Ernests Birznieks-Upītis
06.04.1871 – 30.12.1960
Ernests Birznieks-Upītis (īstajā vārdā Ernests Upītis, 1871 – 1960) – rakstnieks un grāmatizdevējs. Ieguvis skolotāja tiesības un strādājis ģimenēs par mājskolotāju. 1893. gadā ar sava darba devēja mežziņa Jēgermaņa ģimeni pārcēlies uz Azerbaidžānu, kur dzīvojis līdz 1921. gadam. Strādājis Dagestānā, Ahtu aulā par skolotāju (1895–1898), līdz 1914. gadam dzīvojis Balahanos, kur strādājis par bibliotekāru un izveidojis bagātīgu bibliotēku, bijis arī naftas uzņēmuma ierēdnis). No 1914. gada dzīvojis Zijhā, netālu no Baku. 1908. gadā nodibinājis apgādu “Dzirciemnieki” (tā tehniskais vadītājs bija Jēkabs Iniņbergs), līdz 1915. gadam apgāds izdeva 63 grāmatas – latviešu oriģinālliteratūru (Raiņa, Aspazijas, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Akuratera, Sudraba Edžus, Linarda Laicena u. c. rakstnieku darbus), kā arī tulkojumus. Ernests Birznieks-Upītis uzlūkojams par daudzu latviešu rakstnieku mecenātu, jo izdevniecība darbojās ar zaudējumiem.
Kā rakstnieks Birznieks-Upītis kļuva pazīstams 1895. gadā, kad žurnālā "Austrums" publicēts stāsts "Vecais Gatviņš" – reālistisks latviešu zemnieka traģikas tēlojums. 1897. gadā ar stāstu "Pelēkais akmenis" aizsākās stilistiski vienots cikls, kurā rakstnieka atturīgais tēlojums trāpīgi atsedz būtisko lauku cilvēku likteņos un izraisa emocionālu
līdzpārdzīvojumu. Reālistiskā tēlojuma konkrētība, izteiksmes lakonisms ietver spēcīgu māksliniecisku vispārinājumu. Periodikā publicētie stāsti apkopoti grāmatās "Upīša stāsti" (1900), "No rīta" (1912), "Pret vakaru" (1913), "Pelēkā akmeņa stāsti" (1914).
1921. gadā Ernests Birznieks-Upītis atgriežas Latvijā, aktīvi sadarbojās ar Andreja Jesena vadītajiem žurnāliem jaunatnei "Jaunības Tekas" un "Mazās Jaunības Tekas" – abos žurnālos publicēti Birznieka-Upīša oriģināldarbi un tulkojumi. Andrejs Jesens izdeva Birznieka-Upīša Pastariņa triloģiju – "Pastariņa dienasgrāmata" (1922), "Pastariņš skolā" un "Pastariņš dzīvē" (abi 1924), kas pieder pie autobiogrāfijas žanra. Grāmatās izdots arī rakstnieka Kaukāza stāstu cikls – "Kaukāza kalnos" (1924), "Kaukāza stāsti" (1–2, 1927) un stāsti bērniem "Nīnas pasaciņas" (1–2, 1922-24), "Bucis un Ulla" (1924).
Nodibinoties padomju okupācijas režīmam, galvenokārt nodarbojās ar tulkošanu. Pēc Otrā pasaules kara tulkoja bērnu literatūru, publicēja atmiņas par Raini, Andreju Upīti, Leonu Paegli, Sudrabu Edžu u. c., sarakstīja grāmatas bērniem "Pasakas un stāsti", "Mūsu sēta" (abi 1946), "Mazmeita Dace" (1949), "Kustīgais Jānītis" (1957, abu pēdējo faktiskais autors Antons Birkerts).