Valdemārs Dambergs
23.05.1886 – 12.07.1960
Valdemārs Dambergs (1886–1960) – dzejnieks, rakstnieks un dramaturgs. Beidzis Tērbatas (Tartu) Universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļu (1916). Strādājis par skolotāju Rīgas 2. pilsētas ģimnāzijā (1927–1934), bijis Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzijas (vēlāk Jelgavas ģimnāzija) direktors (1934–1939), strādājis Jelgavas teātrī par literārās daļas vadītāju (1936–1940, 1941–1944). Otrā pasaules kara beigās devies trimdā un dzīvojis Dānijā, kur strādājis par latviešu ģimnāzijas direktoru.
Valdemārs Dambergs ceļu literatūrā sācis, piekļaujoties simbolistiem (dzejoļu krājumi “Zīmējumi”, 1907) un vēlāk piegriežoties jaunklasicisma idejām (“Bareljefi”, 1910 un “Dvēseles ritmi”, 1921), kas pievērsās antīkajai literatūrai, formas skaidrībai un klasisko pantformu izkopšanai. Dzejas ierosmju avoti ir krievu, franču literatūra; estētisko uzskatu veidošanā īpaša nozīme Edgara Alana Po daiļradei; vēlāk nozīmīga arī latviešu tautasdziesmu pasaule (“Zemes Mārai”, 1935).
Prozā plašākais veikums ir autobiogrāfiskie romāni un stāsti par Visvaldi Tūlu (“Gaitniecības ceļi”, 1–3, 1922–1928), “Visvalda Tūla stāsti” (1923), “Visvalda Tūla jaunība” (periodikā 1944), kas vēlāk apvienoti triloģijā “Karogu maiņā” (1948–1956), kas aptver galvenā varoņa pieredzējumus Pirmajā pasaules karā, savijot tos ar pārspriedumiem par morāles, sabiedrības un reliģijas jautājumiem, darbībā iesaistot mitoloģiskus tēlus.
Valdemārs Dambergs rakstījis arī lugas, kurā būtiski ir aizguvumi no itāļu delartiskās komēdijas.
Kultūrvēsturiska nozīme ir Valdemāra Damberga izdotajām grāmatām “Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu” (1942) un “Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules” (1954).
Dzimšanas laiks/vieta
23.05.1886
Druzhnosel'ye
Družnoseljes muiža, netālu no dzelzceļa stacijas "Siverskij" Gatčinā pie Pēterburgas."Dzimis esmu ārpus Latvijas robežām Pēterpils guberņā, netālu no dzelzceļpiestātnes "Siverskaja", kņaza Vitgenšteina muižā "Družnoseļje", par kuras pārvaldnieku bija mans tēvs. Viņš, tāpat kā arī mana māte, vēl jaunībā pameta Līvbērzes pagastu, pie kura abi bija piederīgi. Līdz kuram gadam sniedzas manas bērnības atmiņas, es nevaru pateikt. Bet viņas ir sekojošas: liels, ērts nams ar plašām zāli, ēdamo, guļamām un bērnu istabām; namam klāt pieslējās dažas kvadrātverstes liels parks ar plašām, garām alejām, dīķiem, kanāliem, baznīciņu, vasarnīcām, oranžereju, ķegļu māju, siltzemju ķiršu šķūņiem; tad biežas, skaļas un jautras viesības pie tēva, kad mums bērniem, t. i., man un gadu jaunākai māsai – vecākais brālis un māsa jau apmeklēja skolu Pēterpilī –, radās paziņas un draugi no Pēterpils, Gatčinas un citām apkārtnes vietām, saviem vecākiem līdzi atbraukušie puikas un meitenes. Muižā "Družnoseļje" tēvs nodzīvoja līdz 1891. gada rudenim, kad nesaskaņu dēļ ar jauno muižas mantinieku tēvs pameta savu vietu [..]."Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 275.–276. lpp.
Miršanas laiks/vieta
12.07.1960
Personiska informācija
1886: 23.maijā dzimis muižas pārvaldnieka ģimenē Družnoseljes muižā, Gatčinā pie Pēterburgas. Ģimenē ir brālis Ernests un māsas Jūlija (mirusi 1893. gadā no difterijas), Marija (mirusi 1892. gadā) un Elizabete (1887–1980).
