Par Jāņa Plauža dzeju
"J. Plauža sākuma gadu dzeja, kas apvienota krājumos "Fatamorgāna" (1928) un "Panama galvā" (1930), pamatvilcienos ir romantiskas dabas, ar lielu sociālā kriticisma un utopijas piedevu. [..] Tā ir raksturīga divdesmito gadu dzeja ar laikmeta sociālo pretrunu plosītu lirisko varoni centrā. Dzejnieks it visur saskata pretišķības, paredz vecās pasaules bojāeju, kad visi izsalkušie taps brīvi un – "Pasaule citāda taps!" ("Uzsaukums"). Sagraut, noārdīt un it kā ar elkoņiem atvērt pasaules durvis ("Neredzētais pavasaris") – ar tādu devīzi J. Plaudis piebiedrojas divdesmito gadu jauno dzejnieku – avangardistu grupai. [..]"
"Lai gan J. Plauža, tāpat kā pārējo trauksminieku jeb negatīvistu dzejā bija gan uzspēlēts manierisms, gan svešas ietekmes (futūrisms, imažinisms), pat atdarinājumi, viņi neapšaubāmi vispirmām kārtām modernizēja, pat reformēja daudzas tradicionālās dzejas formas. Lauztās rindas, konstruktīvisms, vēsais intelektuālisms, bezatskaņu vārsmas, spilgtas, disonējošas metaforas, tāpat kā jebkura cilvēka individuālās brīvības aizstāvība – tas viss piešķīra tālaika dzejai gluži citas intonācijas un ritmus.
Pretstatā nolieguma un skaļa nemiera piepildītajiem dzejoļiem jau pirmajos J. Plauža krājumos ir tādi, kas raksturo dzejnieka patieso būtību. Būdams romantiķis un filozofētājs vienlaikus, viņš alkaini tiecas pēc cilvēka dvēseles un gara skaistuma. Visu viņa daiļradi caurvij F. Dostojevska atziņa, ka skaistums glābs pasauli, lai arī šis motīvs tiek dažādi un dažkārt pat pretrunīgi variēts. Var arī teikt, ka J. Plaudis ir filozofisko atziņu dzejnieks. Intelekts un liriska noskaņa, domātājs un jūsmotājs – tādi it kā pretpoli bieži sakausējas viņa dzejā (arī prozā). Arī viņa mīlas izjūta, gaiša, pieklusināta vai nedaudz rotaļīga, allaž ir pārdomu vērta."
Smilktiņa, Benita. Jānis Plaudis (1903–1952).
Latviešu rakstnieku portreti: Laikmeta krustpunktos. Rīga: Zinātne, 2001, 120.–122. lpp.
Par dzejoļu krājumu "Putnu ceļš" (1939)
“Vispirms sakāms, ka Jānis Plaudis ir liriķis, kas nāk ar lielām formas
pretenzijām. Metriskā ziņā viņš sāk ar antīkām strofām un beidz ar moderno
akcentēto pantmēru. Dažādas atskaņu kombinācijas, aliterācija, arī vēl citi
skaņu efekti šo dzejnieku interesē stiprā mērā. Stilā vērojam blakus
konvencionālai lirikas valodai stipri drošus gleznu virknējumus, kas to tuvina
imažinistiem. Idejiskā ziņā Plauža jaunākā lirika pilnīgi atbrīvojusies no
vienpusīgi tverta sabiedriskā elementa. Tā vietā ieskanējušies nacionālie motīvi,
bet individuālie pārdzīvojumi raduši pieeju, kas Plaudi ierindo starp mūsu
romantiķiem ar plašu interešu loku. [..] Bet blakus romantiskai jūsmai, kas
grib tiekties tālumā putniem līdzi pa debesīs zīmēto ceļu, Plaudis ļoti bieži
mīl kavēties pārdomās, un tā viņa lirikā iekļūst intelektuālais moments, kas
izpaužas dažādu gan vairāk, gan mazāk populāru problēmu risināšanā [..].”
Rudzītis, Jānis. Par Friča Dziesmas un Jāņa Plauža jaunāko liriku. Hallo, Latvija, 1939, 15. janvāris.
Par Jāņa Plauža prozu un romānu "Sila Runcis"
"Romāns "Sila Runcis" apliecina J. Plaudi kā prasmīgu psiholoģiskās prozas rakstnieku, kuram liriskais un dramatiskais elements pārsver episko. Primārā viņam bija cilvēka domu, jūtu, nojausmu pasaule, dzīves realitātes vietā pievilcīgākas likās iztēles ainas, mirkļu izjūtas, arī dzīves jēgpilnā izziņa. Tās šķietami netveramās saites, kas, kopā sietas, atklātu cilvēku kā radošu, vienmēr sevi pilnveidojošu personību. Pēc šīm humāno vērtību saitēm allaž tiecās arī J. Plaudis."
Smilktiņa, Benita. Jānis Plaudis (1903–1952).
Latviešu rakstnieku portreti: Laikmeta krustpunktos. Rīga: Zinātne, 2001, 145. lpp.
"Jānis Plaudis bija psiholoģiskās prozas meistars. Cilvēka jūtu un domu pasaule viņa mākslā atklājas sarežģīta, nenovienkāršota, atklājas kustībā, niansēs, reizēm pat šķietami netveramo mirkļa izjūtu, domu atplaiksnījumu tvērumā. Viņš pats ir teicis: ".. arī romānu analīzēs bieži pārspīlētā psiholoģiskā patiesība – ja to saprot kā "norakstīšanu no dzīves" – man nav bijusi noteicošā. Padomājiet tikai, cik daudz un dažādu jūtu, jausmu, iztēles, asociācijas utt. vēsmas vibrē cilvēka dvēselē kaut kurā laika vienībā..." Šīs jausmas, iztēles vēsmas tvert, ieveidot vārdos, veselā mākslinieciskā sistēmā – to Jānis Plaudis uzskatīja par savu rakstnieka uzdevumu un romānā "Sila Runcis" veica to godam. Viņa psiholoģiski smalkā, dzīves īstenībā sakņotā māksla vienmēr saistīs jaunas un atkal jaunas lasītāju paaudzes."
Ingrīda Kiršentāle