literatura.lv augusta jubilārei Astrīdei Ivaskai – 95!

229410570_874037449890426_1459240223509038035_.jpg

Dzejniece un atdzejotāja Astrīde Ivaska (1926–2015) dzimusi Latvijas armijas ģenerāla Hartmaņa ģimenē. Tolaik vēl ģimnāziste, kura spiesta doties bēgļu gaitās uz Vāciju, līdzi svešumā paņēma atmiņas par tēvu, par Lestenes muižu, kur vadītas bērnības vasaras, un atmiņas par lībiešu krastu. Latvijas laikam līdzi nāca Vācijā, Amerikā un Īrijā aizvadītais laiks, daudzie ceļojumu iespaidi un vissvarīgākā atgriešanās – 2001. gadā Astrīde Ivaska atgriezās uz dzīvi Latvijā, Rīgā. Savus redzējumus, izjūtas un vēstījumus viņa ierakstījusi dzejas rindās, dzejprozā un garīgi radniecīgo pasaules autoru atdzejojumos.

1926. gada 7. augustā Latvijas armijas ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa ģimenē piedzima meita Astrīde. Meitene mācās Rīgas 1. valsts ģimnāzijā un Rīgas Franču licejā. No tēva meitene mantojusi lielo mīlestību uz grāmatām. “Viņš tur pirka man bērnu grāmatas vācu, franču valodā, un viņš pats labprāt lasīja svešvalodās.” Taču ģimeni nežēlīgi skāra sāpes – 1940. gada pirms Ziemassvētku laikā tēvs no Lestenes tiek aizvests. Un tikai vēlākos gados dzejniece spēj dzejas rindās ar tēvu sarunāties, viņi satiekas sniegā rakstītās vēstulēs.

1944. gada vasaras izskaņā Astrīde Ivaska ar māti un brāli dodas bēgļu gaitās – “Piederu tai paaudzei, kas atstāja dzimteni, vidusskolu nepabeiguši”, Astrīde Ivaska nonāca Hānavas latviešu bēgļu nometnē un mācījās turienes latviešu ģimnāzijā, studēja romāņu, ģermāņu un slavu valodas Mārburgas Universitātē pie Lānas (1946–1949). 1949. gadā Astrīde Hartmane apprecas ar igauņu dzejnieku un literatūrzinātnieku Ivaru

Ivasku (1927–1992), kļūst par Astrīdi Ivasku un pārceļas uz dzīvi ASV, Minesotas pavalstī Ziemeļlaukos, kā viņi sauc Nordfildu (Northfield). Neilgu laiku viņa strādāja par bibliotekāri Minesotas Universitātes Mākslas nodaļā, mācīja valodas Sv. Olafa koledžā Minesotā, pēc pārcelšanas uz Normanu Oklahomas pavalstī, strādāja Oklahomas Universitātē.

Astrīde Ivaska daudz ceļojusi un iepazinu citas zemes un to kultūru, viņa sāk rakstīt dzeju un atdzeju, piedalās rakstnieku sarīkojumos un publicējas preses izdevumos, darbojas žurnālu “Jaunā Gaita” (1962–1982) un “Ceļa Zīmes” redakcijas kolēģijā.

Manu skapju dziļumos

kaut kas paslēpies,

no kā man lietainos rītos

mazliet bail.

Varbūt tā ir

pasaules daļa,

kas pieder

vienīgi man. /1969/

1991. gadā Astrīde un Ivars Ivaski pārcēlās uz dzīvi Īrijā, bet kopš 2001. gada Astrīde Ivaska dzīvoja Rīgā un bija sastopama dažādos literāros un kultūras sarīkojumos. Īpaši krāšņa viņa izskatījās savā tautastērpā, skandējot savu dzeju.

