Par Valda Zepa personību un devumu
"Kad reiz Valdim jautājām, ko viņš pats uzskata par savu paliekošāko veikumu, tad viņš, poliglots, somugru valodu speciālists, Latgales īpatās kultūras pētītājs un aizstāvētājs, minēja: savu doktora darbu par čeremisu valodu, pētījumu par latviešu tautas dziesmu pantmēru (publicēts kā latviski, tā angliski) un apjomīgo grāmatu The Placenames ofLatgola: A Dictionary of East Latvian Toponyms (1984.), t. i., Latgales vietu vārdu vārdnīcu ar vārdu vēsturiun skaidrojumiem. Šis pēdējais veikums ir patiešām vērā liekams, jo tapis tālu prom no pašas Latgales. Kādu laiku varēja sastapt Valdi Zepu ar papīru un zīmuli rokā katrā lielākā latviešu sarīkojumā, meklējot Latgales ļaudis, kas spētu ko pateikt par sava novada, sava pagasta vietu vārdiem. Bez tam tika pētīta arī vesela gūzma dažādu archīvu. Latviešu literātūrā V. Zeps vienmēr paliks pieminams ar prozas darbu "Ķēves dēls Kurbads" (grāmatā 1970). Otrs līdzīgs lieldarbs "Ansis, zelta cilvēks" palicis manuskriptā puspabeigts. Ar tā fragmentiem autors literātūras cienītājus iepazīstinājis vienīgi dažā rakstnieku cēlienā, celdams tos priekšā kā pasaku stāstītājs, t. i., neturēdams rokā papīra lapu."
Ruņģe, Valija. Sākotnējs jaungaitnieks aizmūža gaitniekos: VALDIS ZEPS 1932–1996.
LARA'S Lapa (Latviešu Rakstnieku Apvienība), Nr.48-49 (01.05.1998)
Par romānu "Ķēves dēls Kurbads" (1970)
"Par "Ķēves dēlu Kurbadu" runājot, nedrīkst aizmirst, ka tas - vairāk nekā jebkurš cits trimdas literārais darbs - uzvandija rūpīgi krauto un kārtoto "latvieša stājas svešumā" skudru pūzni ar tajā skaidri iezīmētajām trimdinieka "pareizās" pārliecības un retorikas vadlīnijām. Ne jau ka Valdis tā bija domājis - viņš gan saprata, ka viņa atjautīgā un rotaļīgā demitologizējošā pieeja latviešu mītiem, tos skatot no ikdienas viedokļa, varētu šķist neparasta un pat izaicinoša, bet par tik asu reakciju arī viņš bija pārsteigts. Arī par personisku slavu viņš nedomāja. Tāpēc izgudroja autoru Jāni Turbadu. Jāņa Turbada darba fragmenti pirmo reizi parādījās Jaunās Gaitas 19. numurā 1959. gada sākumā. Bet trimdas latviešu sabiedrība nesaprata humoru. Šī laikam bija pirmā reize, kad Amerikas latviešu apvienība tik ļoti nāvīgā nopietnībā pievērsusies kultūras dzīves jautājumu risināšanai. Apvienības valde nolēma, ka Jaunās Gaitas saturs - lielā mērā Turbada "Kurbada" dēļ - "neatbilst latviešu kopējiem mērķiem un morālei", un lca tāpēc "ALA spiesta atturēties no jebkura veida atbalsta sniegšanas". Nav jau svarīgi, ka ALA nekādu atbalstu nebija sniegusi. Svarīgi, ka ALA lietoja neesošo atbalstu kā spiediena līdzekli, lai glābtu trimdas sabiedrību no "ķēves dēliem". Kurbada zviedziens skaļi atskanēja 1959. gadā ALAs kongresā. Centieni atrast kompromisus beidzas nesekmīgi, jo ALAs runas viri nebija gatavi atkāpties no savas pārliecības par "Kurbada" un Jaunās Gaitas kaitīgo raksturu, pat piesaucot komūnistu pirksta ietekmi. Valdis Zeps vēlāk atzina: "Katram autoram ir gandarījums, ka lasītāji izmanto viņa darbu savu personisko jūtu projicēšanai. Ja nu vienam otram šīs jūtas ir naidīgas vai ari bailīgas, tad iemesls meklējams ne tik daudz Kurbadā kā lasītājā paša." Katrā ziņā Valža Zepa, alias Turbada, "Ķēves dēls Kurbads" nepalika vienīgais šāda veida darbs trimdas literātūrā."
Nollendorfs, Valdis. Valdim Zepam būtu 70.
Laiks, Nr.24 (15.06.2002)