Fricis Bārda

1880: 25. janvārī dzimis zemnieka Jāņa (1844–1909) un Ievas (dzimusi Lācis, 1850–1941) Bārdu ģimenē.
1908: 24. jūlijā publicē iepazīšanās sludinājumu laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" un sāk sarakstīties ar Paulīni Puskalni.
1910: decembrī klātienē iepazīstas ar Paulīni Puskalni.
1915: 28. maijā salaulājas ar Paulīni Puskalni.
1915: pavasarī pabeidz celt "Rumbiņus".
1916: 4. aprīlī piedzimst dēls Zigurds (Sigurds; miris 1984. gada 1. augustā Melburnā).
1917: 4. janvārī piedzimst meita Ulrika Tamāra (mirusi 1920. gada 22. janvārī).
1930: 2. aprīlī dibināts Friča Bārdas piemiņas fonds (Valdības Vēstnesis, 1930, 29. aprīlis).
1938: Pociema pamatskolai pieškir Friča Bārdas vārdu.
1997: atjauno Friča Bārdas vārdu Pociema pamatskolai (slēgta 2011. gadā).

1902: 12. novembrī pirmā publikācija – dzejolis "Raibais pavediens" laikrakstā "Rīgas Avīze".
1905: rudenī aizbrauc uz Tērbatas Universitāti sagatavoties ģimnāzijas abitūrijas eksāmeniem, kas pēc tam ļautu studēt. Revolūcijas dēļ universitāti slēdz.
1906: ziemā iepazīstas ar jaunajiem rakstniekiem Jāni Jaunsudrabiņu, brāļiem Štrāliem (Kārlis – rakstnieks, Aleksandrs – gleznotājs), Augustu Saulieti un citiem. Vissirsnīgākā draudzība izveidojas ar Jēkabu Delli, skolotāju un iesācēju gleznotāju.
1906: aprīlī dodas uz Vīni, kur klausās lekcijas universitātes Filozofijas fakultātē. Studē Platona, Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa, Artura Šopenhauera u. c. filozofu darbus. Īpaša nozīme viņa pasaules uzskata izveidē bija Frīdriha Nīčes "dzīves filozofijai" un Anrī Bergsona intuitīvismam. Vīnes periodā iepazinās ar vācu mākslu un literatūru, viņu saistīja Johans Ludvigs Tīks, Novāliss, Rainers Marija Rilke u. c. Slimības un materiālo grūtību dēļ atgriezās Rīgā.
1909: 5. novembrī un 1910: 21. janvārī Ķeniņu proģimnāzijas rīkotajos rakstnieku vakaros nolasīja savu programmatisko apceri "Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms" (pilnībā publicēta žurnālā "Vaiņags" 1920, 1–3), kurā iztirzāja romantisma pamatprincipus un vēsturisko attīstību.
No 1911: publicēja periodikā rakstu par estētiku – "Mīlestība un nāve" (1913), "Mākslas attiecības" (1914), "Prāts un mūžības jautājumi" (1919). Fricis Bārda bija arī aktīvs literārā procesa vērtētājs.
1916: 6.–8. martā kā Latviešu izglītības biedrības delegāts piedalās skolotāju konferencē Maskavā, uzstājas ar ziņojumu, iesaistās debatēs par plašām mātes tiesībām bērna audzināšanā.
1917: jūnijā piedalās latviešu skolotāju delegātu kongersā Tērbatā, kur tiek pieņemta rezolūcija par reliģijas mācības izslēgšanu no pamatskolu programmām, Bārda ieņem opozicionāru nostāju. Tiek ievēlēts Latvijas Skolotāju savienības pagaidu valdē.

