Rainis

Bērnību unskolas brīvdienas Rainis aizvadīja vairākās Augškurzemes un Latgales muižās – Tadenavā, Randenē, Berķenelē (Berkenhēgenā), Vasiļovā un Jasmuižā – kuras nomā viņa vecāki. Bērnībā saukts par Žaniņu, viņš Tadenavā pavada pirmos četrus mūža gadus. Nākamais dzīves posms paiet Randenes muižā Latgalē, kur Pliekšānu ģimene apmetas vieglāku nomas noteikumu dēļ. Kad Rainis ir aptuveni septiņus gadus vecs, Pliekšānu ģimene pārceļas uz netālo Berkenhāgenes muižu. Bērnības vērojumi un atmiņas ietvertas autobiogrāfiskajā epā "Saules gadi" (1925). Dzejnieka tēvs Krišjānis Pliekšāns ir savam laikam moderns lauksaimnieks, materiāli labi situēts cilvēks. Pateicoties uzņēmīgajam raksturam un praktiskajām dotībām, viņš neatlaidīgi vairo dzimtas turību jau kopš klaušu laikiem. Respektējama arī ir viņa autoritāte un stāvoklis vietējā latviešu sabiedrībā. Krišjāni Pliekšānu tur pazīst kā vācu muižnieku un baznīcas pretinieku, kā laikmeta progresīvo centienu, arī nacionālās kustības atbalstītāju. Māte Dārta Pliekšāne bijusi laba audēja un teicama tautas dziesmu zinātāja. Ģimenē bijuši pieci bērni, no kuriem divi vecākie brāļi miruši, vecākā māsa –Līze, jaunākā – Dora (precējusies Stučka).
1894: Rainis iepazinās ar nākamo sievu Aspaziju.
1897, dec.: laulības ar Aspaziju.

1895: pirmā literārā publikācija – dzejolis "Aukstā dvēsele, lepnā dvēsele" ar parakstu J. Reinis laikrakstā "Dienas Lapa" (1./ 13. novembrī); "Dienas Lapas" pielikumā 11./ 23. novembrī – dzejolis "Dziļākās domas" ar parakstu J. Rainis.

Dzejoļu krājumi

Poēma

Lugas

Proza

Dzejoļu krājumi bērniem

Lugas bērniem

Literārā līdzdalība citos projektos

Ārzemju autoru darbu tulkojumi

"Dzejnieks – nemiera cēlējs un "pasaulsmīklu" minētājs. Plurāla un zināmā mērā arī pretrunīga identitāte. Ideju ģenerators, ierosinātājs un atradējs. Pašpilnveidošanās ģēnijs. Latviešu dzejas un dramaturģijas lielmeistars. Ar nacionālu un cilvēcisku pašcieņu vispārākajā pakāpē apveltīts latvietis un moderns eiropietis vienā personā. Vienlīdzības zīme starp mums, latviešiem, un cilvēces kultūras lielumiem (brīvi, pēc Imanta Ziedoņa). Latvijas nacionālā valstiskuma idejas agrīns un ietekmīgs izteicējs. Reizē – gribēts un negribēts, saprasts un nesaprasts, mīlēts un nīsts "mūžīgais trimdinieks" savā reiz zaudētajā un tā vairs īsti neatrastajā dzimtenē gan dzīves laikā, gan pēc aiziešanas mūžībā."

