Egils Plaudis

1931: 15. jūnijā dzimis rakstnieka Jāņa Plauža (1903–1952) un skolotājas un tulkotājas Ainas Plaudes (dzimušas Rītiņas, 1902–1949) ģimenē.
No 1959. gada oktobra slimības dēļ algotu darbu nav strādājis.
Dzīvesbiedre Skaidrīte Plaude.

1957: pirmā publikācija – balāde "Triānas dārzniecīte" žurnālā "Karogs" (Nr. 12).

Dzejoļu krājumi

1967: Padebeši
1970: Zaļā krēsla
1971: Sāp pavasaris
1974: Zili sili zigu zagu augs
1978: Izkal putnu
1980: Zvani
1981: Sudraba māsa, melnā māsa (izlase)
1984: Lietuvēna spēle (1984)
1987: Pelnu deja
1997: Pašu mājas princesei (mīkas lirikas izlase)
2001: Ripo mēness mandarīns (iepriekš nepublicētie dzejoļi)
2011: Lirika

Atdzejojumi

No spāņu valodas
1967: Pablo Neruda. Zvanu avots. (Kopā ar Raini Remasu.) Rīga: Liesma.
1979: Pablo Neruda. Dzeja. (Kopā ar Gundegu Ramosu, Raini Remasu, Knutu Skujenieku.) Rīga: Liesma.
1985: Antonio Mačādo. Lakstīgalas māceklis. (Arī sastādītājs un priekšvārda autors.)

No franču valodas
1970: Es tevi turpinu. (Atdzejojis atsevišķus autorus.) Rīga: Liesma.

Tulkojumi

No krievu valodas
1961: Mitra, Khagendranātha. Barvedis Bhombols. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

No spāņu valodas
1961: Peress Galdoss, Benito. Kadisa. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība.

Egila Plauža dzejas recepcija mūzikā

Dziesmas ar Egila Plauža tekstiem komponējuši Agris Engelmanis, Edmunds Golšteins, Romualds Jermaks, Aivars Kalējs, Raimonds Pauls, Juris Pavītols, Pēteris Plakidis, Ģederts Ramans, Uldis Stabulnieks.

Par krājumu “Zaļā krēsla” (1970)

"Egila Plauža dzejā krāsai, gleznieciskajam elementam nav tikai ornamentāla un dekoratīva funkcija. Ar katru krāsu viņš asociē noteiktu domu, izjūtu. Dzejoļi iegūst ļoti spilgtu izteiksmi, un lasītāja iztēlē veidojas gleznains priekšstats. “Zaļā krēsla” ir tāpēc, ka šajā krājumā dominē viens kolorīts, viena jūtu un izjūtu gamma, kurā koncentrējas mūžsenā tumsas un gaismas spēku cīņa, bet šī gamma bagāta ar tūkstoš niansēm. “Zaļā krēsla” ir tāpēc, ka šis kolorīts ir padrūms, dzejnieks it kā apzināti vairījies no saules gaismas un dzīves priecīgā zaļuma, un tomēr tas valdonīgi ielauzies šajā zaļās krēslas valstībā un apliecinājis savu spēku.”

Ādmīdiņš, Reinis. Zaļās krēslas gaismā. Karogs, 1970, Nr. 9.

Par krājumu “Sāp pavasaris” (1971)

“Nepatosēts iecentrējums uz indivīda iekšējo dzīvi, izgaismojums no iekšienes, bet bez paššaustīšanās un sevis noniecināšanas; indivīda vērtības apziņa, cilvēciskās vērtības apzina. Viņa sāpe nav izmisīga, bet tā nav arī naivas cerēšanas nimba ieskauta. Tā nav imitācija. [..] Un vēl – romantiska atmosfēra, kas brīžam jau balansē uz banalitātes robežas, tomēr (ar nelieliem izņēmumiem) paliek baudāmības līmenī. Tur ir mandolīna un marta klavieres, dzērves, matroži un maijvaboles. Tur kopā ir gan romantiķu mūžsenā atribūtika, gan paša Plauža pieteiktā. Drusku sērīga, drusku rūgta, drusku dzīves alku pilna, bet patiesa un īsta atmosfēra.
Tā ir vēl viena Plauža dzejas iezīme – dziļš iekšējs ētiskums. Par vienu no trim galvenajām dzejas nelaimēm viņš pats uzskata moralizēšanu, un ar to viņam patiešām nav pa ceļam. Plauža dzeja ir ētiska bez moralizēšanas, kā bez moralizēšanas ētiskas ir mūsu tautasdziesmas. Visīpašāk to var jaust Plauža intīmajos dzejoļos, kas jūtas uztver un fiksē mūžīgā mainībā, bet nekur nedod uzbāzīgu vērtējumu vai pamācības.
Egila Plauža trešā dzejoļgrāmata ir emocionāla satrauktības dienasgrāmata, spriegai, uzvilktai ikdienai atrautas lapiņas. Tā ir saasinātas jutības dzeja, kura dzīvi tver ar kailiem nerviem; robežas starp mikropasauli un makropasauli te vārās – kā cigaretes plānais papīrītis. Viņa tēlainība traģiski sabiezināta [..].Plauža impulss ir neilgs, parasti tā pietiek diviem trim četrrindu pantiem; ja dzejnieks šai laikā pagūst sakoncentrēt savu emocionālo lādiņu, viņš ir uzvarējis.”

Čaklais, Māris. Egila Plauža trešā grāmata. Karogs, 1973, Nr. 2.

Dzejas dienu balva
Balva piešķirta par krājumu "Lietuvēna spēle".
Dzeja
1984