Par dzejoļu krājumu "Atšķirtie dārzi" (Uguns, 1995)
"Annas Auziņas dzejā ļoti patīkama un svaiga ir viņas juteklisko uztveru bagātība, dzejas tēla krāsainība iepazīt un pieņemt pasauli nevis ar vienu vienīgo prātu, bet ar visiem pieciem prātiem uzreiz (tā maņas sauca senāk, un senatnīgais nosaukums, liekas, labi izceļ kādu niansi, kas mūsdienu vārda zudusi: ar savām maņām cilvēks tiešām arī domā, izprot un vērtē pasauli, nevis tikai automātiski reaģē). Auziņas sensuālās rindas, kurās ir tik daudz redzes, dzirdes, garšas, taustes, smaržu līksmes, ir varbūt īpaši ievērības cienīgas tādēļ, ka jaunākajā dzejā tā visa ir maz."
Inta Čaklā. Vertikālās dimensijas atgriešanās. Četras dzejas grāmatas 1995. gada sakumā.
Karogs, Nr.7 (01.07.1995) Par dzejoļu krājumu "Annas pūra govs" (Neputns, 2017)
"Kā jau liecina grāmatas nosaukums, kurā likts autores vārds, "Annas pūra govs" ir personisks krājums. Auziņas kā meitas, mātes un dzīvi mīlošas sievietes klātbūtne šeit ir tik uzkrītoša, ka būtu neērti uz apkopotajos dzejoļos saklausāmo balsi attiecināt kritiķu iecienīto terminu "liriskais "es". (..) Mēdz uzskatīt, ka dzejas grāmatas var sadalīt trīs kategorijās: kritiķu grāmatas, lasītāju grāmatas un grāmatas, kas gūst ievērību no abām pusēm. "Annas pūra govij" ir vajadzīgie dotumi, lai atbilstu šai trešajai, ekskluzīvajai kategorijai, kurā ierindojami tādi veiksmīgi autori kā Kārlis Vērdiņš un Inga Gaile. Galu galā, kritiķi Auziņas ceturtajam krājumam nevarētu pārmest neveiklu valodu, iztēles trūkumu vai aizraušanos ar banalitātēm, savukārt tie lasītāji, kas dzeju uztver pamatā kā savas dvēseles spoguli un mazāk uzmanības pievērš tehniskiem sīkumiem, spēs identificēties ar autores ikdienas dzīves precīzajiem tēlojumiem."
Artis Ostups. Susļikziedi un trūdaina zeme.
Delfi, 30.03.2017.
Par romānu "Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata" (Ascendum, 2021)
"Teksta dienasgrāmatas forma, kurā pārsvarā dominē racionalitāte un kam raksturīgs valodas līdzekļu un tēlainības ekonomiskums, rada sajūtu par pārraidītu tiešu un nepastarpinātu pieredzi, teksta poētikā iemiesojot arī vaļsirdīgu atklātību un intimitāti, kas ir nozīmīga sievietes seksualitātes dažādo šķautņu, kuras cita citu papildina, atklāšanā. Terēzes refleksijas aptver laika posmu no 20. gadsimta 80. gadiem līdz pat 2020. gadam, ietverot gan bērnības atmiņas, kurās seksualitāte paradīta kā pašsaprotama subjektivitātes daļa, kas aizsākas jau mazotnē, gan atklājot pāraprūpētas pusaudzes, kura alkst tuva cilvēka siltuma (to var simbolizēt gan zupas katls Blaumaņielas dzīvoklī, gan blakus guļoša vīrieša miesa), ievainojamību, gan pieaugušas sievietes pārdzīvoto. Miesas motīvs, seksualitāte, dzemdības, vecāka slimība un nāve klātesoši arī Auziņas dzejoļu krājumā "Annas pūra govs" (2017), parādot šīs tēmas kā autorei nozīmīgas (šķiet, dzejoļi tapuši vienlaikus ar "Terēzes dienasgrāmatas" pirmajiem tekstiem), reizē atklājot, ka prozā iespējams izteikties atšķirīgi, tiešāk."
Zita Kārkla. Rakstīt ar baltu tinti. Punctum, 18.01.2022.
"Anna Auziņa, bruņojusies ar pamatīgu praktizējošas dzejnieces pieredzi un akadēmiskas
literatūrpētnieces bagāžu, savā kritikā koncentrējas uz baudu, ko var sniegt
laba dzeja. Viņa ir uzmanīga un jūtīga lasītāja, kurai literārs teksts nav
nošķirams ne no ikdienas pieredzes un šī brīža sociālās realitātes, ne no
priekšgājēju paveiktā. Tālab viņas kritiķes azarts uzplaiksnī, rakstot par
visdažādākajām dzejas grāmatām - sākot no eleganta konceptuālisma un beidzot ar
dramatisku dzimtas likteņu atklāsmi" - sacīts žūrijas pamatojumā, nominējot Annu Auziņu Normunda Naumaņa Gada balvai mākslas kritikā (2023).