Viktors Eglītis

Dzimissaimnieka ģimenē kā piektais bērns. Tēvs Jānis Eglītis, māte Ede Eglīte.

1902: atgriezies Rīgā.
1903: apprecējies ar Mariju Stalbovu.
1906: piedzimst dēls Anšlavs Eglītis.
1913: piedzimst dēls Vidvuds Eglītis.

1915–1917: ar ģimeni evakuējās uz Krieviju. Dzīvoja Maskavas apkārtnē, vasarnīcu ciematā Goļicino.
1919: atgriezās Rīgā.
1922: piešķīra lauku īpašumu Turaidas pagasta Inciemā.

1930: apprecējies ar gleznotāju Hildu Vīku.

1935: pensionējies.
1944: aizbraucis uz Tērveti, arestēts, ieslodzīts Tērvētē, vēlāk, iespējams, Rīgas Termiņcietumā un Centrālcietumā.
1945: tiesas lēums ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz desmit gadiem, atņemot tiesības. Miris ieslodzījumā 1945. gada 20. aprīlī. Apbedījuma vieta nav zināma.

Literārā darbība

1898: Pirmā publikācija ar pseidonīmu Jukums – dzejolis "Nezinu, vai smieties..." žurnāla "Austrums" 12. numurā.
1899: publicēti pirmie stāsti publicēti periodikā.
1902: sāka publicēties "Mājas Viesa Mēnešrakstā".

Nostājoties pret Andreja Upīša un Jaņa Jansona-Brauna mākslinieciskajiem vērtējumiem, publicēja virkni apcerējumu un recenziju žurnālos "Dzelme", "Druva" un citur, pulcēja ap sevi jaunos literātus – Edvardu Virzu, Kārli Krūzu un citus, kļūstot par "dekadentu teorētiķi un ciltstēvu". Teorētiskie raksti vēlāk apkopoti krājumā "Ceļš uz latvju renesansi" (1914).

Literārie darbi

Dzeja
1907: Elēģijas (Rīga: autorizdevums).
1912: Hipokrēna: jambi un lirika in modo classico (Rīga: Zalktis).
1924: Dievu sūtnes: sonetes (Rīga: autorizdevums).
1924: Kastaļavots (Rīga: Leta).
1926: Zeme un mūžība (Rīga: Latvju Kultūra).
1937: Mana pasaule (Rīga: Valters un Rapa).
1942: Tīrā sēkla (Rīga: Latvju Grānata).

Poēmas
1910: Pelēkais barons. I daļa (Rīga: Imanta).
1920: Upeslejas precības: poēma 6 nodaļās (Rīga: Vaiņags).
1921: Divas poēmas (Rīga: Vaiņags).
1923: Barons Maidels: poēma 5 nodaļās (Rīga: Leta).
1933: Pelēkais barons. II daļa (Rīga: Valters un Rapa).

Proza
1911: Vērtības pārvērtējot: stāstu krājums.
1920: Latvietis Krievijā: stāsts (Rīga: P. Liepa).
1920: Līdzvainīgie: romāns (Rīga: A. Gulbis).
1921: Dvēseles varā: romāns (Rīga: Leta).
1921: Skolotāja Kalēja piedzīvojumi: romāns (Rīga: Leta).
1922: Dvēseles slāpes: noveles un noveletes (Rīga: Leta).
1923: Juku laikos. Zvēru dārzā: stāsti (Rīga: Valters un Rapa).
1924: Laikmeta silueti: stāsti (Rīga: D. Zeltiņš).
1924: Aizšautais vanags: šolaiku stāsts (Rīga: Leta).
1924: Mācītāja meita: stāsts (Rīga: Leta).
1926: Nenovēršamie likteņi: romāns (Rīga: Valters un Rapa).
1926: Tilti un pārigājēji: kriminālromāns (Rīga: Leta).
1934: Domājošā Rīga: romāns (Rīga: autroizdevums).
1936: Lielā dzīve: seši stāsti (Rīga: A. Gulbis).
1936: Meitenes stāsti: noveles un noveletes (Rīga: Zelta Grauds).
1943: Apskaidrotie un mācītie: stāsti (Rīga: Kreišmanis).

