Jānis Sīlītis

1876 – 1917

Jānis Sīlītis (1876–?) – pedagogs, literāts. Bijis klasisko valodu skolotājs Turkestānā, vēlāk strādājis Dubultu ģimnāzijā. Rakstījis samērā maz. Daži dzejoļi publicēti laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts", stāsti iekļauti E. Treimaņa sastādītajā literārajā gadagrāmatā "Burtnieks", mēnešrakstā "Druva" publicēts apcerējums par dabas iespaidiem sengrieķu kultūrā. Rakstījis arī krievu žurnālos.

Darba autors (1)

Recepcijas persona (1)

Dzimšanas laiks/vieta

1876
Grostonas pagasts
Dzimis agrākā Kusas pagasta Caunēs.

Miršanas laiks/vieta

1917

Personiska informācija

Agrā bērnībā zaudējis māti, uzaudzis pie tēva.

1915. gadā devies bēgļu gaitās uz Krieviju. 1917. gadā vēl bijis tur, taču tālākās gaitas ir neskaidras. Iespējams, no 1922. gada vadījis Bogučaras Vēstures un novadpētniecības muzeju un 1938. gadā arestēts (izpildīts nāvessods).

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

Dzeja
1900: daži dzejoļi publicēti laikrakstā "Mājas Viesis" un žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts" ar pseidonīmu Nepazīstamais.

Stāsti
1901: E. Treimaņa sastādītajā literārajā gadagrāmatā "Burtnieks" (1901) publicēti stāsti "Sapņotājs" un "Ērmotais", kuros tipiski romantiska varoņa dvēseles pārdzīvojumu atklāsme.
1910: rakstnieku vakarā nolasījis stāstu "Kā Kramu Brencis tika pie otras sievas un Staņu Tapainis pie meitieša" ar Malienas kolorītu.

Raksti
1912: mēnešrakstā "Druva" publicēts raksts "Dabas iespaidi sengrieķu kultūras gaitā" (Nr. 11–12).

Citātu galerija

PAR JĀNI SĪLĪTI

"Visas Sīlīša intereses allaž bija vērstas nost no praktiskās dzīves, kuru viņš varēja tikai ar ironiju uzlūkot, un piegrieztas pašam sev, saviem sapņiem un zinātniskām pārliecībām, kā arī vistuvākiem draugiem un ģimenei. Caur to viņš bija ārkārtīgi tīra un smalkjūtīga dvēsele, kurš nerunāja ne vārda, nespēra ne soļa, iepriekš to dziļi neapsvēris un nepārdomājis."

Eglītis, Viktors. Nozudušais dzejnieks Jānis Sīlīts. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 37, 14.09.1923.

PAR JĀNI SĪLĪTI KĀ SKOLOTĀJU

"Palicis par skolotāju, viņš viss nogrimst savā arodā, mākslinieciskās tieksmes apmierinādams, sakrājot visdažādākus vērtīgus mākslas priekšmetus: skaistos sārtu audumus, traukus, mūzikas instrumentus un persiešu tepiķus. Jūrmalā viņš sāk krāt latviešu mākslinieku gleznas, kā Matveja, Strāla, Kalves un c. Uzaicināts lasīt dramatiskos kursos lekcijas par sengrieķu teātri viņš divus gadus sagatavojas, sakrājot simtiem grāmatu par sengrieķu dzīvi un mākslu, līdz saraksta 3–4 ievada lekcijas, nodrukātas arī "Druvā"."

Eglītis, Viktors. Nozudušais dzejnieks Jānis Sīlīts. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 37, 14.09.1923.

"Kolēģi un arī skolēni viņu raksturoja kā pedantu, kurš spēja audzēkņus novest līdz asarām. Bijušais skolēns Jānis Kuga atminējās: "Sīlītis bija mazs vīrs ar asu skatienu, rakstnieks, liels Fallija un Viktora Eglīša draugs. Viņam bija sakari arī ar krievu dekadentiem. Kad Sīlītis uzzināja, ka kaut kur Leišmalē dabūnamas vecas latviešu kokles, viņš pameta visu, devā turpu un kokli nopirka. Pie Sīlīša ņēmām priekšā Titu Līviju un Vergiliju. Sīlītis bija liels pedants, un, kad man bija jātulko, kā Rea Silvija palikusi grūta, tad man bija tik smalki jāpārtulko (biedri mani bakstīja no visām pusēm), ka man tā bija liela mocība.""

Sarma, Inga. Trīs mācītāju skola Dubultos. Leģendas, Nr. 174, 01.12.2021.

PAR JĀŅA SĪLĪŠA DAIĻRADI

"Neskatoties uz mazražību, Sīlītis parādīja oriģinalitāti, smalkjūtīgu dvēseli, dziļdomīgu, inteliģentu garu. Viņš bija viens no pirmajiem modernā, pārsmalcinātā cilvēka dvēseles prieku un moku paudējiem."

Prande, Alberts. Latvju rakstniecība portrejās. Rīga: Leta, 1926, 320. lpp.