1891–1892: tēvam mainot darbu, Dambergu ģimene apmetas Pleskava guberņā vasarnīcās Retenje un Obriv pie Plusas upes.
No 1892: ģimene pārceļas uz Viļņas guberņu, Lidas apriņķi, kur sākumā apmetas pie tēvabrāļa Dokudovas muižas pārvaldnieka, bet vēlāk pāriet uz Pudzinu, kas atrodas netālu no Nemunas.
1899: pirmoreiz atbrauc uz Latviju, lai stātos Jelgavas reālskolā. Vasarās dzīvo pie vectēva Līvbērzes "Abomenēs".
Profesionālā darbība
1904: maijā uzraksta pirmo dzejoli.
"Un, lūk, 1904. gada pavasarī, maija skaistā vakarā, sēdēdams Jelgavas pils dārzā tā saucamajā "Nopūtu alejā", varbūt romantisku neapmierinātu jūtu, varbūt skaista vakara un, visticamāk, tiešas radīšanas vajadzības pamudināts, es uzrakstīju pirmo savu dzejoli – arī krievu valodā –, no kura atceros pirmo pantu: "Тиха майская ночь / Не смыкаю я оч, / И цветы и листы / Слвдким сном объяты", noslēgdams viņu ļoti pesimistiski un drūmi: "После вас, сладких грёз, / Жизнь полна горьких слёз."
Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 283. lpp.
1906: 9. augustā laikrakstā "Jaunatne" pirmā publikācija – dzejolis "Agrais rudens". Pats par savas literārās darbības sākumu uzskata 1906. gada 4. aprīli, kad uzrakstījis pirmo paliekamo dzejoli, sonetu "Un atkal maldi bija sapņu tēli". Šo un vēl dažus Valdemāra Damberga dzejoļus atzinīgi novērtē Viktors Eglītis, kurš uz topošo dzejnieku atstājis vislielāko iespaidu "ar savu plašo izglītību un dziļo, lokano prātu" (Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 286. lpp.).
Dzejoļu krājumi
1907: Zīmējumi1910: Bareljefi
1921: Dvēseles ritmi
1925: Klusais karnevāls
1935: Zemes Mārai
Proza
Romāni1922–1928: Gaitniecības ceļi (1–3)
1948–1956: Karogu maiņā (triloģija, aptver darbus "Gaitniecības ceļi", "Visvalda Tūla stāsti", "Visvalda Tūla jaunība")
1956: Dievu augšāmcelšanās
Stāsti
1923: Atraikne (novelle)
1923: Visvalda Tūla stāsti
1942: Lienīte un Garausis (literārā pasaka bērniem)
Lugas
1921: Ziedu viesulī1923: Mēs viņu sagūstīsim!
1926: Neticīgā Kolumbīne (grāmatā 1936)
1944: Šķīrējtiesneša lomā
Par literatūru un rakstniekiem
1932: XX gadusimtenis latviešu rakstniecībā1940: Karlo Goldoni komēdija "Melis" Jelgavas teātrī
1942: Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu
1947: Zaļais rakstniecības koks
1954: Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti. Vēstules
Citātu galerija
Par dzejoļu krājumiem "Zīmējumi" (1907)un "Bareljefi" (1910)