Astrīdes Ivaskas pirmās dzejas publikācijas parādījās 1959. gadā žurnālā “Jaunā Gaita”, 1962. gadā viņa pirmoreiz piedalījās rakstnieku sarīkojumā. Pagāja pāris gadi, un 1966. gadā Upeskalna apgādā 300 eksemplāros iznāca pirmais dzejoļu krājums “Ezera kristības” – sākotnēji gan bija iecere to saukt “Saules sala”, kurā veidojas četras nodaļas – “Senči”, “Ezera kristības”, “Pasaules pagalmos” un “Patiesības brīdis”. Pēc pirmā krājuma iznākšanas tulkotāja Ruta Spīrsa rakstīja: “Šķietamais “vieglums”, ar kuru viņa raksta savus dzejoļus, patiesībā nemaz nav tik “viegls” kā izskatās. [..] viņa dzejo tad, kad viņai tiešām ir kas ko teikt. Dzejiskā izjūta un iedzimtais takts reti viņu atstāj; nekad viņa neatļaujas pārspīlētas jūtas vai nepatīkami personiskas atklāsmes dzejā. Nekad neatslābst domu līdzsvarotais spēks, nezūd intelektuālais pamats, kas nepieciešams labai dzejai. [..] Lasot Astrīdes Ivaskas dzeju, mēs nemanot maināmies, sākam redzēt viņas acīm; un mēs sākam cienīt viņas drosmīgo meklētāju garu.”

Arī kritiķis Jānis Rudzītis atzinīgi novērtēja jaunās autores debijas krājumu, “... trimdas paaudzes autori likuši mūsu dzejai strauji un radikāli urbānizēties vai arī sacietēt personiska intelektuālisma kristālos, izteiksmē atraujoties no īstenības un par parasto atklāsmes veidu izvēloties imažinisku sirreālisma ņirboņu ar simbolisma mīklām un visādām vārdu rotaļām. Bet Astrīde Ivaska pavisam noteikti ir atgriezusies pie dabas un pat pie rustikālisma. (..) ar Astrīdes Ivaskas “Ezera kristībām” mūsu jaunā dzeja atgriezusies ne vien pie dabas, bet arī pie loģiskās īstenības, kas tverta sīkās impresijās.”

Es tevī iekožos kā maizes rikā,

īstenība,

tu vienīgā man iespēj spēku dot.

Ne sapņi, ilgas, dzīvei novērstība

var manu sirdi vairāk pabarot.

Es tevī iezīšos kā zilā plūmē,

īstenība,

un ļauju sulai lūpām pāri līt.

Pret tevi vienīgo man ir šeit

atbildība,

es tevī sevi gribu sataustīt.

Pirmajam krājuma sekoja citi krājumi – “Ziemas tiesa (1968), Somijā tapušais “Solis silos” (1973), “Gaisma ievainoja” (1982), dzejas izlase “Vārdojums” (1987, Latvijā kopā ar liriskās prozas krājumu “Līču loki” 1993. gādā), “... jo rudens ir mans atgriešanās laiks (Latvijā, 1997) un dzejprozas krājums “Pasaules pagalmos” (2003, Latvijā), kurā ietverti “Līču loku” (1981) dzejiskie ceļojumu vēstījumi un iespaidi, kurus papildina Ivara Ivaska melnbaltas fotogrāfijas. Tie sniedzas ārpus tūrista skatupunkta, jo ir intelektuāli dziļi, emocionāli piepildīti un rada sava veida gleznas efektu – Somija, Itālija, Grieķija, Īrija, Vidusjūrā. Tie ir ceļojumos gūtie atspulgi, kas atbalsi raduši dzejprozā, jo “pasaules milzīgā, neizskatāmā bilžu grāmata ver manām acīm lapu grāmata ir nonākšana mājās dažādās vietās, svešu vietu pārvēršana par savām.”

1984. gadā iznāca īsproza un dzeja bērniem “Pārsteigumi un atklājumi”, to godalgoja Goppera fonds, jo rakstniece nemoralizēja un grāmatu caurvija cieņa pret dabu, iejūtība

un mīlestība pret dažādu tautību cilvēkiem un ģimeni.

Kritiķe Nora Valtere atzinusi, ka Astrīdes Ivaskas dzeja ir saskares dzeja, “kontakts, tuvums, tīra un tieša intuīcija par reālitāti, kas slēpta aiz ārējo lietu pasaules, ir - manuprāt - viņas dzejas raksturīgākā pazīme.” Kritiķis Jānis Rudzītis uzsvēris, ka “Astrīde Ivaska ir pilnīgi par sevi, ar savu pazīmīgu tembru, kas nekur nav kopēts un ko laikam arī citi nekopēs.”

