Par stāstu krājumu “Baronu gals” (1934) Alfonss Francis nav lielas un straujas iedvesmas mākslinieks, bet rakstnieks, kas savam darbam tuvojas ar vēsu prātu un skaidri nospraustu nodomu. Viņš ir vairāk prozists kā dzejnieks, vairāk vērotājs un apsvērējs kā jūsmiķis. Viņa pasaule ir lauki, un, tur nonācis, viņš neierauga tikai jaukus dabas skatus, bet vispirmā kārtā cilvēkus un viņu darbu, viņu pūles un nepaguršanu, jo nevelti šī grāmata veltīta “tiem, kas, uz priekšu ejot, nepagurst”. Viņš ir un grib būt vispirmā kārtā labs savas tautas un zemes patriots kā kara laukā, tā darba dzīvē, jo “Taču cilvēks uzvarējis drupas
un postu! Katrs iekurts pavards, katrs kūpošs dūmenis dara mūsu zemi bagātāku un skaistāku!” Pie šīs pārliecības, un idejas autors turas visās grāmatas 200 lapaspusēs, un tā ir viņa pozitīvisma programma.
Pēc raksta Franča vēstījumi ir konstruktīvi. Pagaidām gan konstruktīvais skelets vēl bieži vien nenosegts, jo īso stāstiņu apmēri neļauj atplaukt tēlojumam. Tur, kur vēstījuma apmēri lielāki, labāki sedzas arī konstrukcija, kā tas ir “Darvā” un “Baronu galā”, īpaši pēdējā. Te autors parādījis ne vien svaigu uztveri, bet arī labas stāstītāja dāvanas. Vecā fon Horna siluets šajā stāstījumā nostājas lasītāja acu priekšā kā dzīvs. Ļoti asprātīgā veidā parādītas divas pasaules – reālā un Horna senās varenības iedomās dzimušā. Abas tās rādītas vienlīdzīgi cilvēcīgas un bez pārspīlējumiem, un tas liecina, ka autors jau ieguvis to mieru un mīlestību uz tēlojamo vielu, kas nepieciešama labam prozas rakstniekam. Kas Francim turpmākā darbā vēl jāizkopj, tas ir tēlojums un psiholoģiskais padziļinājums, bez kā tēli izplūst plakanībā.
Rabācs, Kārlis. Baronu gals. Alfona Franča noveles un stāsti. Rīts, 1935, 19. decembris. (Rīts, Nr.348 (19.12.1935))
Par dzejoļu krājumu "Zintis" (1937)"Dzejnieka darba un dzīves credo atrodams viņa grāmatas pirmajā dzejolī "Zintis", kas labi raksturo visa krājuma idejas. Un tās ir: ģimene, darbs un tēvzeme. Dzejnieks nav vērotājs, bet visu viņa dzejas aploku redzam ievirzītu ritmiskā darbībā. Viss ir kustība. Viss ir spēks. Viss ir nemirstība. Nemirstības jēdziens bieži atbalsojas krājuma lapaspusēs, un tas kā zvana sauciens aicina mosties visus, kam sirdis kļuvušas bezcerīgas un .apņemtas ikdienas pelēkuma. Dzejnieka aicinājums nav tikai vārdi vārdu pēc. Tas ir idejisku, cēlu un apgarotu domu piemineklis, kuram lasītājs nevar ar skatītāja pieredzi vien paiet garām. Lasot tam jākļūst par daļu no tā, ko cēlis dziesminieks; jākļūst par darba darītāju. [..]
Francis iemīļojis trohaiskās un jambu pēdas un ar tām apzinīgi veido savas lirikas celtnes. Netrūkst arī viņa dzejās atdzīvinātu seno tautas dziesmu metru, ko labi raksturo dzejolis "Saulgrieži" (117. lpp.). Vairums dzejoļu ir klasiskās četrrindas, bet tikpat labi Francis lieto arī citas dzejas formas, iemīļots, šķiet, dzejniekam ir sonets. Šai dzejas formai veltīts pat vesels krājuma cikls "Pļaujas laiks"."
P. E. Alfons Francis. "Zintis". Straume, 1937, Nr. 10. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_stra1937n38|article:DIVL207|issueType:P