Guntis Berelis

Mācījies Cēsu 1. vidusskolā.
1979–1981: studējis fiziku Latvijas ValstsUniversitātē.
1981–1983: studējis bibliotēkzinātni Latvijas ValstsUniversitātē.
1984–1986: vadījis Cēsu rajona Skujenes ciema bibliotēku.
1989–1992, 2003–2010: strādājis žurnāla "Karogs" redakcijā.
kopš 2003: vairākkārt bijis Latvijas Rakstnieku savienības prozas konsultants.
2007, 2013, 2016: Latvijas Rakstnieku savienības "Literārās akadēmijas" prozas meistardarbnīcas vadītājs.
2017–2020: strādājis žurnāla "konTEKSTS" redakcijā.

Pirmā kritikas publikācija

1986: recenzija par gleznotāju Kurta Fridrihsona un Ivara Bumbiera un keramiķa Pētera Martinsonadarbu izstādi "Robežas" laikrakstā "Literatūra un Māksla" (19. dec.).

Pirmā daiļliteratūras publikācija

1988: stāsti "Deus ex machina" un "Specfonds" žurnālā "Avots" (Nr. 6.).

Esejas, literatūras kritika

1997: "Klusums un vārds" (Daugava).
1999: "Latviešu literatūras vēsture:no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam" (Zvaigzne ABC); labots un papildināts izdevums 2012. gadā (e-grāmata, Publicētava).
2001: "Neēd šo ābolu. Tasir mākslas darbs: postmodernisms un latviešu literatūra" (Atēna).
2022: "...rakstīt..." (Orbīta).

Stāstu krājumi

1989: "Mitomānija" (Liesma).
1999: "Minotaura medības" (Atēna).
2018: "Es nekad nerunāju muļķības" (Dienas Grāmata).

Romāni

2007: "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem" (Dienas Grāmata).
2015: "Vārdiem nebija vietas" (Dienas Grāmata).

Darbi bērniem

1995: "Agnese un Tumsas valdnieks" (Daugava).

Tulkojumi svešvalodās

Stāsti publicēti kopkrājumos un periodikā angļu, somu, zviedru un krievu valodā.

Tulkojumi no krievu valodas

2016: Andrejs Ļevkins (Андрей Левкин) "Dūmi miglā" (Orbīta).
2024: Andrejs Ļevkins (Андрей Левкин) "Nekas, ka īstenībā to nevar redzēt" (kopā ar Arvi Kolmani un Rimantu Ziedoni; Orbīta)

Darbība kinodramaturģijā

Kopš 1999: kopā ar režisori Ināru Kolmani (filmu studija "Deviņi") veido dokumentālo materiālu ciklu "Rakstnieks tuvplānā". Kopdarbībā tapuši aptuveni 30 materiāli par nozīmīgiem latviešu rakstniekiem: Imantu Ziedoni, Zigmundu Skujiņu, Regīnu Ezeru, Andreju Eglīti, Knutu Skujenieku, Uldi Bērziņu, Māru Zālīti un citiem.
2018: scenārija autors populārzinātniskajai filmai "Baltu ciltis" (kopā ar Tomu Ķenci; režisori Raitis un Lauris Ābeles, Tritone Studio)

Par darbību kritikā un prozā

"Ar kontrastu poētikas palīdzību G. Berelis nereti ļāvis jaunā gaismā ieraudzīt arī latviešu un pasaules literatūras kopsakarības. Nevar sacīt, ka literatūrzinātne Latvijā nebūtu interesējusies par šiem jautājumiem. Tomēr nereti ārzemju literatūras speciālisti iztirzājuši interesantas sakarības, izliekoties, ka uz latviešu literatūru kā atpalikušu un provinciālu tās nekādi neattiecas. Savukārt latviešu procesu analizētāji, starptautiskos kontekstus tik labi nepārzinot, ir bijuši spiesti ieslīgt zināmā vienpusībā. Bet G. Berelis saka: "Latviešu literatūrā mīklainā veidā, neraugoties uz dzelzs priekškariem, ir bijuši visi tie paši procesi, kas pasaules literatūrā." (..) Gunta Bereļa recenzijās pasaules literatūras problēmas (ar to nedomājot, protams, sociālās problēmas) ļoti tiešā veidā attiecas arī uz mums, savukārt latviešu literārajā procesā saskatāmie kontrasti izmantojami arī ārzemu darbu analīzē."