Simbolisku nozīmi ietver Astrīdes Ivaskas dzejoļu krājumu nosaukumi, iezīmējot cilvēka un dabas vienotību, ziemas iznīcinošo spēku, zaudējumus, vēlmi saukt vārdā un izteikt pasauli un sevi pašu dzejā.

Astrīde Ivaska dzejojusi arī angļu valodā. Izdotas izlases angļu valodā “At the fallows edge (“Papuves malā”, 1981), “Tapio, master of the forest (“Tapio, silu valdnieks”, 1988). Astride Ivaska publicējusi recenzijas un apceres par latviešu un cittautu literatūru, īpaši žurnālā “Jaunā Gaita”, “Tilts”, “Books Abroad (vēlāk ‘World Literature

Today”), “Journal of Baltic Studies” un citviet, publicējusi latviešu trimdas dzejas pārskatu (“Archīvs”, 6) un pārskatu par latviešu literatūru “Encyclopedia of World Literature in the XXth Century” (1967).

Dzejniece allaž bija atvērta pasaulei un tās skanējumam dažādās valodās – pati latviete ar lībiešu senčiem, vīrs Ivars Ivasks – Rīgā dzimis igaunis. Viņa daudz lasīja, piegājusi pasaules literatūrai ar atvērtu sirdi, meklējot sev tuvo, bet savu ceļu viņa meklējusi pati, – 1965. gadā konstatēja dzejnieks Andrejs Gunārs Irbe. Astridei Ivaskai tuva savulaik bijusi somu modernā lirika ar jaunas formas un izteiksmes līdzekļu meklējumiem, nekļūstot sausa un intelektuāla, bet saglabājot tuvību savas zemes dabai. Dzejniecei tuvas pasteļkrāsas un toņi, noskaņas.

Dzejnieces lirika atdzejota franču, igauņu, īru, islandiešu, itāļu, lietuviešu, rumāņu, somu, spāņu, vācu un zviedru valodā.

Astrīdes Ivaskas dzejā patvērušies dažādi laiki, sajūtas, emocijas un redzējumi. Dzejā un dzejprozā ienāk citas zemes, kultūras, kas radniecīgas, iepazītas, bagātinot un mudinot vērīgāk raudzīties pasaulē, kas ir mirklīga, jo

Dzīvē nevar visu pareģot,

no zvaigznēm, no delnām,

no rokraksta.

Neparedzētais atnāk,

un pasaule sadilst

par sērsnu sniegu.

Dažādās pasaules saplūst arī atdzejojumos – igauņu, somu, amerikāņu, lietuviešu un citu tautu dzejā.

Dzejas pasaulei raksturīga klusa, bet piepildīta skanēšana, kur vārds ir dziļš un jēgpilns, bez liekvārdības. Smalki ieejot dabā kā brīnumā un harmonijā, uzklausot vēju, lietus un jūras dziesmas, Tapio, sila valdnieku vai kalnu garus, raugoties ezera dzīlēs, redzīgā rasā un ūdenskritumu matos; gadalaiku mijas sabalsojas ar dvēseles noskaņu maiņām. Tā ir ieklausīšanās un ieskatīšanās. Dzejnieci saista dabas pirmatnība, viņa tic saulgriezēm, bet ziema ir pārdomu laiks, un tiek gaidīts pavasaris, tad vasara, “pēc vasaras pilnbrieda saule sadilst kā vaskaina svece, pamazām zeme apvelkas mākoņu jaku un lietus atspole auž rudens rasainos autus,” tuvojas laiks, kad kā gājputniem jāpulcējas ziemas gaidībās un “un cilvēkam ir laiks / sevī dziļāk ievilkties.”

Dzejniecē spēcīgas ir ilgas pēc mājām un atgriešanās kā putnam pēc ziemošanas un tāliem ceļiem –

Vārdi, mani mīļie veļi,

jāstaigā mums tāli ceļi,

līdz mēs mājas atrodam.

