Vārdiem nebija vietas

Gunta Bereļa romāns "Vārdiem nebija vietas" ir sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts" otrais darbs.

Publicitātes informācija

"1913. gads — Latvijā uzņem pirmo mākslas filmu. 1914. — sākas Pirmais pasaules karš, par ko visi lielā sajūsmā, bet iemesli katram citādi. 1915. — Kurzemē tuksnesis, to pamet ap 700 000 cilvēku, vien rēgi klīst pa purviem. 1916. — ļauži pamazām apjēdz, kādā baisā gaļasmašīnā no laba prāta ielīduši. Ja reiz pasaule sajukusi prātā, kā gan viens cilvēks var nepakļauties vispārības aicinājumam?" (Guntis Berelis)

"Tanīs dienās pat rosīga apriņķa pilsēta Kurzemē staro sajūsmā par civilizācijas uzvaras gājienu. Tehnikas visvarenības apziņa, sapnis par pārcilvēka ēru un pamatšķirai dāvātā iespēja savas fantāzijas — sentimentālas, apokaliptiskas, neķītras — ieraudzīt materializējamies mēmos kinostāstos. Sīks plaukšķis tālu Balkānos, un kārtējais Bābeles tornis sagrūst, vienā atvēzienā izslaukot zemi tukšu un radību atstājot bez valodas. Vai pasaule sajūk prātā, un vai miglā, kur vairs nav vietas vārdiem, vēl ir ko darīt ļaužiem? Guntis Berelis ar melnu sarkasmu romāna nevaroni Tušu nosūta pāri cilvēcības robežai — viņpus laba un ļauna. Ar civilizāciju apsēstā pasaule turp dodas pati." (Vents Zvaigzne)

"Aizsācies kā viegli groteska vēsturiskas dekorācijas realitāte, romāns aizvirpuļo kā izdzimteņa Tuša nāves deja. Dzemdināts no Piektā gada vandālisma ugunskaisles, ņēmis spēku vardarbības tīksmē un uzbudinājumā, nonācis Pirmā pasaules kara iztukšotajā, rēgainajā Kurzemē, Tuša tēls lasītājam atklāj kara visatbaidošākās un līdz šim latviešu literatūrā aizēnotās puses. Tušs — kara fanfara. Atšķirībā no Tumšā un Melnā bruņinieka, kuri mūsu literatūrā bijuši skaidra, definēta ļaunuma simboli, Tušs ir gara kroplības un banalitātes ļaunums, kuram Berelis nav atvēlējis pat pretinieku. Romāns — raupjš izaicinājums kā lasītājiem, tā vēstures romantizētājiem." (Gundega Repše)