Drāma
1921: Ceļa biedri: traģikomēdija (Rīga: A. Gulbis).
1923: Lauku miljonārs jeb re`, kur vīrs!: komēdija (Rīga: J. Roze).
1924: Ministeru sievas: drāma 5 cēlienos (Rīga: Valters un Rapa).

Literatūrzinātniskie un kritiskie darbi
1903: Poruks (Rīga: Burtnieks).
1914: Ceļš uz latvju renesansi: kritikas un esejas (Rīga: Zeltiņa apgādniecība).
1921: Fallijs: monogrāfija.
1923: Andrievs Niedra savā dzīvē un darbos: monogrāfija (Rīga: Lapsene).

Atkārtoti izdevumi
1960: Kastaļavots (Šipenville: Upeskalna apgāds).
1986: Zvēru dārzā; dokumentāls stāsts (Čikāga: O. Jēgens).
1990: Poruks. Kritika (O. Jēgens).
1990: Baltie akmeņi: dzejas izlase (Rīga: Zinātne), sastādījusi Janīna Kursīte.
2004: Izlase: dzeja, stāsti, drāma (Rīga: Zinātne), sastādījusi Vera Vāvere.

Virkne nozīmīgu darbu palikuši nepublicēti.

Tulkotājs
1904:tulkoja Valerija Brjusova krājumu "Poēmas un noslēpumu atslēgas".

2012: izdota Veras Vāveres monogrāfija "Viktors Eglītis" (Rīga: Zinātne).

Par Viktora Eglīša personību un daiļradi

"Liriskā dzeja parasti ir tas vilinošais, ar ko mēdz iesākt jauni rakstnieki un dzejnieki; un pirmie Viktora Eglīša mēģinājumi ari ir dzejā. Tak spriest par Viktora Eglīša pašu pirmo laikmetu visā pilnībā mēs vēl nevaram, jo laizdams klajā savas pirmās grāmatas, sava pirmā laikmeta dzeju, kā pārdzīvotu priekš sevis, autors nav vēlējies publicēt. Tomēr viņai, tāpat kā pirmā laikmeta stāstiem, sakopotiem zem virsraksta "Zilā cietumā" ir sava un ne tikai literatūrvēsturiska nozīme. ledvesmes spēks, brīvi-svaigs jūtu un domu plūdums, savienots ar jaunības zaļoksnību, kad panta technika un individualitātes īpatnība nav vēl ne apzināti, nedz izveidoti, liekās, ir šis dzejas raksturīgākās īpašības. [..] Ar saviem stāstiem, sakopotiem krājumā "Zilā cietumā", savā laikā, t. i. šī gadusimteņa pašā sākumā Viktors Eglīts sacēla mūsu rakstniecībālielu troksni un izpelnījās veselu atzinības vētru. Tam bija divi iemesli; viens meklējams tā laika mūsu rakstniecības apstākļos un otrais pašos stāstos. Kad Viktors Eglits parādījās klajā ar saviem pirmiem stāstiem Andrieva Niedras vadītā "Austrumā" un vēlāk Dr. phil. P. Zāliša vadītā "Mājas Viesa Mēnešrakstā", mūsu prozā valdīja latviešu dzīvi tēlojošais reālisms, sazarojies dažos novirzienos, kuri vairāk vaj mazāk atšķīrās viens no otra: tā brāļi Kaudzītes, Apsits, Sauliets un Blaumanis tēloja lauku dzīvi, pie kam pirmie divi galveno vērību piegrieza mūsu zemnieku tipiem, bet
pēdējie divi un sevišķi Blaumanis, centās jau pēc zināmas formas gatavības, Deglavs sāka piegriezt vērību mūsu sīkpilsonībai, Niedra ienesa cīņas garu ar ne visai dziļas romantikas nokrāsu un galu galā ar savu dziļo domu pasauli ar saviem vienkāršiem tēlojumiem no lauku un pilsētas dzīves bija jau kļuvis pazīstams Jānis Poruks. Arī Viktora Egliša pirmie stāsti no šī viedokļa skatoties pilnīgi ieskanēja savā laikā: ari viņš, vietām novirzīdamies uz impresionismu, tēlo mūsu zemniekus un mūsu inteliģenci ka reālists. Tā tad no šis puses iebildums un uzbrukums no saviem vecākiem kolēģiem un no ta laika reālistiskas kritikas viņš nevarēja sagaidīt. Turpretī viņa stāstiem, viņa talantam piemita tādas īpašības. kas aizrāva lasošo publiku. Un viena no viņām bija lielais intelekts un jaunības iedvesmes spēks."
Dambergs, Valdemārs. Viktors Eglīts. Ritums, Nr.2 (01.02.1924)