Un katrai dienai ir sava vērtība –

zelta bumbierī nobirst šī diena,

pirms vēl vasaras villainē irst.

Sarunā ar Anitu Rožkalni dzejniece teikusi: “Es mēģinu saskatīt, ka nav nekas, kas ir nesvarīgs, ka viss ir svēts un viss ir vienlīdz svarīgs. Tikpat būtiska nozīme ir katram sastaptajam cilvēkam, kas saistās ar tuviem cilvēkiem un vietām, ar tagadnes laiku, kas dzīvots citās zemēs un vietās, tomēr kā pamatstīga caurvijas dabas poētika un tikko manāma tuva cilvēka klātesme bez skaļiem vārdiem vai frāzēm.

1999. gadā tapa režisores Marutas Jurjānes dokumentāla portretfilma “Vēju loki”. 2007. gadā izdevniecībā “Pētergailis” izdots Astrīdes Ivaskas kopdzejas un atdzejas pamatīgais krājums “Dzeja un atdzeja”.

2012. gadā izdota literatūrzinātnieces Anitas Rožkalnes pamatīgā un faktoloģiski bagātībā monogrāfija “Lauva: dzejniece Astrīda Ivaska”.

2016. gada 17. maijā Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēkas Misiņa nodaļā atklātas dzejnieku Astrīdes un Ivara Ivasku memoriālās istabas.

Savukārt pie Vītola fonda ir iedibināta viņas stipendija.

Astrīdes Ivaskas mūžs novērtēts ar dažādām literārām balvām un godalgām, tostarp arī 2000. gadā viņa saņēma Latviešu Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu un 2011. gadā Latvijas Republikas Ministru kabineta Atzinības rakstu par ieguldījumu latviešu literatūras bagātināšanā un Baltijas valstu kultūras sakaru veicināšanā.

Astrīde Ivaska nodzīvoja garu un piepildītu mūžu; viņai bija daudz draugu. 2015. gada 24. martā noslēdzās viņas mūžs. Dzejnieci Astrīdi Ivasku atminos kā ļoti gaišu un sirsnīgu cilvēku, valoda bija viņai ļoti svarīga, skaista un skanīga latviešu valoda. Aicinu noklausīties dažus dzejoļus dzejnieces lasījumā – tie pieejami dzejnieces profilā sadaļā ‘teicējs’, kā meklēt 2009. gadā izdoto CD “Ceļš”, kurā Astrīde Ivaska lasa savu dzeju.

Valoda, tu esi koks, – mēs lapas,

vēju rautas. Kur nu kura aizplīvusi,

nav mums spēka atgriezties.

Paliek vārdi, paliek vārti,

liepu gatve, egļu dzīvžogs,

sūrābele, līkais bērzs.

Paliek ceļi, paliek pēdas,

pirms mums lauku malā mītas,

vārdu pēdas atmiņā.

Valoda, tu esi sazarojis koks, -

mēs putni. Un pret nakti

tavos zaros sakrītam.

(No krājuma “Gaisma ievainoja”, 1982)

Rakstniece Dzidra Zeberiņa reiz atzinusi: “Astrīde Ivaska – zeltkale, dārgakmeņu slīpētāja. Lasīdama nevienu vārdu nepalaiž šā tā garām. Katru lēni un rāmi apskata, noslīpē, uzspodrina – skatieties nu, kas tas par vārdu!”

--

Iniciatīvas #rakstniekarokraksts ietvaros aicinām aplūkot Astrīdes Ivaskas rokrakstus: veltījuma ierakstu Annai Dagdai Astrīdes pirmajā dzejas krājumā "Ezera kristības" un Reinim Ādmīdiņam sūtīto atklātni.

Astrīdes Ivaskas profilu skat.: https://www.literatura.lv/lv/person/Astride-Ivaska...

Informāciju par rakstnieci sagatavoja Inguna Daukste-Silasproģe

Rokrakstus apkopoja Ruta Kurpniece

--

Rokraksti digitalizēti un pētnieciskie apraksti izstrādāti LU LFMI projektā “Personība. Process. Piemiņa. Literatura.lv digitālā satura inovācijas" ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu mērķprogrammā “KultūrELPA

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.