"Repšes teksts allaž ir atvērts daudzām interpretācijām, dažbrīd, iespējams, pilnīgi atšķirīgām. Rodas iespaids, ka autore raksta "retināti", atstādama "baltas lapas" – lāgiem pat starp divām frāzēm –, kuras jāaizpilda lasītājam."
Guntis Berelis. Starp varoņu un ākstu pieminekļiem. Deviņdesmito gadu literatūra. Latviešu literatūras vēsture. R., 1999, 315. lpp.
"Gundegas Repše proza ir filozofiski piesātināta un asociatīvi blīva, ar tendenci uz padziļinātu psiholoģismu. (..) Gundega Repše priekšplānā izvirza unikālo un atšķirīgo, proti, to, kas neierobežo personību. (..) Viena no būtiskākajām tēmām Gundegas Repšes prozā ir brīvības jautājums – personības individualitāte, neierobežota radošā darbība, savas identitātes apzināšanās. (..) Gundegas Repše proza pārsvarā saistāma ar "viņas" (sievietes) pieredzi, ar iedziļināšanos sievietes iekšējās pasaules kolīzijās. Notikumus, apkārtējās pasaules norises rakstniece skata caur femīno prizmu."
Ērika Bērziņa. Gundega Repše. 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā. LU, 2008, 356.–361. lpp.
Par grāmatu "Retināts gaiss" (Dienas Grāmata, 2019)
"Lasot Gundegas Repšes darbus – no pirmajiem, vēl deviņdesmitajos gados izdotajiem, līdz visjaunākajiem –, interesanti vērot, kā slīpējas autores stilistiskā izteiksme – no krāšņa, piesātināta, izkopti barokāla stila tā pamazām iet cauri it kā veselam dārzkopības procesu kompleksam – retināšanai, apgriešanai, vainaga veidošanai –, atsakoties no visa, no kā iespējams atteikties, kamēr izfiltrējas tīrs, dzidrs, nosmailināts teksts, kurā lieks nav neviens vārds. Vienlaikus augumā aug arī saturiskais skaudrums. Autore nemīlina, nedzindzina, nepiedāvā atelpu, siltumu, ilūziju, viņa cērt pušu, jo kādam taču tas ir jādara – jāuzplēš iluzorais "visstačuirlabi" slānis un jāuzrok auglīga melnzeme apakš birstošu, gleznainu, nekur nederīgu smilšu kārtas. Bet šie cirtieni ir sāpīgi. Visvairāk rūgtu šļakatu uzsprakst tur, kur nodevība tiek pārdzīvota vissmagāk, – mākslai, literatūrai, vēsturei, valsts mēroga norisēm un visbeidzot arī katra paša cilvēciskumam."
Bārbala Simsone. Galotņu vientulība.
Kultūras Diena un Izklaide, 6.12.2019.
"Diez vai lasītājs spētu atšifrēt grāmatas un titulstāsta virsrakstu "Retināts gaiss", ja vien pati autore nepamestu viņam diega galu ar izteikumu par kalniem, kur ir retināts gaiss (katrā ziņā – man šis diega gals bija vajadzīgs). Jo augstāk tu kāp, jo gaiss kļūst vairāk retināts un grūtāk elpot. Ja grūti elpot – tas nozīmē, ka vienkārši trūkst skābekļa, ko vistiešāk varētu attiecināt uz cikla pirmo un beidzamo stāstu. "Baltijas ceļā" skābekli piegriezusi padomju vara, "Svētajā ģimenē" – pašu personāžu fanātiskā aprobežotība; ne velti bērņukam nekas cits neatliek, kā pacelties gaisā tuvāk debesīm. Tomēr cikla smaguma centrs ir apjoma ziņā plašākais titulstāsts, kurā ir vairāki vēstītāji. Savukārt par tā smaguma centru, neraugoties uz to, ka literatūrkritiķis Tomba, kurš grib atriebties literatūrai, noteikti ir kolorītākais stāsta personāžs, – kļūst Floras monologs, kurā sajaucas un pārklājas laiki, atdzīvojas mirušie, relatīvi mazā tekstā mijas vairākas paaudzes, bet skābekļa trūkuma paradokss izpaužas visās tā interpretācijās. Ir arī absolūtā vakuuma (bezmaz līdz karikatūrai) iemiesojums – Kaira. Stāstā un arī autores rakstībā negaidītā kārtā lieliski iederas plašie 1960. gada ikdienišķo pierakstu iestarpinājumi, kas rada dokumentalitātes iespaidu. Tomēr pats svarīgākais – Gundega Repše joprojām prot pārsteigt."
Guntis Berelis. LALIGABA 2019 ekspertu vērtējumi.