Viņš nešaubīgi ticēja Latvijas lielai, gaišai nākotnei un veselīgā, centīgā, ideāli noskaņotā jaunatnē viņš redzēja šīs nākotnes drošo ķīlu."
Dāle, P. Aleksandru Daugi izvadot. Rīts, nr. 73, 14.03.1937.
"Dauge bija īsts "atvērtās dvēseles" cilvēks, apstiprinājuma un siltas simpātijas pilns pret dzīvi un dzīvību, pret cilvēkiem, it sevišķi pret jaunatni. Kā tāds viņš bija īsts dzimis paidagogs, ne amatnieks, bet virtuozs un mākslinieks. Viņa dvēseles atvērtība, viņa dinamiski-vītalistīga attiecība pret pasauli lika tam ar laipnību tuvoties katrai savdabīgai dzīves parādībai, ļāva tam intuitīvi saprast to un mudināja tuvoties tai, veicināt to un palīdzēt tai uzplaukt.
Pats piederēdams pie vecākās paaudzes smalkākiem kultūras cilvēkiem, kādu mums vairs nav daudz, pilns dzīves gudrības, kas bija smelta gan dzīves pārbaudījumos, gan pārdomās, gan arī visas pasaules, it sevišķi vācu un slavu tautu lielāko klasiķu studijās, viņš tomēr nekad nebija pagātnes cilvēks, bet vienmēr gāja līdz laikam, jaunatnei – jo tā jau bija visa viņa dzīve: dzīvošana dzīvos sakaros ar visu jauno."
Jurevičs, P. Aleksandra Dauges piemiņai. Daugava, nr. 4, 01.04.1937.
"A. D. pēc savas psīchiskās pamatiedabas bija dzejnieks, mākslinieks. To liecina gan viņa dzejiskais autobiogrāfiskais tēlojums "Manā jaunības zemē", gan viņa nepārtrauktā interese par mākslu, gan viņa jaunības mēģinājumi stāstu rakstniecībā. J. Lapiņš savā apcerējumā par D. pat izsakās, ka D., turpinot stāstu rakstīšanu, būtu varbūt kļuvis par redzamu latviešu stāstu rakstnieku.
Katrā ziņā ir skaidrs, ka ar D. dzejisko iedabu daudz kas izskaidrojams kā viņa dzīvē, tā rakstos. Taisni ar šo iedabu ir izskaidrojama D. brīvā, plašā, dažādo dzīves un kultūras parādību uztveršana, viņa lielā spēja iejusties, iedzīvoties cilvēkos, viņa runu dedzība, rakstu lielā dažādība un šo rakstu dzejiskā, vairāk uz cilvēka jūtām un gribu nekā prātu vērstā valodas forma. Ar to pašu iedabu izskaidrojams arī tas, ka Dauge savu pasaules uzskatu, kas lielākā vai mazākā mērā atspoguļojas visā viņa dzīvē un rakstos, nav mums atstājis formulētu kādas izstrādātas s i s t ē m a s, bet gan vienkārši zināmas p ā r l i e c ī b a s veidā."
Jurevičs, G. Aleksandrs Dauge savā dzīvē un gara pasaulē. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, nr. 10, 01.10.1937.
MARTAS GRIMMAS VELTĪJUMS ALEKSANDRAM DAUGEM 60 GADU JUBILEJĀ
"...Maziņie mīļuma prasa un glāstu,
Balstiņas sīkās tik lūdzoši skan..."
Paidagogs sirmais tā iesākot stāstu
Nosēžas solgalā iepretim man.
"– Sirsnības vairāk un mīļuma sniedzot,
Skolotājs bērnam par draugu lai kļūst,
Bērnam kā asnam ja sauli jūs liedzat –
Pakrēslī nonīcis sakalst un žūst..."
Mirkli viņš klusē. Tik vakara saule
Sudraba matos kā oreols spīd,
Medaini ziedošo ceriņu aulē
Zeltbites dūkdamas griežas un slīd.
Redzot šo gaišo un skaidroto vaigu,
Laipnībā dziļā kur staro it viss,
Atceros ciešanu likteni baigu –
Bērni bij miruši pašam tam trīs.
Pārlido ēna pār sirmgalvja seju...
Liekas, uz mirkli tas sakumis, vārs,
Bet jau gar ziedošiem ceriņiem eju,
Zeltbišu dūkoņā smaržo viss ārs.
Atceros Augstskolā lekciju ciklu:
Didaktikā — Litts, Komēnijs cēls,
Romain Rolland'u dzidretiski tiklu,
Šekspīra, Gotes un Ibsena tēls. –
Varētu marmorā veidot un gleznot
Reljefos tēlus pēc lekcijām šām,
Ričardu, Falstafu, Romeo greznot
Šekspīra madonnām dievišķām.
Jaunatnes problēmas, konflikti, dziņas,
Degošas atziņas, diena ko nes,
Paidagogstrāvas vismodernās ziņas,
Maziņu vārīgās dvēseles. – – –
Visu, it visu ar atsauksmi maigu
Skolotājs rūpīgi vēro un kopj, –
Latvijas jaunatnes likteni baign, –
Latviešu tauta lai veidojas, top.
Mākslai un mūzikai, ritošai dzejai,
Sociālkultūrai, zinātnei plaukt,
Vakara Eiropas kultūras sejai
Līdzi būs Latvijai atdzimt un augt.
Renesanss, progress – nav tukši vien vārdi,
Paidagogs sirmais kā praviets tiem tic – – –
Skolām un jaunatnei. Lielgabaldārdi
Latvijā klusē. Nu darbs jāveic cits.
Naigi pie darba! Vēl daudz kas mums darāms,
Paidagogs lielais lai vadoņos iet.
Gara spēks jaunatnē — mošs, neuzvarams,
Nākotnes laime kā ķīla lai šķiet!
Grimma, Marta. Aleksandrs Dauge. Zeltene, nr. 16, 15.08.1928.