Grīnuma, Gundega. Ievadam. Rainim 150. "Un rīts būs jāpieņem, lai kāds tas nāks". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2015, 5. lpp.
"Izcila Eiropas literatūras apzināšana ir ļāvusi Rainim būtiski paplašināt latviešu literatūras garīgo dimensiju. Tieši Rainis latviešu mākslā ienes faustisko gara dzīves attīstības ideju. Raiņa gars attīstās bināro opozīciju sadursmē. Viņš pretstatos uztver gan laika plūdumu – pagātni, tagadni, nākotni –, gan dzīvību un nāvi, gan dabu, darbu, mīlestību. Dzejnieka liriskais Es ir reizē nemainīgais pirmsākums, bet apliecina sevi nemitīgā maiņā, dzīve ir reizē realitāte un sapnis, darbs ir cilvēka būtības izteicējs un iekšējās neapmierinātības avots, daba gan saplūst ar dvēseli, gan attālina no sabiedrības, mīla alkst ziedoties, bet nesaņem pretmīlu, sāpes gan padziļina, gan posta dvēseli. Nāve iznīcina dzīvību, bet reizē apliecina padarītā darba nemirstību.
Rainis gribēja tautai galīgās domāšanas vietā mācīt mūžīgo attīstības ideju. Rainis tomēr diezin vai spēja tautai iemācīt pārvarēt galīgo domāšanu, kas katru vielu spēja "galībā vien tik jēgt". Tautas galīgā domāšana izpaudās prasīgā jautājumā "Kas man par to būs?", bet Rainis uzskatīja, ka cilvēka darba rezultāts vispirms dod labumu citiem, ne viņam pašam. Savu sarežģītāko dzejoļu krājumu "Gals un sākums"dzejnieks veltīja pamatšķirai. Fricis Bārda gan ironiski jautāja – vai tiešām dzejnieks tic, ka pamatšķirai jelkad būs nepieciešams "Gals un sākums"? Atbildes pagaidām nav.
Pastāv uzskats, ka nacionālā māksla sasniedz garīgu pilngadību tad, kad tā sasniedz traģisko dimensiju. Traģiskā konflikta būtība ir tā, ka augstākā ideja (Rainim un Aspazijai tā ir tautas brīvības, gara brīvības ideja) tiek salīdzināta ar dzīvības vērtību. Un varonis ir spējīgs dzīvību upurēt idejas vārdā. Rainis ar lielu māksliniecisku spēku mākslā kopj tautas varoņgaru, kas skan jau folklorā: "Labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi" un Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis".
Lai izteiktu traģiskā varoņa domas vērienu un galēji intensīvo pārdzīvojumu, ir būtiski visos elementos jāmaina latviešu literatūrā ierastās reālistiskās drāmas struktūra – laiks, telpa, tēla atklāsme jāveido daudz augstākā nosacītības pakāpē.
Rainis daudz ņēma no Eiropas literatūras. Ne kā padevīgs un paklausīgs skolēns, bet kā Eiropas dižgariem līdzvērtīgs, kritiski domājošs sarunu biedrs. Viņš arī Šekspīru uzskatīja parpārspējamu pretinieku.
Neatbildēts paliek jautājums, ko Eiropa ir saņēmusi no Raiņa."

Bībers, Gunārs. Tas, ko varam zināt par Raini. Satori, 2015, 24. apr.
"Ne nievāt, ne pelt, bet saprast Raini, saprast cilvēku ar visām viņa pretrunām, šaubām, varbūt arī maldiem, ar viņa nedaudz naivo un utopisko pasaules un nākotnes redzējumu. Jā, lasot viņa pārdomas un atziņas, viņa lugas un dzejoļus, jūtam, ka dzejnieka idejas saistās ar brīvu, patstāvīgu, neatkarīgu Latvijas valsti, tādu, kurā augstā cieņā būtu garīgums un kurā mājotu vienlīdzība. Nereti savas cerības Rainis saista ar vārdu "sociālisms". Tas bija Raiņa abstrakti ideālais sapnis par nākotnes sabiedrību. Rainis to nepiedzīvoja, un vārda "sociālisms" jēga pagājušā gadsimta otrajā pusē Latvijā tiktāl tika degradēta, ka daudzi cilvēki bīstas to mutē ņemt. Bet vārdam pašam par sevi nav nekādas vainas un sapnim arī ne, vismaz Raiņa sapnim ne.
Rainis bija darba cilvēks, katra diena viņam pagāja darbā. Krājās teksti, krājās uzmetumi un ieceres, rakstnieks tos cītīgi glabāja, ne lapiņa nenoklīda [..].
Rainis bija izteikts savas zemes patriots, viņa augstākais ideāls bija Latvija un latvietība, taču vienlīdz augstu viņš cienīja citu tautu kultūru un literatūru; būdams nacionāli noskaņots, viņš vienlaikus pēc domāšanas plašuma un vēriena bija Eiropas cilvēks, gara radniecība viņu saistīja ar Eiropas rakstniekiem, un vispirms tas bija J. V. Gēte."

