Par Jāņa Sirmbārža dzejas sākotni"Dzimis Latvijā, bet kā dzejnieks – 4000 kilometru no tās, Kazahijā. Kad Jānis kopa ar citiem LVU studentiem devās uz stepēm talkā vākt ražu, neviens nedomāja, ka šis klusais, nopietnais puisis līdz ar stepes maizes smaržu uz Rīgu atvedīs savus pirmos dzejoļus. Acīm redzot, turienes varenie mērogi un varenie ritmi bija tie, kas atklāja līdz tam apslēpto puiša stīgu."
Jānis Sirmbārdis. Padomju Jaunatne, Nr. 89, 07.05.1963.
Par Jāņa Sirmbārža dzeju "Jānim ir apskaužama dzejas "ādere". Viņš to nemeklē iedomu pasaulē. Tā verd un pulsē viņā pašā, visapkārt – saskarsmē ar cilvēkiem, dabu, dzimtajiem Ērgļiem, Rīgu, vēsturi. Viņš ir ne tikai ieaudzis dzejā, bet izaudzis dzejā, tāpēc tajā nepazaudē, bet nemitīgi atrod sevi."
Valda Rūjas teiktais, ko publicējis Atis Skalbergs. Ar savas sūtības apziņu. Karogs, Nr. 4, 01.04.1985.
"Jānim Sirmbārdim piemīt simpātiska neatkarīga pozīcija. Ne sterilitāte, ne vecmeitīga ālavas šķīstība, bet tīrība, garīga tīrība raksturīga Jānim Sirmbārdim kā tipiskam atkušņa laikmeta dzejniekam."
Māris Čaklais. Siltums Sirmbārža krāsnī. Kritikas gadagrāmata, 15, 1988.
"Jāņa Sirmbārža dzeja jau kopš 50. gadu beigām augusi kopā ar visas latviešu dzejas procesiem, ieaugusi tajos – un tomēr palikusi atšķirīga, īpatnēja. Ar savu sirsnīgumu, dzīvo ieinteresētību visparastākajās ikdienas sadzīves norisēs, ar labsirdīgo, šķelmīgi smaidošo ielūkošanos cilvēkos viņš veido savu stāstu par mums, par laikmetu, par sevi."
Ābola, et al. Latviešu rakstnieku portreti: 70.–80. gadi. Rīga: Zinātne, 1994, 220. lpp.
Par Jāni Sirmbārdi "Jānis daudz nerunā. Vairāk pīpē, kaut gan pats atzīst, ka pīpēšana nekas labs nav. Pīpēdams Jānis apcer – sevi, dzīvi, literatūru, darbu. Savos spriedumos Jānis Sirmbārdis parasti ir apdomīgs, problemātisks, nosvērts. Katram garāmskrejošam viedoklim nepiekrīt. Un tas redaktora darbā ir svarīgi. Sadzīvē Jāņa Sirmbārža emocijas ir apvaldītas, dzejā – vairāk atraisītas. Darbs redakcijā aizņem galveno viņa dzīves daļu. Viņš nāk uz darbu arī ar slimības lapu kabatā. Manuskripts ir ar viņu vienmēr, tāpat kā domas par dienišķo maizi. Pa kuru laiku Jānis Sirmbārdis raksta dzejoļus, grūti iedomāties. Lasa saviem darba biedriem reti. Bet pēkšņi izrādās, ka viņam ir vesela kaudze jaunu dzejoļu. Noskaņa viņa pēdējo gadu dzejoļiem ir diezgan parūgta, bet spilgta kā apelsīna miza."
Pētera Jurciņa teiktais, ko publicējis Atis Skalbergs. Ar savas sūtības apziņu. Karogs, Nr. 4, 01.04.1985.