Par krājumu “Zaļā krēsla” (1970)
"Egila Plauža dzejā krāsai, gleznieciskajam elementam nav tikai ornamentāla un dekoratīva funkcija. Ar katru krāsu viņš asociē noteiktu domu, izjūtu. Dzejoļi iegūst ļoti spilgtu izteiksmi, un lasītāja iztēlē veidojas gleznains priekšstats. “
Zaļā krēsla” ir tāpēc, ka šajā krājumā dominē viens kolorīts, viena jūtu un izjūtu gamma, kurā koncentrējas mūžsenā tumsas un gaismas spēku cīņa, bet šī gamma bagāta ar tūkstoš niansēm. “Zaļā
krēsla” ir tāpēc, ka šis kolorīts ir padrūms, dzejnieks it kā apzināti vairījies no saules gaismas un dzīves priecīgā zaļuma, un tomēr tas valdonīgi ielauzies šajā zaļās krēslas valstībā un apliecinājis savu spēku.”
Ādmīdiņš, Reinis. Zaļās krēslas gaismā.
Karogs, 1970, Nr. 9.
Par krājumu “Sāp pavasaris” (1971)
“Nepatosēts iecentrējums uz indivīda iekšējo dzīvi, izgaismojums no iekšienes, bet bez paššaustīšanās un sevis noniecināšanas; indivīda vērtības apziņa, cilvēciskās vērtības apzina. Viņa sāpe nav izmisīga, bet tā nav arī naivas cerēšanas nimba ieskauta. Tā nav imitācija. [..] Un vēl – romantiska atmosfēra, kas brīžam jau balansē uz banalitātes robežas, tomēr (ar nelieliem izņēmumiem) paliek baudāmības līmenī. Tur ir mandolīna un marta klavieres, dzērves, matroži un maijvaboles. Tur kopā ir gan romantiķu mūžsenā atribūtika, gan paša Plauža pieteiktā. Drusku sērīga, drusku rūgta, drusku dzīves alku pilna, bet patiesa un īsta atmosfēra.
Tā ir vēl viena Plauža dzejas iezīme – dziļš iekšējs ētiskums. Par vienu no trim galvenajām dzejas nelaimēm viņš pats uzskata moralizēšanu, un ar to viņam patiešām nav pa ceļam. Plauža dzeja ir ētiska bez moralizēšanas, kā bez moralizēšanas ētiskas ir mūsu tautasdziesmas. Visīpašāk to var jaust Plauža intīmajos dzejoļos, kas jūtas uztver un fiksē mūžīgā mainībā, bet nekur nedod uzbāzīgu vērtējumu vai pamācības.
Egila Plauža trešā dzejoļgrāmata ir emocionāla satrauktības dienasgrāmata, spriegai, uzvilktai ikdienai atrautas lapiņas. Tā ir saasinātas jutības dzeja, kura dzīvi tver ar kailiem nerviem; robežas starp mikropasauli un makropasauli te vārās – kā cigaretes plānais papīrītis. Viņa tēlainība traģiski sabiezināta [..].Plauža impulss ir neilgs, parasti tā pietiek diviem trim četrrindu pantiem; ja dzejnieks šai laikā pagūst sakoncentrēt savu emocionālo lādiņu, viņš ir uzvarējis.”
Čaklais, Māris. Egila Plauža trešā grāmata.
Karogs, 1973, Nr. 2.