Hausmanis, Viktors. Turpinām iepazīt Raini. Rainis radošo meklējumu spogulī. Rīga: Zinātne, 2001, 6. lpp.

Jāns Jasēnu Plikšis, Pēterpilietis, Petrapiliets, Bezdarbis, Jasietis, Henricus Lettus

Jānis Pliekšāns, Jānis Hristoforovičs Pliekšāns

Latvijas Sociāldemokrātiskā Strādnieku partija
Biedrs

1920
Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība
Rīga
Goda biedrs

Randene
Piemiņas vieta Raiņa vecāku bijušo māju vietā Randenē, piemiņas zīmes autors tēlnieks Igors Dobičins.

Vasiļova
Piemiņas akmens Raiņa vecāku bijušo māju vietā Vasiļovā, uzstādīts Vasiļovā Daugavpils–Rēzeknes šosejas malā, vietā, kur atradās Vasiļovas pusmuiža.

Slobodska
Raiņa māja Slobodskā.

Kastanjola
Raiņa un Aspazijas piemineklis

Lielā iela 54, Grobiņa
Uz bijušā Grobiņas cietuma ēkas sienas saglabāts restots lodziņš un plāksne par piemiņu Raiņa ieslodzījumam 1897. gadā.

1929–1937
Raiņa muzejs Durbes pilī
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads

1932–1935
Raiņa kapi
1932. gadā Raiņa kapa vietā izveidota arhitekta Pētera Ārenda kolonāde, 1935. gadā uzstādīts Kārļa Zemdegas piemineklis.

1965
Esplanāde
Raiņa piemineklis (pēc Kārļa Zemdegas ieceres). Tēlnieki – Aivars Gulbis un Laimonis Blumbergs.

1990
Raiņa iela 49, Ilūkste
1927. gadā dzejnieks Rainis piedalījies Ilūkstes pamatskolas svinīgajā atklāšanā kā izglītības ministrs. Par godu šim notikumam 1990. gadā pie tagadējās Ilūkstes Raiņa vidusskolas uzstādīts tēlnieka Induļa Folkmaņa veidots piemineklis – Raiņa krūšutēls.

Raiņa un Aspazijas māja
Baznīcas iela 30, Rīga

Raiņa muzejs "Tadenava"
Tadenava

Lugano
Raiņa un Aspazijas muzejs Lugāno pilsētas vēstures arhīva telpās

"Aspazijas un Raiņa virtuālais muzejs Lugāno" (http://www.arlugano.lv/)

Raiņa māja Berķenelē
Berkeneļi
Muzejs atrodas bijušajā Berkenhēgenes pusmuižā, ko no 1872. līdz 1881. gadam nomāja nākamā dzejnieka tēvs Krišjānis Pliekšāns.

1949 līdz šim
Raiņa un Aspazijas vasarnīca
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala

1964 līdz šim
Raiņa muzejs "Jasmuiža"
Jasmuiža

06.2015 līdz šim
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads
"Rainis un Durbe"– Rainim veltīta ekspozīcija Durbes pilī, Tukumā.