“Valdemārs Dambergs ir labu tradīciju un labas gaumes dzejnieks. Dzejnieka krājumi “Bareljefi” un “Zīmējumi” gan neliecina, ka šis dzejnieks ietu kādus jaunus ceļus un atvērtu vēl nebijušas perspektīvas, bet ne katru reizi tas vien jau ir arī pats vērtīgākais. V. Dambergs nes sevī kultūras dzejnieka tieksmes, un viņa dzejas vadošie motīvi ir mīla, mīlas psiholoģija un šo pārdzīvojumu sakušana ar pašu dabu bieži vien rezignēti noskaņotā izteiksmē. Viktora Eglīša modernizētā dzejas virzienā V. Dambergs ieņem redzamu vietu. [..]Dzejnieks nemīl sapņot, šai ziņā gluži pretēji J. Akurateram un K. Štrālam viņš grib palikt tikai pie noteikti skaidrā un reljefi plastiskā. Dzejnieks uz visu grib raudzīties ar mierīga aplūkotāja acīm, lai visās vietās paliktu objektīvas, noteiktas un jau iepriekš priekšā zīmētās kontūras nekur nepazaudējot. Tomēr dzejnieks neraugās arī pretim tām idejām, kuras uzdevis laikmets un kurām visu sevi gribējis ziedot Jānis Akuraters vai arī jau atdevies kā, piem., J. Rainis. Šai ziņā V. Dambergs savu interešu sfēru stipri ierobežojis, Viņš netiecas pēc sabiedrisku ideju attēlošanas. Šī puse viņu atstāj gluži vienaldzīgu. [..] Valdemāram Dambergam no svara vienīgi paša personīgie pārdzīvojumi. Kas pāri par to, ir no ļauna. Tālab galu galā Vald. Dambergs jāuzlūko par subjektīvu dzejnieku, kaut gan ārpasauli viņš aplūko objektīvi un daudzreiz nemaz neparāda savas personīgās attiecības pret to. [..] jāliek vērā, ka pie šā dzejnieka pats apstrādājums, formas daiļums, valodas gleznība un izteiksmes plastika apjaušamos tēlos, pie tam ārējai grācijai arvienu ierādīta jo svarīga vieta, lūk, tas ir pats vērtīgākais pie labu tradīciju un izsmalcinātas gaumes dzejnieka.”
Jēkabsons, Kārlis. Dzejnieku trijstūris. Latvijas Kareivis, 1920, 7. okt.
Par lugu "Ziedu viesulī" (1921)
“Dominē V. Damberga komēdijā moljēriskais pseidoklasiķa pants un, jāliecina, mūsu autors viņā labi iedzīvojies, jūtas kā pats savās mājās, kālab arī situācijas modulējis nepiespiesti, vērsdams savu galveno uzmanību sevišķi uz to, lai arī komēdijas figūras būtu saistītas ne tikai ritmiskajā darbībā, bet arī sasniegtu zināmu reljefu raksturu pašai komēdijai pievērstā un piemērotā tipiskā tēlu modulējumā. Tomēr visā tajā ir jūtams arī tas komiskais elements, kurš lasot daudzreiz var paiet nemanīts, bet īsti iedarbojas tikai uz skatuves, kur poza un žests savukārt savienoti ar aktiera deklamāciju. [..] Dzejnieka V. Damberga lielā rūpība ikvienā teikumā un rindā [..] vienīgi uz skatuves var gūt savu attaisnojumu, neraugoties uz to, kaut daudzi vēl tagad turas pie domām, it kā V. Damberga pants būtu bāls un mazasinīgs. Te varētu aizrādīt, ka straujš temperaments, kāda V. Dambergam trūkst, arī nav vienīgais, kas daudzreiz visai brīnumainā kārtā iekaro skatuvi un labas gaumes skatītāju spēj nepārprotami saistīt. Veiklas situācijas un ar viņām sasaistītas asprātības, kuras nāk no attēlojamo figūru lūpām, ir arī jo vērtīgs ieguvums, sevišķi, ja komēdijās darbojošās figūras ir pietiekoši dzīvas un pašas gādā par apstākļu sarežģīšanos un attiecīgu atrisinājumu pakāpeniskā darbības attīstībā.”R. Sk. [Jēkabsons, Kārlis]. V. Dambergs. Ziedu viesulī. Latvijas Sargs, 1921. 3. augusts.