Friča Bārdas darbu izdevumiKopoti raksti
1938–1939: Kopoti raksti. 1.–4. sēj. (Pētera Ērmaņa redakcijā)
1990–1992: Raksti divos sējumos (sakārtojusi Inta Čaklā)

Dzejoļu krājumi
1911: Zemes dēls (atkārtoti izdevumi 1925, 1929, 1933, 1937, 1942, 1946, 1970)
1923: Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam (izdots pēc nāves; atkārtoti izdevumi 1924, 1926, 1929, 1934, 1938, 1946)

Dzejas izlases
1956: Dzejas (sakārtojusi Milda Kalve; atkārtots izdevums 1959)
1970: Zemes dziesma (sakārtojusi Olga Lisovska)
1972: Zvaigznes un zeme (sakārtojis Ernests Aistars)
1985: Dzejas izlase (sakārtojusi Drosma Īvniece)
1997: Atgriešanās (sakārtojuši Viesturs Vecgrāvis un Tamāra Liseka)
1997: Dzejas izlase (sakārtojusi Ieva Āva; atkārtots izdevums 2004)
2003: Dzīvīte, dzīvīte... (sakārtojusi Ilze Čerņevska)
2005: Fricis Bārda: lirika (sakārtojusi Antra Vagnere)
2017: Sapņu burvis (sakārtojusi Inese Zandere)

Tēlojumi
1923: Vita somnium

Lugas
1917: Nu ar dievu, Vidzemīte!
1929: Drāmas

Sarakste
1926: Vēstules

Fricis Bārda un mūzikaInteresi par mūziku apliecinājis jau, mācoties Vidzemes skolotāju seminārā, kur sevišķi iemīļojis klavierspēli, apguvis arī ērģeļu un vijoles spēli. Visrosīgāk mūzikas dzīvē iesaistījies Katlakalnā (1901–1905), kur formāli bijis tikai palīgskolotājs, bet reāli veicis gandrīz visus draudzes skolotāja pienākumus un bieži aizvietojis arī vietējo ērģelnieku Katlakalna baznīcā, dažādos sarīkojumos uzstājies kā vijolnieks. Fricis Bārda dibinājis un vadījis Katlakalna jaukto kori, kurā dziedāja galvenokārt apkārtnes skolotāji. Pēc apmešanās Rīgā regulāri uzstājies ar klavieru improvizācijām rakstnieku un mākslinieku sanāksmēs, kas rīkotas Ata Ķeniņa mājās.

Friča Bārdas recepcija mūzikāDziesmas ar Friča Bārdas vārdiem komponējuši Ādolfs Ābele, Arnolds Āboliņš, Ralfs Alunāns, Pēteris Barisons, Mareta Beitika, Haralds Berino, Pēteris Butāns, Jānis Cīrulis, Maija Einfelde, Ēriks Ešenvalds, Jūlija Feldmane-Sileniece, Lūcija Garūta, Jēkabs Graubiņš, Andrejs Jansons, Vidvuds Jurēvičs, Alfrēds Kalniņš, Daumants Kalniņš, Imants Kalniņš, Jānis Kalniņš, Romualds Kalsons, Juris Karlsons, Jānis Ķepītis, Māris Lasmanis, Vineta Līce, Paula Līcīte, Roberts Liede, Kārlis Martinovskis, Jānis Mediņš, Jāzeps Mediņš, Jēkabs Mediņš, Selga Mence, Leonīds Merkmanis, Valdemārs Ozoliņš, Raimonds Pauls, Helmers Pavasars, Jānis Porietis, Jēkabs Poruks, Lauma Reinholde, Jānis Reinholds, Ilona Rupaine, Arturs Salaks, Arturs Sīlis, Bruno Skulte, Uldis Stabulnieks, A. Stesingere, Jānis Suhovs, Augusts Suments, Ārijs Šķepasts, Vilnis Šmīdbergs, Anitra Tumševica, Voldemārs Upenieks, Juris Vaivods, Bernhards Valle, Kristaps Vanadziņš,Leonīds Vīgners, Aleksandrs Vinters, Ruta Vintule, Jāzeps Vītols, Jānis Zālītis, Emīls Zilberts, Arvīds Žilinskis.