Sekste, Inguna. Guntis Berelis. Latviešu rakstnieku portreti, 70.–90. gadi. Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.
"90. gados Guntis Berelis bija galvenais latviešu postmodernisma teorijas advokāts un centās dekonstruēt padomju literatūras mītus par sociālistisko reālismu kā objektīvu īstenības atspoguļošanas veidu. Viņš paplašināja realitātes jēdzienu, apgalvojot, ka arī literatūra un iztēle ir realitāte, jo mūsdienu prozā vēstījums kā īstenības konstruēšanas veids ieguvis nozīmīgāku lomu un funkcionalitāti, literatūras uzdevums nav tikai kaut ko atainot, radīt līdzīgu realitāti tai, kas tiek interpretēta, bet radīt nemateriālās dzīves modeli. (..) Liekot liekā dažādus paradoksālus līdzekļus, Guntis Berelis savos stāstos līdz absurda kvintesencei noved reālisma literatūras izvirzīto tēzi "viss kā dzīvē", bet vienlaikus pauž pašironisku attieksmi pret teorētiskās mākslas ģenealoģisko strupceļu."

Dubiņa, Ieva. Stāsta un dzīves mijiedarbe. Versija par... Latviešu literatūra 2000-2006. Rīga: Valters un Rapa, 2007, 73., 74. lpp.

Par stāstu krājumu "Es nekad nerunāju muļķības" (Dienas Grāmata, 2018)

"Tās nav vienkārši"smalkās kaites" 21. gadsimta situācijā un Bereļa mērcē, jo autoramnepietiek vien ar marginālijām raksturu līmenī – obligāta prasība ir arīabsurda un groteskas klātbūtnei, dažreiz abus (ne)gaidīti izbīdot patpriekšplānā. Proti, kādēļ gan lai stāstā par zelta uzvedību un etiķetipie smalka vakariņu galda pēkšņi neienāktu kanibālisms? Kādēļ gan laišķietami rāmas sadzīviskas epizodes nekulminētos ar absolūtu asinspirti? (..) Ar pārliecību, ka "visu vajag darīt ar glanci" eksistē un rīkojaslielākā daļa Bereļa radīto dīvaiņu un to, starp citu, var attiecināt uzveidu, kā īsprozu izstrādājis pats autors. Berelis ir izvēlējies skarttādu jautājumu loku, kurš, lai cik tas nešķistu paradoksāli, ar savuatbaidošo marginalitāti šķiet pievilcīgs. Neticami, taču lasītājam arkatru nākamo Bereļa stāstu izveidojas savdabīga imunitāte pret visāmaprakstītajām šausmām un riebeklībām. Vēl jo vairāk – uzplaukst gaidaspēc nākamā upura, kārtējā nepārvaramā, samākslotā konflikta unantivaroņa spožā uzvaras gājiena – bet kā gan citādi – ja pusi stāstatēvs māca dēlu pareizi uztecināt cirvi, tad beigās taču jāseko kaut kamiespaidīgam, vai ne? Un vai tad tā nav populārās kultūras pamatiezīme –tās pašas, kas šajā gadījumā kritusi par upuri autora smiekliem?"

Koroševskis, Arnis. Ārprātīgā piezīmes. Gunta Bereļa krājuma "Es nekad nerunāju muļķības" recenzija. Delfi, 04.04.2018.

Par romānu "Vārdiem nebija vietas" (Dienas Grāmata, 2015)

"Berelis spēj iemest savu varoni gan sirreālās, gan reālās ainās, aprakstīt mēmā kino tapšanas paralēles ar klusējošā Tuša dzīves izpratni, vienkopus salaist emocionālas atmiņas ar tagadnes notikumiem un – nesasmērēt savas rakstnieka rokas mehāniskā konstrukcijā, bet uzbliezt dzīvu bildi lasītāja acu priekšā. Galvenokārt pateicoties varoņa naivās, vienkāršās apziņas apcerēm un rūpīgi izstrādātajiem vides un detaļu aprakstiem. Tāpēc romāns nešķiet monotons, jo ir iespēja skatīt to, kas notiek. Kā jau kino. Ar visiem apziņas kritumiem un negludumiem, neizpratni par notiekošo un pēkšņumu."

Plūme, Ieva. Esamība bez vārdiem: klusuma troksnis. Punctum, 29.06.2015.

literatūrkritiķis
literatūrzinātnieks
rakstnieks

Viesturs Reimers

Klāva Elsberga prēmija
Prēmija piešķirta par stāstu krājumu "Mitomānija" un publikācijām presē.
1989

Latvijas Kultūras fonda balva
Balva piešķirta par kritiskās domas attīstības veicināšanu.
1995

Raiņa un Aspazijas fonda prēmija
1996

Latvijas Rakstnieku savienības Kritiķa kauss
Balva piešķirta par grāmatu "Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam".
2000

Laikraksta "Diena" balva
Balva piešķirta par grāmatu "Latviešu literatūras vēsture: no pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam".
2000

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par darbu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs".
Literatūrzinātne
2002

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par romānu "Ugunīgi vērši ar zelta ragiem".
Proza
2008

Laikraksta "Diena" gada balva kultūrā
Balva piešķirta par romānu "Vārdiem nebija vietas".
Literatūra
2015

Egona Līva piemiņas balva ''Krasta ļaudis''
Balva piešķirta par romānu "Vārdiem nebija vietas".
2015

Latvijas Literatūras gada balva
Labākais prozas darbs
Nominants
2016