Alfons Francis

1905: 5. decembrī dzimis mežsarga Franča un viņa sievas Klāras (dzimušas Matīsas) ģimenē. Māte nākusi no Galgauskas pagasta Zemītēm, bijusi klusas dabas sieviete, teicama saimniece. Tēvs 1905. gadā gājis sturmēt Stāmerienas pili, tāpēc barons padzinis viņu no Vecgulbenes mežsarga vietas; arī mātestēvs dabūjis soda ekspedīcijas pērienu. Tēvs pārcēlies par mežsargu Cesvainē, taču arī tur padzīts, pēc tam kādu laiku dzīvojis Galgauskas pagastā par Vecpiļļu māju rentnieku, līdz dabūjis mežsarga vietu Balvos (1910–1913). Pēc tam Alfona tēvs atkal pārnāca uz Galgausku, bet 1915. gadā pārcēlās par mežsargu Smiltenē.
2000: novembrī Rīgā, Raiņa kapos pretim kapu vārtiem atklāts tēlnieka Valta Barkāna veidots piemineklis komunistu nomocītajiem dievturiem. Piemineklī iegravēti mocekļu vārdi, tostarp Alfona Franča vārds.

1914–1917: mācoties Galgauskas pamatskolā, radās interese par rakstīšanu, pirmie literārie mēģinājumi ievietoti skolēnu žurnālā "Pirmie soļi".
1918–1924: mācoties Smiltenes reālskolā, skolēni izdeva žurnālu “Dzīve”. Alfons Francis kopā ar Ēriku Raisteru no Rankas un Artūru Baumani no Raunas bija “Dzīves” līdzstrādnieki, bet skolēnu žurnālam “Ziemeļblāzma”viņš bija redaktors.
1924: žurnāla "Sensācija" 3. numurā pirmoreiz publicēts Alfona Franča dzejolis "Bohēmas fata morgana".
1934: žurnāla "Jaunā Raža" 2. numurā publicēta nodaļa "Krustabas" no iecerētā romāna "Negaiss". Romāns netapa uzrakstīts.
1939: 12. februārī saņēmis Lietuvas valsts literatūras prēmiju. Kurzemes Vārds, Nr.37 (14.02.1939)


Dzejoļu krājumi
1932: Jaunsaimnieks Zelmenis (poēma)
1932: Savā pusē
1937: Zintis

Stāstu krājums

1935: Baronu gals

Luga
1935: Skolnieku rota

Atdzejojumi
No vācu valodas
1936: Kairis, Mihaela. Dzimtene. Rīga: Latvijas Preses biedrība.
1937: Vomars, G. Jaunā Prūsija. Rīga: Labietis.

Alfona Franča dzejas recepcija mūzikā
Dziesmas ar Alfona Franča dzejas tekstiem komponējuši Aleksis Auziņš, Jēkabs Graubiņš, Jānis Kalniņš, Jānis Norvilis, Jūlijs Sproģis, Jānis Zālītis.

Par stāstu krājumu “Baronu gals” (1934)
Alfonss Francis nav lielas un straujas iedvesmas mākslinieks, bet rakstnieks, kas savam darbam tuvojas ar vēsu prātu un skaidri nospraustu nodomu. Viņš ir vairāk prozists kā dzejnieks, vairāk vērotājs un apsvērējs kā jūsmiķis. Viņa pasaule ir lauki, un, tur nonācis, viņš neierauga tikai jaukus dabas skatus, bet vispirmā kārtā cilvēkus un viņu darbu, viņu pūles un nepaguršanu, jo nevelti šī grāmata veltīta “tiem, kas, uz priekšu ejot, nepagurst”. Viņš ir un grib būt vispirmā kārtā labs savas tautas un zemes patriots kā kara laukā, tā darba dzīvē, jo “Taču cilvēks uzvarējis drupas
un postu! Katrs iekurts pavards, katrs kūpošs dūmenis dara mūsu zemi bagātāku un skaistāku!” Pie šīs pārliecības, un idejas autors turas visās grāmatas 200 lapaspusēs, un tā ir viņa pozitīvisma programma.

