Par dzejnieka daiļradi''Var tikai priecāties par Imanta Lasmaņa tematikas diezgan plašo loku. Vispirms mūsu uzmanību saista autora aktīvā intonācija, cenšanās skaidros dzejas tēlos atklāt padomju cilvēka garīgo pasauli. Bez šaubām, šai atklāsmei pati svarīgākā ir centrālā, dominējošā maģistrāle — padomju patriotisms, partejiska degsme; taisni tāpēc dzejnieks ar kaismīgu neatlaidību var dziedāt par «ceļiem, kas šķērso horizontu». Un tie ir ceļi. kas ved uz komunismu. Jaunais liriķis savā labākajā veikumā šo ideju, šīsdienas dzīves saturu ietērpis dzejas tēlos un gleznās, kur samanām ne tikai krietnu literāro skolu, labas tradīcijas, bet arī jau savu, autora personību. Dzejolī «Horizonti» emocionāli un ar īpatnēju iztēli «ceļā plīvo ausmas lakats košs», un komunisma celtnieka darbdienas riti sauc mūs uz putnu balsīm, staru šķēpiem apvītajiem, kūpošajiem horizontiem.''
Ignats Muižnieks. Augšanas prieks. Rīga, Literatūra un Māksla, nr. 3, 19.01.1963.''Jā, laikam jau šis pirmreizīgā pārsteiguma brīnums arī licis Imantam Lasmanim saplūkt krājumā tik daudz puķu un smaržu, ko viens otrs asuma un skaudruma atzinējs dzejnieks vai kritiķis nevar ne lāgā paciest. Lasmanim raksturīgs maigs lirisms, un tam ir pilnas tiesības pastāvēt līdzās tehnisko parādību ievedumiem dzejā, līdzās skarbo un traģisko momentu attēlojumiem lirikā. Vai tad tenoram katrā ziņā, lejot sviedrus un piepūšot vaigus, jācenšas kļūt par basu vai vismaz baritonu?
Tieši tur, kur Lasmanis par vari centies būt skarbs un skaļš, visvairāk manāms neīstums, sadomātība, trafarets (piemēram, dzejoļos «Sirds apziņas tribunāls»; «Vladimiram Majakovskim» u. c). Šeit biežāk saklausām arī svešus iespaidus: dzejnieks neturas, kā saka, savā balsī. Tiesa, svešas intonācijas šad un tad ielaužas arī Lasmaņa liriskajos pantos, atsaucot prātā Vitmenu, Čaku, Grotu, Arvīdu Skalbi. To mums nevajag slēpt un noklusēt, autoram klāt esot.''
Andris Vējāns. Savus dzejas avotus meklējot. Rīga, Literatūra un Māksla, nr. 17, 24.04.1965.
''Dzejniekam ir «Neuzrakstītās poēmas ieskaņa», kur viņš sapņo par to. ka Rīgā atkal ir zirgi, atkal ir umurkumurs – raibie gadatirgi. kur ubags žņaudz cepuri saujā un sētas muzikants taujā pēc sīknaudas. Lasmanis vēl redz pēdējos nažu trinējus. Matīsielā satiekas ar elegantu viru un smalku dzejnieku Pāvilu Vīlipu... Šī poēma netika uzrakstīta, jo Imanta Lasmaņa jaunību jau apšalc citi Rīgas trokšņi, pa rūpnīcu vārtiem soļo cita strādnieku paaudze, bērni un jaunieši mācās vidusskolā un augstākajās mācību lestādēs. [..]
Imanta Lasmaņa dzejas pasaule ir dzidra un pavasarīga. Dzejnieka sapņi mostas ar putnu gavilēm. Viņš priecājas par ausmas košo lakatu. Visos ceļos Lasmanis iet, acis apbrīnā plati atvēris. Viņš raksta par tālām un svešām zemēm, bet atkal un atkal atgriežas Daugavas krastos, pie Baltijas jūras. Te viņš atzīstas mīlestībā, te solās palikt uz laiku laikiem. Viņš apzinās, ka bez Daugavas un jūras viņš būtu un paliktu kā putns bez mājām. Tāpēc dzejniekam dārga visaugstākā priede smilšainās kāpas galā. viņam mīļa viszemākā smilga, kas skaras pie kājām.''
Andris Vējāns. Rīdzinieks ar lauku zēna sirdi. Rīga, Pionieris, nr. 21-22, 13.03.1987.Par dzejnieka izcelsmi un personību''Imants Lasmanis dzimis Rīgā pavasara pusē. Es viņu arī allaž atceros tādu pavasarīgi gaišu, pār kuru klājas dūmakaini smeldzošas Zledoņdārza mākoņu grēdas. Viņš bija pilsētnieks, bērnības un jaunības dienas pavadīja Artilērijas ielā. Viņa vecāki bija strādnieku ļaudis. Vectēvs tika sēdējis ormaņa ratos, tēvs pie mašīnas stūres. Imantam Lasmanim patika Aleksandra Čaka dzejoļi par Rīgas nomalēm, važoņiem, bet viņš savā raksturā, dvēselē un poētiskā noskaņojumā bija tuvāks Jānim Grotam. Ar pēdējo Imants Lasmanis šad un tad bija kopā, prata romantiskākos Grota dzejoļus no galvas, vienmēr ar lielu uzmanību uzklausīja cienījamā meistara aizrādījumus un labvēlīgos padomus.''
Andris Vējāns. Rīdzinieks ar lauku zēna sirdi. Rīga, Pionieris, nr. 21-22, 13.03.1987.