1865–1869
Tadenava

1869–1872
Randene

1872–1881
Berkeneļi

1881–1883
Vasiļova

1883–1889
Jasmuiža

1889–1891
Viļņa

1891–1895
Rīga

1895–1896
Jelgava

03.1897–06.1897
Paņeveža
Advokāta darbs Panevēžā.31. maijā Raini apcietināja un ieslodzīja Panevēžas cietumā, 26. jūnijā pārsūtīja uz Liepājas, pēc tam Rīgas cietumu, apsūdzot par piederību pretvalstiskai slepenai organizācijai, kā bija nodēvēta Jaunā strāva.

07.1897–12.1897
Rīga
Ieslodzījums Liepājas un Rīgas cietumā. Cietumā Rainis tulkoja J. V. Gētes „Faustu” (tulkojums sākts 1896, publicēts žurnālā „Mājas Viesa Mēnešraksts” 1897–1898, grāmatā 1898).

12.1897–03.1899
Pleskava

04.1899–05.1903
Slobodska

1903–1904
Jūrmala

1904–1905
Jaundubulti

12.1905–03.1906
Cīrihe

03.1906–03.1920
Lugano

04.1920–10.1920
Baložu iela 14, Rīga
Par pirmo dzīvesvietu pēc atgriešanās no Šveices kļuva dzīvoklis Rīgā, Baložu ielā 14. No Šveices Raini un Aspaziju sagaidīja kā varoņus un viņu pirmajai dzīvesvietai bija vākti sabiedrības līdzekļi – Tautas balva.

10.1920
Muitas iela 4, Rīga

1921
Nometņu iela, Rīga

05.1922–08.1926
Dīķa iela 11, Rīga
Šajā laikā Rainis ir Saeimas deputāts un Nacionālā teātra direktors. Šeit sarakstīts dzejoļu krājums "Mēnesmeitiņa", sakārtoti un izdoti Raiņa raksti "Dzīve un darbi" un svinēta viņa 60 gadu jubileja. Dzejnieki māju pārdeva, kad pārcēlās uz Baznīcas ielu 30.

1923–1929
M. Parka iela 7, Tukums, Tukuma novads
Piešķirta Rainim pēc nacionalizācijas 1923. gadā, kurš 1928.gadā to dāvināja Latvijas Skolotāju savienībai ar vēlējumu tajā iekārtot viņam dzīvokli un muzeju, bet pārējās telpas izmantot kultūras un atpūtas nama vajadzībām. Durbes pilī iekārtotajā dzīvoklī Rainis savā pēdējā vasarā 1929.gadā pavadījis vien dažas dienas, bet Aspazija tur nodzīvojusi vairāk nekā mēnesi.

15.09.1926–12.09.1929
Baznīcas iela 30, Rīga
Rainis šajā namā dzīvoja līdz pat savai nāvei. Par šīs mājas nozīmību liecina ieraksts abu Raiņa un Aspazijas testamentā: "Nams Rīgā, Baznīcas ielā 30 paliek Rīgas pilsētai, kurai tajā jāierīko muzejs uz mūsu abu vārda. Namā paliek arī mūsu bibliotēka un rokraksti, un tie darāmi pieejami visiem…"

09.1926–12.09.1929
Jāņa Pliekšāna iela 5/7, Jūrmala
Vasarnīcu Majoros Rainis nopirka 1926. gada rudenī. No 1927. līdz 1929. gadam tā bija dzejnieku – Raiņa un Aspazijas –darba un vasaras atpūtas vieta. Vasarnīca kļuva par Raiņa pēdējo dzīves vietu – savā darbistabā – verandā 1929. gada 12. septembrī Rainis nomira.

1873–1874
Ēģipte
Mācījies pansijā pie Ēģiptes (agrāk Vilkumiesta) mācītāja Oskara Svensona.

