Par dzejoļu krājumu "Dziesmu Dievs" (1930)
"Dabas uztvere Antona Bārdas dzejā viscaur ir savos pamatos gaiši panteistiska: Dievs ir visur un ar savu būtību slēdz kopā dabu par apvienotu sfēru. Daba ar savu mainīgo seju viņam allaž pievilcīga, tā sniedz gan baudu, gan mieru un ir mūsu dzejnieka labākais draugs. Šāda attieksme pret dabu ir romantiķiem arvienu raksturīga. Parasti otra tāda viņiem gaiša sfēra ir draudzība, bet tās pagaidām Bārdas dzejā izpaužamies nemanām. Bārda labprāt dabā iet viens, viņu vairāk saista kāds putns vai zirgs nekā cilvēks. Vispār Bārdas organiskajai dabas izjūtai bieži jaucas klāt sava tiesa labsirdīga humora, sevišķi kad dzejnieks atceras, ka viņš reāli pie dabas vairs nāk tikai kā pusvaļīgs vasarnieks – atgūt spēkus, atjaunoties. [..]Ciešā saskaņā ar saturu ir Bārdas dzejoļu forma. Protams, tā ir arvienu labi apsvērta, izturēta, labi nokalta. Šīs īpašības jau formā sastāda vai visu, ja neprasa žilbinošas eksperimentācijas un pārsteigumu. Vairums dzeju sarakstīts jambos un trohajos – parastajās kvartās, ar labām un tīrām atskaņām."
Jānis Grīns, Jānis. Antons Bārda. “Dziesmu Dievs”.
Daugava, 1931, Nr. 3.
Antons Bārda par savu vaļasprieku
"Kādreiz man ļoti patika grieķu-romiešu jeb, kā tagad saka, klasiskās cīņas. Biju gluži spārnots, ja čempionāts bija tāds spilgts – ar daudziem skaistiem, izciliem cīkstoņiem un visā pasaulē plaši pazīstamiem slavenu atlētu vārdiem. Viens tāds slavens cīkstonis ar pasaules vārdu bija Jānis Leskinovičs. Kad tas bija čempionātā, biju gatavs vai katru vakaru sēdēt cirkū. Un iespēju šo prieku baudīt man deva Pāvils Rozītis, kurš tad bija laikraksta "Pēdējā Brīdī" redaktors. Rozītis man iedeva redakcijas karti brīvā lietošanā pa visu čempionāta laiku, kas arvien turpinājās turpat vai veselu mēnesi. Bet par to man bija par katra vakara sacīkstēm jāuzraksta humoristiski intriģējošā garā vienkāršu lasītāju patīkami saviļņojošs raksts jeb pastāstījums par to, kas un kā bija. Un to es laikam sekmīgi veicu. Šis mēnesis nebija no vieglajiem. Dienā taču bija jāstrādā. Puksten 9 vakarā steidzos uz cirku. Pēc 11 biju atkal mājās, rakstu uzrakstīju un to pēc 1 naktī nodevu tipogrāfijā, jo citādi tas nevarēja parādīties nākošajā rīta laikrakstā."
Bārda, Antons. Autobiogrāfija.
Varavīksne 1991. Rīga: Liesma, 1991, 134.–135. lpp.