Par Friča Bārdas filozofiskajiem uzskatiem
"Galvenā Bārdas filozofisko studiju problēma ir, kā saskaņot Dieva atziņu ar aizvien pieaugošo eksakto zinātņu spiedienu un prestižu. Tādēļ viņš atkal un atkal atgriežas pie Kanta un ar sajūsmu apsveic A. Bergsona grāmatu "Radošā evolūcija", pieskatīdams autoru pie lielākajiem cilvēces ģēnijiem. Abi šie domātāji ierobežo prāta un empīriskās izziņas veida kompetenci ar redzamo lietu, materiālo fenomenu pasauli, atstājot pārējo tiešās intuitīvās atziņas kompetencē. Šī otrā metode savā būtībā ir mākslinieciska, tātad tuva Bārdam arī kā dzejniekam. F. Nīči [..] Bārda ļoti bieži citē un ir pieminējis savos rakstos vairāk nekā jebkuru citu, pat vairāk nekā savu mīļo Platonu. [..] Nīčes radikālais pesimisms, kas iezvana Dievu pazaudējušās cilvēces maniakālo svaidīšanos starp paranoisku visatļautības apziņu un depresīvu pamestības izjūtu, ir tomēr būtiski svešs Bārdam, kurš nebūt ne vieglajā dzīvē vienmēr tic, ka "ir spēks, kas visu labi dara".

Čaklā, Inta.Ieskats Friča Bārdas dzīvē un dzejā. Bārda, Fricis. Raksti. 2. sē. Rīga: Liesma, 1990, 595. lpp.

Par Friča Bārdas dzeju
"Romantisma personības koncepcijai raksturīgo dvēseles duālismu – materiālās un garīgās pasaules pretstatu – Bārda tiecās līdzsvarot, sakausējot jaunā poētiskā domāšanā. [..] Bārdas dzejoļu krājumi "Zemes dēls" (1911) un "Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam" (1923) ir spilgti latviešu neoromantisma izpaudumi. Bārdas dzejas cilvēka dimensijas iezīmē divi viņam tipiski kontrasttēli – zeme un zvaigznes. Kā cilvēka skatiens paceļas augšup un, no ikdienas atpūšoties, pakavējas debesīs, lai atkal atkristu atpakaļ, tā Bārdas dzejas tēli cikliski met lokus no zemes uz zvaigznēm un atkal atpakaļ. Viņa mīlestība spēj aptvert visu, vienlīdz sīki ikdienišķo un diženi pārlaicīgo. Un pārdzīvojums ir vienlīdz spēcīgs, jo gan sīkais un ikdienišķais, gan diženais un pārlaicīgais Bārdas izpratnē ir tikai vienas (vienotas) dzīvības dažādas formas. [..]
Bārdas pasaules uzskatam raksturīgais panenteisms piešķir dzīvībai viņa dzejā sakārtotas, mērķtiecīgas esības skaistumu. Pat visvārākais zāles stiebrs tajā nav bez mērķa, jo ir kādas lielākas kārtības daļa, Dieva gribas izpausme. Bārdas panenteisms padziļina labi pazīstamus dabas tēlus, iekrāso tos emocionāli godbijīgi, pat svinīgi. Noliecot galvu maza zāles stiebra priekšā, dzejnieks noliec to Radītāja priekšā. Tādējādi Bārdas dzejas personifikāciju, metaforu, deminutīvi šķietami naivā vienkāršība ir ārkārtīgi dziļi teiska pārdzīvojuma un filozofiska pasaules tvēruma virskārta. Šis kontrasts starp lirisku, pat idillisku tēlu un no "atzīšanas koka" baudījuša moderna cilvēka dzīves izjūtu rada Bārdas dzejai tipisko, pastāvīgi manāmo elēģisko zmestrāvu."

Treimane, Inese. Dzeja. Latviešu literatūras vēsture. 1. sēj. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998, 353.–355. lpp.