08.08.1875–16.12.1879
Grīvas vācu skola
Komunālā iela 2, Daugavpils
Klasiskā nodaļa

1880–1884
Rīgas pilsētas ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Klasiskā nodaļa

1884–1888
Pēterburgas Universitāte
Sanktpēterburga
Juridiskā fakultāte

1889–1891
Viļņa
Izstrādā kandidāta disertāciju romiešu tiesību vēsturē "Justiniāna likums". 1891. gadā Pēterburgas universitāte viņam piešķir tiesību kandidāta grādu

1886–1890
Sanktpēterburga
Korespondents Pēterburgā laikrakstam "Dienas Lapa"

01.1889–09.1889
Jelgava
Advokāta Andreja Stērstes palīgs

02.1889–09.1891
Viļņa
Viļņas apgabaltiesas tiesneša amata kandidāts un sekretārs; turpināja rakstīt korespondences laikrakstam „Dienas Lapa”, raksta par tieslietu jautājumiem laikrakstam "Виленский Вестник", kā arī izstrādā kandidāta disertāciju romiešu tiesību vēsturē "Justiniāna likums" (1891. gadā Pēterburgas universitāte viņam piešķir tiesību kandidāta grādu).

09.1891–12.1895
Laikraksts "Dienas Lapa" (1886–1918)
Elizabetes iela 16, Rīga
Laikraksta "Dienas Lapa" žurnālists, no 1891. gada 17. decembra līdz 1895. gada decembrim – redaktors.

12.1895–1896
Jelgava
Jurists Jelgavas notāru kantorī

03.1897–05.1897
Paņeveža
Advokāts Paņevēžas tiesā

1920–1921
Dailes teātris
Lāčplēša iela 25, Rīga
Dailes teātra līdzdibinātājs un direktors

1920–1922
Latvijas Republikas Satversmes sapulce
Rīga
Latvijas Republikas Satversmes sapulces loceklis

14.04.1920–10.12.1920
Latvijas Republikas Izglītības ministrija
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga
Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktors

1921–1925
Latvijas Nacionālais teātris
Kronvalda bulvāris 2, Rīga
Direktors

1922–1926
Latvijas Republikas Saeima
Jēkaba iela 11, Rīga
Saeimas deputāts

12.1926–01.1928
Latvijas Republikas Izglītības ministrija
Krišjāņa Valdemāra iela 36, Rīga
Latvijas Republikas izglītības ministrs

12.1897–03.1899
Pleskava
1897. gada decembrī Rainis salaulājās ar Aspaziju, 22. decembrī kopā ar viņu devās uz pagaidu nometinājuma vietu Pleskavā.

1899–1903
Slobodska
1899. gada aprīlī tiesa piesprieda Rainim izsūtījumu uz Vjatkas guberņas Slobodskas pilsētu, kur ieradās tā paša gada 17. jūnijā (par dzīvi Pleskavā un izsūtījumā – vēstulēs Aspazijai, Kopoti raksti, 19.–20. sēj., 1984.). Rainis šajā periodā ļoti daudz tulkoja, galvenokārt pasaules klasiķu lugas.

12.1905–03.1906
Cīrihe

03.1906–04.1920
Lugano
1906. gada martā Rainis apmetās uz dzīvi Kastaņolas ciematā (tagad Lugāno pilsēta) pie Lugāno ezera. Šveicē Rainis uzturējās ar pieņemtu vārdu Arturs Nagliņš. 1920. gada 10. aprīlī Rainis un Aspazija, tūkstošiem cilvēku sveikti, atgriezās Rīgā.

08.1927
Kastanjola
1927. gada augustā kopā ar mākslinieku Albertu Prandi devies uz Kastaņolu, lai strādātu pie iecerētās atmiņu grāmatas.

15.09.1929
Raiņa kapi

Rīgas Latviešu biedrības prēmija
Prēmija piešķirta par J. V. Gētes darba "Fausts" tulkojumu (1901).
1901

Rīgas Latviešu biedrības prēmija
1913

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieris ar Domes 1925. gada 28. februāra lēmumu.
I šķira
1925

LPSR Tautas dzejnieks
1940