Pēc raksta Franča vēstījumi ir konstruktīvi. Pagaidām gan konstruktīvais skelets vēl bieži vien nenosegts, jo īso stāstiņu apmēri neļauj atplaukt tēlojumam. Tur, kur vēstījuma apmēri lielāki, labāki sedzas arī konstrukcija, kā tas ir “Darvā” un “Baronu galā”, īpaši pēdējā. Te autors parādījis ne vien svaigu uztveri, bet arī labas stāstītāja dāvanas. Vecā fon Horna siluets šajā stāstījumā nostājas lasītāja acu priekšā kā dzīvs. Ļoti asprātīgā veidā parādītas divas pasaules – reālā un Horna senās varenības iedomās dzimušā. Abas tās rādītas vienlīdzīgi cilvēcīgas un bez pārspīlējumiem, un tas liecina, ka autors jau ieguvis to mieru un mīlestību uz tēlojamo vielu, kas nepieciešama labam prozas rakstniekam. Kas Francim turpmākā darbā vēl jāizkopj, tas ir tēlojums un psiholoģiskais padziļinājums, bez kā tēli izplūst plakanībā.

Rabācs, Kārlis. Baronu gals. Alfona Franča noveles un stāsti. Rīts, 1935, 19. decembris. (Rīts, Nr.348 (19.12.1935))


Par dzejoļu krājumu "Zintis" (1937)
"Dzejnieka darba un dzīves credo atrodams viņa grāmatas pirmajā dzejolī "Zintis", kas labi raksturo visa krājuma idejas. Un tās ir: ģimene, darbs un tēvzeme. Dzejnieks nav vērotājs, bet visu viņa dzejas aploku redzam ievirzītu ritmiskā darbībā. Viss ir kustība. Viss ir spēks. Viss ir nemirstība. Nemirstības jēdziens bieži atbalsojas krājuma lapaspusēs, un tas kā zvana sauciens aicina mosties visus, kam sirdis kļuvušas bezcerīgas un .apņemtas ikdienas pelēkuma. Dzejnieka aicinājums nav tikai vārdi vārdu pēc. Tas ir idejisku, cēlu un apgarotu domu piemineklis, kuram lasītājs nevar ar skatītāja pieredzi vien paiet garām. Lasot tam jākļūst par daļu no tā, ko cēlis dziesminieks; jākļūst par darba darītāju. [..]
Francis iemīļojis trohaiskās un jambu pēdas un ar tām apzinīgi veido savas lirikas celtnes. Netrūkst arī viņa dzejās atdzīvinātu seno tautas dziesmu metru, ko labi raksturo dzejolis "Saulgrieži" (117. lpp.). Vairums dzejoļu ir klasiskās četrrindas, bet tikpat labi Francis lieto arī citas dzejas formas, iemīļots, šķiet, dzejniekam ir sonets. Šai dzejas formai veltīts pat vesels krājuma cikls "Pļaujas laiks"."

P. E. Alfons Francis. "Zintis". Straume, 1937, Nr. 10. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_stra1937n38|article:DIVL207|issueType:P

Alfons Aleksandrs

Nonpareil

Latvijas Dievturu sadraudze
Rīga

1925
Studentu vienotne "Zelmenis"
Rīga

1926
Mākslinieku biedrība "Zaļā vārna"
Rīga

1914–1917
Galgauskas pamatskola
Galgauskas pagasts

1918–1924
Smiltenes reālskola
Smiltene

1924–1927
Latvijas Universitāte
Rīga
Nepabeigtas studijas Matemātikas fakultātē.

1928–1930
Latvijas armija

1931–1934
Rīga
Rīgas kara apriņķa pārvalde, vecākais rakstvedis.

1932–1934
Rīga
Žurnāla "Jaunā Raža" redakcijas loceklis.

1934
Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija
Rīga
Informācijas un propagandas pārvalde

1938–1940
Laikraksts "Darba Dzīve"
Rīga
Redaktors.

02.1938–05.1938
Laikraksts "Latvijas Darba Kameras Ziņas"
Rīga
Laikraksta 3.–9. numura redaktors.

1940
Valters un Rapa
Rīga
Direktors1940. gadā, īsi pirms padomju invāzijas, “Valtera un Rapas” apgāda akcionāri Alfonu Franci izraudzīja par vienu no saviem direktoriem.

16.10.1940
Rīgas Centrālcietums
Rīga

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu "Spēks".
Literatūra
1937