Par Friča Bārdas dzejas recepciju
"Laikam nav vairs otra dzejnieka, kura darbi pēdējos gados būtu tā iemīļoti kā Friča Bārdas dzejas. Krājumi "Zemes dēls" un "Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam" piedzīvo vienu jaunu iespiedumu pēc otra, kas liecina, ka Bārdas talanta cienītāji iet nevis mazumā, bet vairumā. Liekas, nodibinājusēs tāda kā klusi maiga, savāda radniecība starp plašām lasītāju aprindām un Bārdas dzeju. Kas šie lasītāji, grūti teikt, bet ka viņu garīgās simpātijas saskan ar Bārdas dziesmu pasauli, tas nebūs sevišķi jāuzsver. Savā dzīvē Bārda bijis liels daiļuma mīļotājs, sapņotājs, to viņš apdziedājis arī dzejā, klausīdams vairāk tikai savas dvēseles balsi. Varbūt šī dziļākā jūtu dzīve ir tā, kas tik lielā mērā tuvina cienītājus viņa dzejai."

Egle, Kārlis. Fricis Bārda. "Zemes dēls". Dzejas. Ceturtais izdevums. Latvju Grāmata, 1925, Nr. 11.

Fr. Brd., Brada-Brada

Laikraksts "Daugavas Vanagi"

1901–1905
Katlakalna draudzes skola
Katlakalns
Skolotājs

1907–1908
Žurnāls "Stari"
Rīga
Daiļliteratūras nodaļas vadītājs

1907–1908
Aleksandra Čaka iela 57, Rīga
A. Korti reālģimnāzija, latviešu valodas skolotājs.

1908–1913
Ata Ķeniņa reālskola zēniem
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Skolotājs

1911–1914
Rīga
Lasīja lekcijas par estētiku.

1911–1918
Rīga
Lasa lekcijas estētikā.

01.1916–10.1917
Latviešu izglītības biedrības vidusskola
Rīga
Skolotājs

1917–1918
Valmiera
Valmieras apriņķa skolu inspektors

1917–04.1918
Latviešu izglītības biedrības vidusskola
Valmiera
Skolotājs

1918–1919
Latviešu izglītības biedrības vidusskola
Rīga
Skolotājs

1918–1919
Baltijas Tehniskā augstskola
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Latviešu valodas un literatūras skolotājs

1890–1892
Pociema pagastskola
Pociems

1892–1895
Umurgas draudzes skola
Umurga

1895–1898
Limbažu pilsētas skola
Limbaži

1898–1901
Vidzemes skolotāju seminārs
Rīga

04.1906–1907
Vīnes Universitāte
Vīne
Brīvklausītājs Filozofijas fakultātē. Studēja Platona, Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa, Artura Šopenhauera u. c. filozofu darbus. Iepazinās ar vācu mākslu un literatūru, viņu saistīja Johans Ludvigs Tīks, Novāliss, Rainers Marija Rilke u. c. Slimības un materiālo grūtību dēļ atgriezās Rīgā.

1905
Tartu
Rudenī devās uz Tērbatu, lai studētu filozofiju, taču revolūcijas dēļ universitāte tika slēgta.

1933
Umurgas kapi
1933. gada 2. jūlijā atklāts tēlnieka Teodora Zaļkalna veidots kapa piemineklis."Pieminekli pelēkā Somijas granītā cirtis tēlnieks Zaļkalns. Mākslinieks izcirstajā akmens tēlā – skumjās noliektu galvu sieviete ar labā rokā pie krūtīm piespiestu putniņu (ciešanas ir dziesmu atalgojums) – apvienojis divus motīvus: izteicis Friča Bārdas dzejas būtību un mākslas formās atdzīvinājis tautas paradīto mīlestību dzejniekam." (Latvijas Kareivis, 1933, 4. jūlijs)

26.06.1993
The museum of the poets Bārdas family „Rumbiņi”
Rumbiņi

23.03.1919
Umurgas kapi