Arturs Kaugars

29.01.1910 – 13.02.1971

Arturs Kaugars (1910–1971) – dzejnieks un pedagogs. Pirmās publikācijas 1928. gadā vēl ģimnāzijas laikā, regulāras dzejas publikācijas kopš 1942. gada. Dzejai raksturīgs apcerīgs, elēģisks dzīves un laikmeta vērojums, reizumis skatot pasaules un cilvēka likteni simboliskos vispārinājumos. Viņa dzejoļu tematikas galvenā daļa veltīta dzimtenes dabai klasiskā stingrā pantmērā. Rakstījis balādes un dzejoļus bērniem. Sastādījis mācību grāmatu "Ceļa maize" (1947, kopā ar Austru un Jāni Širmaņiem) un lasāmgrāmātu "Mana tēvu valoda" 4. (1958) un 5. (1959) klasei. Presē, īpaši žurnālā "Trimdas Skola", publicējis pedagoģiskus rakstus.

Darba autors (55)

Sastādītājs (2)

Redaktors (1)

Recepcijas persona (9)

Dzimšanas laiks/vieta

29.01.1910
Smiltene

Miršanas laiks/vieta

13.02.1971
Kalamazū

Personiska informācija

1917–1920: bēgļu gaitās Krievijā.

Profesionālā darbība

Pirmā publikācija
Pirmie dzejoļi, vēl mācoties Smiltenes ģimnāzijā, 17 gadu vecumā, publicēti skolas literārā pulciņa žurnālā un tie paši arī žurnālā "Jauno Lira".
1928: divi dzejoļi žurnālā "Jauno Lira", 3. numurā.
1942: sācis aktīvu literāro darbību; dzejas publikācijas periodiskajos izdevumos "Latvju Mēnešraksts", "Līdums", "Mana Māja".

Literārie darbi
1946: dzejoļu krājums "Mūžīgs ritums".
1952: dzejoļu krājums "Dzērve sauc".
1984: abu krājumus apvienots un papildināts izdevums "Pa balto, pa melno bezgalību".

Sastādījis latviešu literatūras hrestomātijas un lasāmgrāmatas "Mana tēva valoda" (1958, 1959, 1960, 1961, 1963, 1964, 1965, 1969).

1959: Amerikas latviešu apvienības Jaunatnes balva.

Citātu galerija

"Viņš ir samērā mazražīgs un latviešu trimdas dzejai pagaidām devis tikai divas grāmatas: "Mūžīgs ritums", kas iznāca Vācijā 1946. un "Dzērves sauc" (1952. g. ASV). Kaugara dzeja ir pasmaga, teiksmaina, kaut gan netrūkst ari vienkāršu vārsmu par trimdinieku likteni. Neviena gaišāka no neieskanas arī otrajā dzejnieka grāmat;a Dzērves sauc. Tanī tāpat trimdinieka pārdzīvojumi un cerības reiz atkal atgriezties dzimtenē. Dzejnieks iemīļojis balādes formu un abās grāmatās netrūkst balāžu gan ar vēsturiskiem, gan ar tagadējā laika motīviem. Arturs Kaugars nav skali saucējs vai tiesātājs: dzimtenes un savas tautas mīlestība izteikta klusinātos toņos. Dzejnieka īpatnība izpaužas arī mīlestības dabas dzejoļu trūkumā. Grūti Kaugaram sameklēt priekšgājējus un ari trimdas dzejnieku saimē viņš palicis savrups. Īstenībā Kaugaru var pieskaitīt trimdas dzejnieku saimei, kaut viņš dzejot sāka jau Latvijā."

Kalējs, Oskars. Klusais dziesminieks. Latvija, 1960, 13. febr.

Par dzejas kopkrājumu "Pa balto, pa melno bezgalību" (1984)
"Kaugara dzejoļu kopnoskaņa ir lēni skumīga, apcerīga, apvaldītām emocijām un ar dziļi labestīgu un ideālos sakņotu dvēseles atspulgu. Šo krājumu lasot, it kā sadzirdam pagājušu laiku atbalsis. Vispirms te atainojas normālai pirmskara dzīvei raksturīgas tīri cilvēcīgas izjūtas: dabas un mīlestības pārdzīvojumi, vientulība, prieki, skumjas utt. Tad seko II pasaules kara gaitas, šķiršanās no tuviniekiem, no dzimtenes un beidzot svešums – trimda. Mūsu tautai tik dramatiskie un traģiskie vēstures notikumi Kaugara dzejā atspoguļojas vairāk ar sāpīgi skumju rezignāciju. [..] Dzejnieka apcerīguma un vēstījuma tieksme varbūt visspilgtāk parādās viņa daudzajās un itin iespaidīgajās balādēs un poēmās. Tām parasti pamatā kāds nostāsts, kāda teiksma vai leģenda, kas visbiežāk skar Latvijas vēsturi. Dzejniekam vispār latviskais dziļi iegūlis dvēselē. [..] Pagājības un dārgu atmiņu noskaņu šinī krājumā izraisa nevien saturs, bet arī dzejoļu forma. Pavisam nedaudzi vēlāko laiku dzejoļi uzrakstīti "brīvajā pantā", visi citi sacerēti stingrā, precīzā ritmā un gandrīz bez izņēmuma ar atskaņām rindu galos."

Valtere, Nora. Pa balto, pa melno bezgalību. Laiks, 1985, 16. janv.