"[..] cilvēks, kura galvenais mūža uzdevums ir bijis dzīvot, izdzīvot, pārdzīvot sava tēva dzeju, bija Edvarta Virzas meita Amarillis, kura aizgāja aizsaulē pie Tetū un Latāmiņas 2004. gada 27. janvārī. Var būt, ka pasaulē ir, bet es nezinu otru tādu cilvēku, kas tā mīlētu savu vecāku dzeju. Man liekas, ka māsicas Amarillis dvēselē mājvietu bija radušas Edvarta Virzas un Elzas Stērstes dvēseles. Tā bija īpaša pasaule, kādas otras vairs nebūs."
Ļūdēns Vitauts. No tālas nākotnes. Edvarts Virza. Kopoti raksti, 1. sējums. Rīga: Zinātne, 2005. 23. lpp.
"Harijs Beķeris: Kur jūsu mātei tāda dūša bija toreiz veidot tēvam un mātei veltītu muzeju, jūs ilgi par to spriedāt, runājāt?
Anna Žīgure: Nē, viņi to tā izlēma jau tad, kad dabūju atpakaļ "Billītes" 90. gadā, tad viņa to tā izlēma, tas bija pats par sevi saprotams, tā bija viņas bērnība. Viņas 18 gadi, kad viņa tur bija laimīga un visi bija kopā, un es domāju, ka viņai bija arī tieši tā pienākuma apziņa un liela, liela duka un pienākuma apziņa, ka ir jābrauc uz turieni.
[..] "Billītes" ir vienīgais, kas bija mūsu ģimenes un mūsu dzīves īpaša vieta. Viņa tur brauca un sāka, un to atdeva, man liekas, ka 90. gadā pagasts atdeva, nolēma, atdeva atpakaļ, un tad tas viss tur uzsākās. Būtībā tā viņi sevi īstenoja, jo domāju, ka tanī laikā, padomju varas gados, ka viņa visu laiku staigāja pa dzīvi kā tāda svešiniece mazliet. Ka viņa nepieņēma un viņa nejūtas labi. Viņa jutās labi tikai tad, kad viņa aizbrauca kādā ekskursijā uz Kaukāzu vai kaut kur tur, tad viņa bija laimīga. Bet ikdienā viņa nebija laimīga, un "Billītēs" viņa sevi īstenoja kopā ar manu brāli un sākumā arī ar viņa sievu. [..]"
Anna Žīgure intervijā ar Hariju Beķeri par savu māti Amarillis Lieknu-Virzu un muzeju "Billītēs". Cik laimīga ir mūsu dzimta, ka mēs esam dzīvi. lsm.lv