"Ar bagātu ierosmju krājumu, ko papildina filozofisku, mākslas teorētisku un literāru darbu lektīra, V. E. nu ienāk latviešu literātūras laukā, kur šajā laikā valda kluss sava kaktiņa patriarchalisms, godīgs, vislabākām aprindām pieņemams reālisms. Pavisam pēkšņi šai mierīgajā pasaulē iebrāzās Jansons ar savu priekšlasījumu Domas par jaunlaiku literātūru, un tam drīzi sekoja V. E. ar savām atziņām, kas nesaskanēja ne ar pilsonības ideologu, ne arī ar Jansona uzskatiem. Jansons, kas, kaut arī Maskavā studēdams, bija nogulējis krievu mākslas atmodu un par visu lietu alfa un omega uzskatīja Marksu, uzsāka cīņu nevien pret idilisko sava kaktiņa literātūru, bet arī pret idejām, kuras aizstāvēja V. E. un ko nokristīja par dekandentismu. Protams, Jansonam netrūka palīgu, jo bija taču priekšrevolūcijas laiks, bet pamazām radās sapratēji un atbalstītāji arī V. E. domām. To starpā redzamākie bija J. Poruks, Dr. P. Zālīte un vesela plejāda jauno bohēmisko rakstnieku. To atbalstīts, V. E. sāka ļoti rosīgi darboties, rakstīdams nevien stāstus un dzejoļus, bet arī kritikas, recenzijas, gada pārskatus par latv. literātūru Rīgas latviešu biedrības vasaras sapulcēm u.t.t. Kā stāstu rakstnieks viņš savas darbības sākuma parādās kā spilgts un plastisks reālists, atšķirdamies agrākiem šī virziena pārstāvjiem tikai ar tematu neparastumu un svaigumu, kāpēc arī Jansona uzbrukumi viņam daudz nekaitēja. Taču drīz V. E. vairs neapmierina dzīves objektīvais skatījums, un viņš nododas formas un stila meklējumiem un pamazām kļūst par subjektīvo, individuālo dvēseles pārdzīvojumu tēlotāju. [..] Tagad, kad mums iespējams gadsimteņu mijas laikmetu jau skatīt krietni tālā perspektīvā, varam, kaut arī ļoti ierobežotā veidā, meklēt V. E. darbā momentus, ar paliekamu vērtību. Kā viens no tādiem man šķiet V. E. prasība, ka latviešu rakstniekam neatlaidīgi jāstrādā sava garīgā aploka izkopšana un individuālitātes skaidrošana. Nav jau nekāds noslēpums, ka sabiedrībā vēl tagad valda pārliecība, ka rakstnieks vai mākslinieks savu talantu saņēmis no kādas augstākas varas un ka viņam nu tikai jāprot ar to rīkoties, bet par visu citu gadās tā pat vara. E. nu prasīja no rakstnieka vai mākslinieka nevien iedzimto spēju izlietošanu, bet arī iedziļināšanos kā pagātnes, tā arī tagadnes citu tautu mākslā un nevien literātūrā, bet arī visās ar mākslu saskarīgās zinātnes nozares. Viņš uzsvēra, ka Vakareiropas gara pasaule veidojas jaunas vērtības un ka latviešu rakstniekam, lai tas radītu, jāatsakās no jau pārdzīvota reālisma, sociālisma un pozitīvisma etc. un arī no pieticīgā mazo brāļu žēlošanas kulta."
Sarma, Jānis. Viktors Eglītis. Austrālijas Latvietis, Nr.158 (27.10.1952)

Jukums, Horacio, Pariss