"Stāstos un novelēs Zigmunds Skujiņš tēlojis cilvēku laikmeta pārvērtībās, sociālajā situācijā, pretrunas starp vēlamo un esošo. Skujiņa stāstu darbība noris dažādos vēst. laikmetos un dažādās pasaules vietās, bieži tēlotas neparastas situācijas ("Kārdināšana", "Ar puķi pie cepures" u.c.), dīvaini raksturi ("Sapņi", "Bosnijas Kino Ziņotājs" u.c.). Daudzkārt rakstnieku nodarbinājušas sapņu un dzīves, iztēles un īstenības, daiļrades un dzīves realitātes trauslā robeža un mainīgās attiecības ("Pieta", "Dzimtene", "Sapņi", "Virpuļviesulis" u.c.). Skujiņa stāsti ir intonatīvi daudzveidīgi, rakstnieks allaž meklējis jaunus mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, neparastu rakursu. Izcila nozīme Skujiņa stāstos ir detaļai. Skujiņš ir īpaši kopis noveles žanru un ir viens no izcilākajiem latviešu noveles meistariem.
Jauna cilvēka problēmas, viņa ienākšana dzīvē ir viena no raksturīgām Skujiņa romānistikas tēmām. Vairākos romānos uzmanības centrā arī dzīves pārvērtēšana brieduma gados. Romāns "Sudrabotie mākoņi" (1967) mākslinieciski veidots kā divu dažāda vecuma cilvēku atmiņas un nodzīvotā mūža vērtēšana. Romānā ir arī emigrācijas problēma. Romānā "Vīrietis labākajos gados" (1974) Skujiņš rakstījis par cilvēka mēģinājumu saslieties pret laika gaitu, sākt dzīvi no jauna. Romānā darbojas rakstnieka paštēls. Par vīrieša un sievietes sociālo lomu pārmaiņām mūsu dienās, par viņu savstarpējām attiecībām ģimenē Skujiņš raksta garajā stāstā "Sermuliņš uz asfalta" (1980). Plašākās laikmeta sakarībās Skujiņš pasauli skata garajā stāstā "Lielā zivs" (1980), kurā lakoniskā formā ietverts vairāku latviešu zvejnieku paaudžu likteņstāsts mūsdienu ekoloģisko problēmu sakarā.
Mākslinieciskajā izveidē Skujiņa romāni ir dažādi, katrai saturiskajai iecerei rakstnieks meklējis savu, atšķirīgu formu. Skujiņa daiļdarbiem raksturīgs lakonisms, izkopts asprātīgs stils, kurā liela nozīme spilgtām detaļām, redzes gleznām, personu sociālo un psiholoģisko stāvokli raksturojošiem portretiem, spraigiem, aforistiskiem dialogiem, paradoksiem, neparastiem salīdzinājumiem. Skujiņš ir viens no mūsdienu latviešu prozas spožākajiem stilistiem."
Vite, Astrīda. Zigmunds Skujiņš. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003, 541., 542. lpp.
Par romāna "Miesas krāsas domino" tulkojumu itāļu valodā
"Kad tev rokās nonāk šāda grāmata, vari vienīgi pateikties debesīm par to, ka joprojām pastāv šāda kaluma autori un šāda līmeņa literatūra. Pirms 91 gada Ziemassvētku naktī Rīgā dzimušais latvietis Zigmunds Skujiņš joprojām ir dzīvs un, spriežot pēc dažiem izteikumiem nesenās intervijās – ko ļāva iepazīt YouTube un necerēti veiksmīga tikšanās klātienē ar viņa ģeniālo tulkotāju – aizvien vēl ir asprātīgs un mundrs večuks, kurš itin nemaz neatpaliek no sava šedevra galvenā varoņa. Viņa grandiozais romāns, lieliskais opus magnum, kurš izceļas starp diviem dučiem romānu un stāstu krājumu, kas sarakstīti kopš sešdesmitajiem gadiem, tikai tagad sasniedz Itālijas grāmatnīcas: to sauc Miesas krāsas domino, un mēs to varam lasīt spožā itāļu versijā, ko izdevniecībai Iperborea radījusi augstāk minētā tulkotāja Margerita Karbonaro (..). .. jāuzteic tulkotājas nopelni, jo viņa ir pratusi mūsu valodā pārradīt tik gardu, pilnskanīgu un krāšņu mākslas darbu.
Romāns patiešām ir lasāms ar baudu. Tā 360 sulīgās lappuses var aprīt negausīgi, un arī visizsmalcinātākajiem gardēžiem mutē paliek ilga un kārdinoša pēcgaršu. Valdošā ir vakardienas pasaules garša, bet vēsturisko perspektīvu vēriens un plašā elpa rada iespaidu, ka tiek lasīts Stefana Cveiga teksts, kas aizdarīts ar Gregora fon Redzori dedzību un humora izjūtu un izdekorēts ar Vladimira Nabokova izsmalcinātajiem prozas smalkumiem, – arī šos divus pēdējos autorus ieskauj tas pats austrumnieciskais eksotisms, kas raksturīgs Skujiņam, un arī tos, tāpat kā viņu, ir iezīmējusi neārstējama melanholija, kas dvesmo pār impērijas drupās izdzīvojušajiem"
Iadicicco, Alessandra. Troppi suonatori! Ma poi arriva Haydn. (Jadičiko, Alesandra. Pārāk daudz spēlētāju! Bet tad uzrodas Haidns.) La Lettura, 2017, Nr. 48, 3 dicembre, pag. 43.