Raiņa un Aspazijas vasarnīca
Vēsture
19. gadsimta beigās tika uzcelta Majoru vasarnīcas ēka, kā arī dārza namiņš.
1926. gadā Rainis vasarnīcu nopirka, un tā no 1927. gada līdz 1929. gadam bija viņa un Aspazijas vasaras atpūtas vieta.
1945. gadā pieņēma lēmumu ēkā iekārtot muzeju.
1949. gadā vasarnīcā tika atklāts Raiņa muzejs, kas sākotnēji darbojās Zinātņu akadēmijas sastāvā.
1963. gadā muzejs kļuva par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja filiāli.
1969. gadā izveidoja muzeja kompleksu, kurā apvienoja trīs Jūrmalas koka apbūvei raksturīgas ēkas.
2016. gada 26. augustā tika atklāta atjaunotā Raiņa un Aspazijas vasarnīca. Jauno ekspozīciju veidoja muzeja speciālisti sadarbībā ar dizaina biroju “H2E”.
Darbība mūsdienās
Muzejā iespējams aplūkot vidi, kādā Rainis un Aspazija dzīvoja 20. gadsimta 20. gados, kā arī iepazīties ar dzejnieku mīlestības stāstu ekspozīcijā “Es un Tu”.
Kopumā muzeja kompleksā apvienotas trīs Jūrmalas koka apbūvei raksturīgas ēkas, tādējādi veidojot valsts nozīmes vēstures pieminekli. Vienā no ēkām rodama izstāžu zāle, kur regulāri notiek koncerti, lasījumi, izstādes un konferences.
Muzejs ir Memoriālo muzeju apvienības struktūrvienība.
Ietekme kultūrā
Rainis vasarnīcā Majoros pabeidza traģēdiju “Mīla stiprāka par nāvi”, kārtoja aforismu krājumus, kā arī uzrakstīja atmiņu grāmatu “Kastaņola”. Vēl Majoros dzejniekam radās daudzas un dažādas ieceres, piemēram, piezīmes tā arī nepabeigtajai drāmai “Vitauts”.
Aspazija vasarnīcā rakstīja jaunus dzejoļus un tos kārtoja krājumam “Asteru laikā”, kas tika izdots 1928. gadā.
Citātu galerija
“Latvijas PSR Zinātņu akadēmija nesen pārvērtusi Raiņa vasarnīcu Majoros, Aleksandra ielā 7, muzejā, kur atklāta dzejnieka piemiņas izstāde. Šajā nelielajā koka mājiņā dzejnieks pavadījis vasaras, sākot ar 1927. gadu, un še arī sagaidījis sava mūža pēdējo mirkli. Tagad mājiņa glīti izremontēta. Apakšējā stāvā sakārtoti uzņēmumi, kas raksturo dažādus dzejnieka dzīves posmus: bērnību, skolas gadus, studijas, Jaunās strāvas laiku, trimdu, 1905. g. revoluciju, dzīvi Šveicē, atgriešanos dzimtenē un mūža pēdējo posmu. Redzami maketi no “Uguns un nakts” uzveduma, kā arī skaists Kastaņolas makets ar māju, kurā Rainis dzīvojis. Dzejnieka darba istaba, viņa rakstāmgalds, dīvans u.c. piederumi. Vitrinās daudz Raiņa grāmatu dažādos izdevumos, kā arī dažas sīkas lietiņas: zīmuļi, spalvaskāti, dēlītis, kuru Rainis lietojis rakstot. Augšējā stāvā divas nelielas istabiņas un slēgts balkons, kurā dzejnieks aizvēris acis uz mūžu.”
D. Bušs. Raiņa vasarnīcā – muzejā. Skolotāju Avīze, Nr. 39, 29.09.1950.
“Ar Jūrmalu Tautas dzejnieka Raiņa mūžā saistās pats nemierīgākais, vētrainākais laiks – 1905. gads, “lielās dienas”, dzejnieka vārdiem runājot, augstākā virsotne viņa dzīvē. Ik doma, ik dzejas rinda tad dzimusi cīņā, radusi tūlītēju atbalsi tautā, kalpojusi tai.
Jūrmalā pagājuši ari visvientulīgākie, drūmākie, paši pēdējie Raiņa mūža gadi, kad dzejnieks te guva klusu patvērumu darbam. Jūra rosinājusi viņa radošos spēkus, ienesusi lieluma elpu cīņas dziesmās. Jūra devusi spēku izmisuma un paguruma brīžos.
Visa šī apkārtne, kur ik soli vēl rodam kādu atgādinājumu par senajām cīņu dienām, ir cieši jo cieši saaugusi ar Raiņa personību. Tā vienmēr atgādina par viņa cīņu un darbu.
Visvairāk dzejniekam piekļūstam, ieejot mazajā namiņā Aleksandra ielā 7.
Raiņa istabā uz viņa darba galda grāmatas, it kā tās tikko būtu aizšķīrusi dzejnieka roka. Starp tām Dagdas skices, pelēks albumiņš ar pēdējo dzejoli – veltījumu Olgiņai un vairākas sīkā, nervozā rokrakstā aprakstītas lapiņas, datētas ar 10. septembri. Aizsākta doma… Par draudzību… Turpat netālu pie loga dzejnieka rītasvārks, it kā tikko nolikts… Ejot nočīkst grīda, un šis troksnis liek domāt par Raiņa soļiem. Visur te jūtams viņa tuvums.”
L. Biemelte. Jauna ekspozīcija Raiņa vasarnīcā – muzejā. Cīņa, Nr. 202, 27.08.1965.
Informācija