"Diezgan sīvajā konkurencē, kādā vajadzēja darboties
Latvijas valsts laika grāmatniekiem, Rasiņš atteicās no izdevumiem, kam gaidāms
ātrs noiets. Apgāda mērķis bija laist klajā latviešu kultūrai nepieciešamus
kapitāldarbus. Tā radās grandiozais "Latvju tautas dainu" izdevums 12 sējumos,
kas J. Endzelīna un R. Klaustiņa redakcijā centās mūsu dainu folkloru sniegt
jaunā sistēmā, atkāpjoties no Barona sakārtojuma. Galvenais – šai izdevumā
daudz vērtīgu rakstu par dainoloģijas jautājumiem. Nākamais lielizdevums – "Latviešu literatūras vēsture" 6 sējumos prof. L. Bērziņa virsredakcijā. Tiklīdz
tā bija pabeigta, tā Rasiņa apgāds sāka iespiest "Latvijas atbrīvošanas kara
vēsturi", kas iznāca 2 pamatīgos sējumos.
Ar pateicību Kārli Rasiņu kā izdevēju atcerēsies vairāki
baltu filologi, kam studijas sākās ap 20. gadu beigām. Proti, Rasiņš toreiz
mēdza šos jaunekļus visādā veidā iesaistīt sava apgāda darbā. Tā radās studijām
nepieciešamais atbalsts un bez tam izdevība likt lietā savas zināšanas, kaut
tās ne katrreiz bija jau nobriedušas."
Rdz. Vīrs, ko atceras ar pateicību. Latvija, Nr. 24,
30.06.1956, 4. lpp.
"Laiks ap 1926. gadu bija tas, kad mūsu grāmatu tirgus bija stipri satricināts ar tā saukto lēto sēriju plūdiem. Rasiņš no šīs sistēmas paņēma to labāko – principu, lai grāmata nebūtu dārga un lai tā ietu pie lasītāja – deva savām vērtīgajām grāmatām elegantu ārējo ietērpu un – iekaroja lasītāju uzticību. Tagad viņa izdevniecībai jau sen ir tā cienījamā reputācija, ka ar "Literātūras" vārdu vien pietiek, lai zinātu, ka šī grāmata nepievils. [..]
K. Rasiņu kā izdevēju nav vilinājušas sīkas lietas, bet viņš arvien izvēlējies savām spējām kaut ko lielāku, grūtāk veicamu un monumentālāku. Viņa vērība pa laikam saistījusies ap tautas mākslas un vēstures jautājumiem, un viņa līdzstrādnieku saimē redzam mūsu ievērojamākos zinātniekus, rakstniekus un kultūras darbiniekus."
K. Rs. Grāmatizdevēja K. Rasiņa 50 mūža gadi. Rīts, Nr. 155, 06.06.1936, 8. lpp.
"Latviešu, vācu, zviedru izdevēju virknē, ar kuriem man
bijis jāsastrādā, P. Rasiņš* bija viens no korektākajiem un dāsnākiem. Savā
apgādā viņš ieturēja stingru kultūras principu: grāmata nav apdrukāts papīrs,
bet vērtīga gara manta, un autors nav izmantojama persona, bet gara darbinieks,
kam kā katram strādniekam jāsaņem kārtīga alga. [..]
Nekad neaizmirsīšu, kā P. Rasiņš**, kas agrāk nekā mēs bija
ieradies Zviedrijā, mūs 1946. gadā saņēma svešajā zemē un cik sirsnīgi viņš
palīdzēja nokārtot pirmo, gaužām sarežģīto dzīves posmu, kaut gan pats šai
zemē, kurā nekad nav iedzīvojies, toreiz vēl bija pilnīgi svešinieks. Atceros,
viņš mūs apciemoja Karlskronas karantīnā, atnesa šokolādi un apelsīnus. Vācijas
pēckara izmocītiem bēgļiem, mums šie gardumi likās kā paradīzes manta. Toreiz
šķita tīri neaptverami, ka ir zeme, kur vienkārši var ieiet veikalā un nopirkt
kārojamus gardumus."
Zenta Mauriņa. Sveiciens P. Rasiņam, latviešu labietim. Latvija
Amerikā, Nr. 61, 30.07.1960, 3. lpp.
* ** Kļūda tekstā; domāts Paula Rasiņa brālis Kārlis Rasiņš.
"[..] Kā neskaitāmi citi viņa laika biedri, arī Kārlis
Rasiņš bēgļu gaitās devās divas reizes. No Kaukāza viņš atgriezās dzimtenē, bet
otrais trimdas laiks sasniedzis jau gandrīz 30 gadus, ko aizgājējs pavadīja
Gēteborgā. Tikai pirms dažiem gadiem, kad grāmatu somas palika par smagām, viņš
pārtrauca turēt savu grāmatu galdu lielākajos latviešu sarīkojumos, ko bija darījis
no paša trimdas sākuma.
Kādreiz jaunībā nelaiķis bija sapņojis arī par dziedātāja
karjeru. Dziedājis Nacionālās operas korī, izpildījis arī vienu otru nelielu
lomu (piem., Oņeginā), bet Gēteborgā bija vietējā latviešu kora neatvietojams
balsts līdz pat lielajiem Ķelnes dziesmu svētkiem. Pašos svētkos viņš gan
nepiedalījās, bet korim sagatavoja svētku programmu, mēģinājumos centās
neiztrūkt. Jau Hamburgas dziesmu svētkos viņš bija vecākais dziedātājs."
A. K. Vecie ozoli lūzt. Grāmatrūpnieks Kārlis Rasiņš in
memoriam. Latvija, Nr. 28, 03.08.1974, 3. lpp.