Saiknes
Edvarts Virza - Draugs
Elizabete Damberga - Māsa
Ieva Lase - Skolniece
Margarita Ausala - Skolniece
Viktors Eglītis - Draugs
Nodarbes
Papildu vārdi
Voldemārs
Izglītība
–1916
studējisbeidzis Tērbatas universitātes Klasiskās filoloģijas nodaļu
1899–1905
Jelgavas reālskola
Jelgava
1899–1905
Olgas Cinniusas mūzikas skola
Jelgava
"[..] māte mani nodeva Cinnius jaunkundzes mūzikas skolā turpināt klavieru spēli, pamatus kurai, tikai diemžēk ne visai pareizus, bija jau likušas mūsu mājas skolotājas. Ticis laba, apdāvināta pedagoga rokās, es drīzā laikā tā ieinteresējos priekš mūzikas, ka spēlēju ne mazāk par divām stundām dienā, pamudināts tikai no iekšienes. Drīzi Cinnius jaunkundze man noteikti ieteica iestāties konservatorijā, ko es arī nolēmu darīt, jo pabalstīts no mātes, bet tēvam pretojoties, jo pēdējais manī vislabāk gribēja redzēt inžinieru. [..] Gadus piecus domas par konservatoriju manī valdīja, un es ar neatlaidīgu uzcītību turpināju mācīties klavieru spēli. [..] Šie 1903./4. un 1904./5/ gadi priekš manis bija savā ziņā krīzes laiks. Vispirms cieta katastrofu mana apņemšanās kļūt par klaviervirtuozu. Še kļūmīgi liktenīgu lomu nospēlēja mana nodošanās viegl- un smagatlētikai, ar kuru es sāku diezgan sistemātiski nodarboties reālskolas pēdējās klasēs, nezinādams, ka tas atstāj ļoti ļaunu iespaidu uz pirkstu lokanību un tātad uz pašu klavierspēles tehniku. Pats nenojauzdams, kamdēļ, es sāku just, ka savā spēles tehnikā es ne tikai vairs neeju uz priekšu, bet pat eju atpakaļ."Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 280., 282. lpp.
1905–1906
Rīgas Politehniskais institūts
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Mehānikas nodaļa
01.1908–11.1919
Tērbatas Universitāte
Ülikooli 18, Tartu
Filoloģijas fakultātes Klasiskās filoloģijas nodaļa"Runāt par saviem studiju gadiem kā par kaut ko veselu un viengabalainu nevaru jau vienkārt tamdēļ, ja viņi ieilga. Tam bija vairāki iemesli. Viens no pirmajiem bija tas, ka klasiskās filoloģijas studijām es kā reālskolnieks biju vāji sagatavots. Otrs bija tas, ka, dzīvodami kopā pirmos divus semestrus, ar rakstnieku Viktoru Eglīti mēs mazāk nodevāmies tieši universitātes priekšmetiem kā plašās bibliotēkas izmantošanai un dzīvām pārrunām par rakstniecības un vispār mākslas jautājumiem. Šīs sarunas ļoti sekmēja manī rakstnieka un dzejnieka īpatnības npgatavošanos un vairāk tamdēļ, ka pēc temperamenta, pēc dabas un pašas pieiešanas pie dzejas vielas mēs stipri atšķīrāmies viens no otra. Bez tam, iestādamies augstskolā, mēs kā viens, tā otrs turpinājām tikpat intensīvi kā agrāk nodoties rakstniecībai."Dambergs, Valdemārs. Mana autobiogrāfija. Atziņas: latvju rakstnieku autobiogrāfijas. K. Egles sakārtojums un bio-bibliogrāfija. Cēsis, Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924, 289. lpp.
1917
Sanktpēterburga
Beidzis Pāvila karaskolu Petrogradā
Dalība organizācijās
Studentu biedrība "Atauga"
Tartu
1922–1939
Latvju mākslas aģentūra
Biedrs
Dienests
1916–1917
Krievijas Impērijas armija
1919–1920
Dienējis armijā, 1920. gada rudenī pārbraucis Latvijā kā Troickas pulka karodznieks (leitnants)
Darbavieta
1918
Valmieras vidusskola
Valmiera
Krievu valodas skolotájs
1927–1934
Rīgas pilsētas 2. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Latviešu valodas skolotājs
1934–1936
Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Direktors
1936–1939
Jelgavas ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Direktors
1936–1940
Jelgavas teātris
Jelgava
Teātra dramaturgs (literārās daļas vadītājs)
1941–1944
Jelgavas teātris
Jelgava
Teātra dramaturgs (literārās daļas vadītājs)
1945–1951
Kopenhāgena
Dānijas latviešu bēgļu ģimnāzijas direktors
Emigrē
1944
Vācija
1945
Dānija
Apcietinājums
1957–1960
Kopenhāgena
"Dānijas Latviešu Ziņas" , redaktors
Apbalvojumi
Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Gaitniecības ceļi"
Literatūra
1929
Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1933. gada 16. novembra lēmumu.
IV šķira
1933
Raiņa un Aspazijas fonda balva
Balva piešķirta par apceri "Rainis latviešu rakstniecībā".
1955