PAR DZEJAS KRĀJUMU "AIZCIRSTĀS DURVIS" (Vesterosa: Ziemeļblāzma, 1970)
"Baibas Kaugaras dzejā nav atrodams
duālisms – matērijas un gara, miesas un dvēseles pretstatījums, kas tik ilgi valdījis
latviešu dzejā kristiānisma, ideālistiskās filozofijas un romantisma ietekmē. Jaunā
dzejniece izjūt pasauli kā vienotu psihofizisku esamību, kas uz tverama ne
tikai ar domām vien, bet ar visiem jutekļiem, ar visu cilvēka būtni. [..] Baiba
Kaugara skatās uz pasauli ļoti līdzīgi kā nezināmie dainu autori, viņa uztver
pasauli tieši, ar visu būtni, lielā mērā ar jutekļiem. [..] Ceļu uz lautas
dziesmu pasauli Baiba Kaugara nemeklē, atdarinot tautas dziesmu formu, šis
strupceļš mūsu dzejā beidzot ir pārspēts. Viņa šo ceļu noiet savā pasaules
izjūtā, atmodinādama tautasdziesmu garu.
Baiba Kaugara raksta brīvā pantā bez pieturzīmēm
un lielajiem burtiem, un jādomā, ka viņai tas tā nepieciešams. Viņas teikuma
melodija ir ļoti izteikta ļoti īpatna, zināmu līdzību tajā var saklausīt ar
Vizmas Belševicas loģisko un metrisko akcentu sadalījumu."
Andrups, Jānis. Baiba Kaugara, Aizcirstās durvis. Ceļa Zīmes, Nr. 48, 1971.