No Piebalgas gāju uz Ērgļiem, kur zināju atrast priekšā manu labu draugu, mediķi Jurjānu. Kopā ar viņu apstaigājām apkārtni. Jurjāns labprāt iebaudīja alutiņu, tāpēc nereti iegriezāmies turienes krogos. Reiz satikāmies krogū ar profesionāliem baļķu zāģeriem. Sarunājoties ar viņiem, Jurjāns apvaicājās,cik baļķu viņi ar savu zāģi pa dienu varot sazāģēt. Tie teica, laikam, jau kādu paaugstu baļķu skaitu. Bet mans, no alus iesilušais, biedrs atrada to par mazu. Es ar savu biedru, uz mani rādīdams, viņš teica, zāģējam pa vasaras dienu divreiz tik daudz. Zāģeri atzina to par neiespējamu, bet Jurjāns tiepās tālāk un lika priekšā derēt uz desmit rubļiem. (..) To visu Jurjāns izteica ar tādu pārliecību, ka papriekš tik bramanīgie zāģeri sašļuka un nederēja. Tie savā starpā pārrunājuši, "kas tādus englenderus varot zināt, ar kādiem zāģiem tie strādājot". Tā mūsu 10 rubļi palika mums kabatā.
Krišjānis Barons. Mans ceļojums kājām pa Vidzemi un Kurzemi 1859. g. vasarā. Krišjāņa Barona atmiņas. Sakopojusi Līna Baron. Rīga 1924, 63.lpp.
Ar pazemības un labsirdības pilnu prātu dakteris Jurjāns darbojās savā veselības kopšanas darba laukā, būdams mierā ar kaut kādiem pakaļbraucēju pajūgiem un ne reti iegriezdamies pie neveseļiem arī ar savu zirgu. Visiem bija brīnums par tādu dakteri, kas runāja skaidru "zemnieku valodu", kungs būdams. Pašam viņam bija jāgatavo zāles, nespējot aptieķnieka algot; nabadzīgiem neveseļiem viņš deva tās par brīvu, un kur maksu ņēma, tur tā bija ļoti zema (..). Būdams krietns un sirsnīgs dziedātājs ar jauku tenora balsi, dakteris Jurjāns dziedāja līdza baznīcā pirms draudzes korī, vēlāk pie dziedāšanas biedrības kora, ir īpaši solo gabalus. Dziedāšanas biedrībā viņš piedalījās labprāt ar zinātniskām runām, piederēdams pie šās biedrības dibinātājiem ar jauku cerību pilnu sirdi. (..) Tādās neveselību kaitēs, kur nevarēja līdzēt ar zālēm, bet tik ar izturēšanos pie ēdieniem, dzērieniem un dzīves ierašām, atturoties no šā un tā, dakteris Jurjāns prātu apmierināšanai vien nemēdza zāļu dot, bet vadīt neveseļus pie saprašanas, ka zāles ikkurā neveselībā vis nelīdz. Bet maz apgaismotie cilvēki, kas zāļu brīnumiem ticēja, protams, nebij ar to apmierināti (..) un sāka celt vienmēr vairāk aizspriedumus pret viņu. Tāpēc ap 1873. gadu dakteris Jurjāns atstāja šo vietu un pārgāja uz Gostiņu miestu par privātārstu.
Matīss Kaudzīte. Vecpiebalga. Rīga [1926], 98. lpp.
..teātra nozīmes un viņa jēdziena saprašanā jāatzīmē (..) it īpaši daktera Jurjāna nopelni. Jau viņa paša piedalīšanās derēja citiem par drošību un pamudinājumu arī neattekties; tāpat bieži atkārtotās pamācības, ka vajagot ne tik vien runāt, bet "spēlēt", lika šo aizrādījumu visgaišāk saprast, kad citi redzēja viņu pašu darbojamies kādā lomā ar garu un izteiksmi.
Matīss Kaudzīte. Atskats uz Vecpiebalgas labdarības biedrības pussimts gadiem. Latvijas Vēstnesis, nr.190 (26.08.1922).
[Jurjāns] juta dziļi līdza visam, kas dzejisks un sevišķi visam, kas latvisks, būdams turklāt pats krietns klasiskās literatūras pazinējs un cienītājs. Pie viņa Pumpurs atrada īstenu atskaņu savas dvēseles dzejiskām stīgām un arī labi paplašu mājas bibliotēku, sastāvošu visvairāk no cittautu rakstnieku darbiem.
Matīss Kaudzīte. Citēts pēc: Jānis Polis. Pie tēvu zemes dārgās. Rīga [2000], 23.lpp.
Jurjāns ir vienīgais šīs [Tērbatas studentu] jaunlatviešu kopas dalībnieks, kurš no studenta gadu ideāliem neatkāpjas visu mūžu.
Jānis Polis. Vidzemes galvenais dumpinieks. Grām. Pie tēvu zemes dārgās. Rīga [2000], 20.lpp.
Recepcija daiļliteratūrā
Pa logu redzēja piebraucam pajūgu, no kura izkāpa tukls un tusnīgs vīrs. "Labdien, tēvi!" - Un kā tad būs ar ragu likšanu? Vai tad te nav akurāt neviena, kam vajadzētu nolaist kādu pusstopu slikto asiņu?"
Šī daktera Jurjāna uzruna nebija tukša zobošanās, jo bija ne mazums tādu, kas savas grutajā darbā mantotās kaites cerēja ārstēt ar asiņu nolaišanu. Netrūka tad arī radzinieku, kuru ārstēšanas sekas vēlāk vajadzēja dakterim labot ar savām zālēm.
Jānis Sarma. Negantnieks. Toronto 1956, 354.lpp.
Savu pulciņu viņi pēc daktera Jurjāna padoma nodēvējuši "Ķirps": "Kā ķirps dziļā klusībā, bet nenovēršami sagrauž koku, kas savu laiku nodzīvojis un izdēdējis, tā ik cilvēkampieklājas raudzīt to, kas kļuvis dzīvošanai nederīgs, sadrupināt, lai tas sakristu un vietā nāktu gaišāki laikmeti," dakteris Jurjāns spriež, un kopā sanākušie ir vienisprātis, ka vārds "Ķirps" pulciņam ir īsti noderīgs.
Jānis Kalniņš. Kalna Kaibēni. Rīga 1991, 194. lpp.
Godīgi sakot, Jurjānu Jānis par savām attiecībām ar skolas Annu daudz galvu nelauzīja. Saimniece katrā mājā vajadzīga, un pie zāļu maisīšanas Anna būs noderīgs palīgs, vēl jo vairāk tāpēc, ka mācītu aptiekāru pagasts līdzekļu trūkuma dēļ liedza. Meita pati nāca kā bite saulainā dienā uz ziedu. Kāpēc atraidīt? Annai piemita vēl kāda ļoti laba īpašība. Ne dienu skolā nemācījusies, viņa prata novērtēt vīrieša prāta spējas un labprāt klausījās, ko Jurjāns runāja.
Inguna Bauere. Skolas Līze. Rīga 2011, 302.lpp.