Roberts Eidemanis par savu dzeju"Par sirsnību un skaidrību manās dzejās man pirmām kārtām ir jāpateicas manas dzejas audzinātājai, kādai Lejasciema ravētājai un dziedātājai vecajai Caunes mātei. Viņa man lika atrast vārdus daudzām dziesmām, kuras abi kopā dziedājām.
Nenoliedzot to, ka jaunībā esmu centies mācīties no agrā Skalbes, Raiņa, Plūdoņa, Saulieša, izcilus vieta manām jaunībā rakstītajām dzejām tomēr pieder Caunes mātei. Es apzinīgi esmu sev stādījis par uzdevumu rakstīt skaidrāk, vienkāršāk, nevulgarizējot teikto, pateikt viņu no sirds."
Eidemanis, Roberts. Celtniecības darbs iejūsmo. Komunāru Cīņa, 1934, 17. aprīlī.
Par Roberta Eidemaņa daiļradi"Bet kas bija Eidemanis? Karavadonis, kas dzejoja? Vai dzejnieks, kas karoja? Vai nebija tā, ka aiz Eidemaņa "karavadoņa" muguras visai droši jutās visa "latviešu padomju literatūra" Krievijā? Un kā notika visai romantiski noskaņotā jaunā cilvēka kļūšana par "komkoru", kuram nebija vēl ne trīsdesmit, kad viņš rīkojās ar tūkstošu un tūkstošu dzīvībām, kad viņam domās bija jāaptver Sibīrijas un Ukrainas karalauku plašumi? Un ko jaunajam dzejniekam deva saskare ar Jāni Kārsteni, Augustu Saulieti, ko – ar brālēnu Linardu Laicenu? Un vēlāk – viņa nonākšana Krievijas militāro darbinieku augstākajās aprindās? Kāda nozīme viņa dzīvē bija draudzībai ar sava laika krievu literātiem, Borisu Piļņaku, piemēram, kas nebūt nebija tik "vienādi domājošs" ar "varas virsotnēm"? Tie ir jautājumi nākotnei, kas varētu līdzēt Eidemani vairāk ierakstīt sava laika kontekstā – gan literārajā, gan sabiedriskajā. Līdz ar to saprast 20. un 30. gadu latviešu sabiedrības dzīvi Padomju Krievijā, kas visai nelabvēlīgos apstākļos veidoja savdabīgu kultūrvidi. [..]
Viss R. Eidemaņa sarakstītais, šķiet, satilptu vienā lielā sējumā. Nevarētu teikt, ka tas būtu daudz, taču viņa sarakstītais ir interesanta liecība par Krievijā palikušajiem rakstniekiem, kuri atbilstoši saviem politiskajiem uzskatiem mēģināja veidots "savu" literatūru, atrodoties savdabīgās attiecībās gan ar "pagātnē palikušo" latviešu literatūru, gan "tagadnes" (t. i., 20.–30. gadu) krievu literatūru. Tādēļ īpašas uzmanības vērts ir šis sākuma posms, kad literatūra vēl neatrodas kanonu varā un kad vēl nav iezīmējusies "vienotās padomju literatūras" viennozīmība un vienbalsība, kas sastindzina 30. gadu literatūru. Šajā laikā – 20. gados un 30. gadu sākumā – vēl iezīmējas meklējumi, kas raksturīgi katrai sociālajai grupai, kura nonākusi jaunā situācijā, tās mēģinājumi izveidot savas attieksmes pret pasauli kā dzīvē, tā literatūrā."
Briedis, Raimonds. Tēraudvēju aizrautais (Robertam Eidemanim – 100). Varavīksne 1995. Rīga: Liesma, 1995, 160., 174. lpp.
Par dzejoļu krājumu "Ejam tālāk uzbrukumā" (1930)"[..] Eidemanis viens no apdāvinātākiem [latviešu dzejniekiem Padomju Savienībā]; ne tik daudz nododas formas meklējumiem kā vielas izlasei. Krājumā 58 dzejoli, lielā daļa gan uzrakstīta ar tendenci, it kā uz pasūtījumu, tomēr nezaudē ne spraigumā, ne ritma sajūtā. Tas pierāda, ka dzejnieks ar nolūku var, izvēloties tēmas, negaidot tā saucamās "iedvesmes". Ne tikai Eidemanis ir lietojis šo metodi, bet gandrīz visi tagad rakstošie Padomju Savienības rakstnieki dara tāpat. Lai mēs piekrītam vai nepiekrītam zināmas ideoloģijas pausmei, tomēr mēs te varam daudz mācīties."
V. Br. [Branks, Voldemārs.] Roberts Eidemanis. "Ejam tālāk uzbrukumā". Literatūras Avīze, 1932, 15. aprīlis.