PAR ANDREJA STĒRSTES DARBĪBU VALODNIECĪBĀ
"Valodnieks Andrejs Stērste jauno paaudzi pieradināja pie koncentrētā un konkrētā latīniskā stila. Pats labs latīnists būdams, viņš daudzas latviskas formas veda sakarā ar to latīnisko sakni. Nonācis Jelgavā, viņš tur iepazinās un iedraudzējās ar valodnieku Kārli Mīlenbachu, draugu pulkā sauktu par Homēru, kurš bija biežs viesis Stērstes namā. Mīlenbachs bija augstās domās par Stērstes valodas izjūtu un izpratni un nožēloja, ka viņš nav izraudzījis valodnieka karjēru."
Andrejs Stērste – valodnieks. Universitas, nr. 28, 01.10.1971.
"Stērstu Andrejam ir piemitusi smalka valodiska dzirde un gaume. Tas izpaužas, piem., zilbes intonāciju precīzā saklausīšanā un domu īsā, skaidrā izteiksmē. Tādu stilu viņš esot mācījis arī savai atvasei dzejniecei Elzai Stērstei, ar stingru roku tēsdams un slīpēdams viņas valodu. Viņa ir izdevusi tēva "Kopotos rakstus" (1935)."
Grīsle, Rasma. Piemiņu pelnījis arī Stērstu Andrejs. Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas Avīze" un "Latvija", nr. 48, 19.12.1998.
DZEJOLIS "STĒRSTU ANDREJA PIEMIŅAI"
Cik strauji un avotains reiz modās tautas gars
Un bija Latvijai tad agrais pavasars.
Kad viss, kam asins rit, ar dabu augšā cēlās
Un vilnis pārdabīgs pār dzimto zemi vēlās.
Vai skalai dzeguzei bij rītu iezvanīt,
Kas dziesmām skanīgām pa klajiem lika līt?
Un viņās klausoties, pār latvju ganu zēnu
Gars varens nolaidās ar ziedu vēsmu lēnu.
Un krūma degoša tam šķita Dieva balss:
"Tu tautai aicināts, tu viņas gaismas kal's
Uz zemi solīto tu viņas soļus vadi.
Lai turpmāk aizmirstos tai skaudrie vaidu gadi."
Un ciņu nebijās ne roka tam, ne sirds,
Jo nebij viņas spēks no tautas speķa šķirts
Un garā redzēja caur brāzmojošiem paliem
Tas zemi solīto ar viņas kalnu galiem.
Kad pāri Latvijai bij negaiss mitējies
Un viss bij piepildīts, par to kas cīnījies,
Viņš zizli pameta, kad Dievs tam lika klusēt
Un skaidrots aizgāja pie saviem senčiem dusēt.
Stērste, Elza. Stērstu Andreja piemiņai. Universitas, nr. 37, 01.04.1976.