Vladis Spāre

Dzimis rakstnieku Veltas Spāres un Vladimira Kaņiveca ģimenē.

1982: pirmā publikācija – stāsts "Mēs atradīsim" žurnālā "Zīlīte" Nr.4
Tulkojis no krievu valodas N. Zadornova "Simoda" (1985, kopā ar T. Jarmolinsku) u.c. darbus, tulkojis arī no ukraiņu valodas.

PROZA

1987: stāstu krājums "Mēs atradīsim" (Liesma).
1992: novele "Neprāta šarms" (Artava).
1994: romāns "Odu laiks" (Skarabejs). Līdzautorībā ar Juri Zvirgzdiņu un Lienīti Medni-Spāri.
2009: romāns "Odu laiks" II daļa (Skarabejs). Līdzautorībā ar Juri Zvirgzdiņu un Lienīti Medni-Spāri.
2015: romāns "Tu nevari dabūt visu, ko gribi" (Zvaigzne ABC).
2020: stāstu krājums "Gājiens ar klibo zirdziņu" (Zvaigzne ABC).

PAR ROMĀNU "ODU LAIKS" (SKARABEJS, 1994)

"Odu laika" brīvā kompozīcija turas uz lielceļa eposa pamatiem,pavelkot uz zoba blandīšanos 60.—70 gadu hipiju stilā. Plaisas padziļinās līdz paģirām, un tad jau vairs iespējams tikai melnais humors, romantiskās skepses vietā traģiskā ironna, bezcerības skaidrais prāts, kas nespēj ticēt emocionālajam dumpim. Romantisma ģēnijs izšķīst radikālā pašironijā, vairs "idejiski" nepaceldamies. Taču ironija neizpaužas tikai kā pasaulsredzējums, kā esamības meklējumu līdzeklis, kas noliedz ne vien stabilu un programmētu ikdienu, bet arī subjektīvi poētiskās idejas un eksistences dziļāku jēgu. Tā darbojas arī kā "Odu laika" stilistiskais princips, daiļrades paņēmiens. Romāns sarakstīts ironiskā laika formā — praesens historicum, tā ir vēstures tagadne, pagātnes notikumu atstāstīšana tagadnē Šie pagātnes pieraksti tagadnē ironiski tādēļ, ka veido spilgtu neatbilsmi starp īstenību un tās falsificētajām versijām. [..] Pie pēdējā vārda jāsāk domāt par vēl vienu ironijas stilistisko izpausmi — par vārdu spēlītēm un divdomībiņām; šai ziņā Mednei, Spārēm, Zvirgzdiņam būs grūti atrast latviešu prozā daudz konkurētspējīgo. Polisēmija, vārdu un izteikumu daudzsaprotamība parādās pašā romāna nosaukumā "Odu laiks"; abas izlasīšanas iespējas — ar svešzemniecisko un vietējo o, — Konversācijas vārdnīcai piepalīdzot, komentētas uz grāmatas vāka. Odi kā kukainīši (samērā niecīga, bet tik un tā traucējoša suga) sīc šajā romānā vienmēr, jo pārsvarā ir nakts, bieži tuvumā ūdens un gluži vienkārši vasaras laiks, bet odas (ditirambu nozīmē) par godu vēstures, telpas un laika iekarojumiem privātajās sarunās skan anekdošu formā Pārprotamas jēgas piemēru netrūkst [..]."

Dubiņa, Ieva. Reibums. Karogs, 01.10.1994. 

PAR ROMĀNU "TU NEVARI DABŪT VISU, KO GRIBI" (ZVAIGZNE ABC, 2015)

PAR STĀSTU KRĀJUMU "GĀJIENS AR KLIBO ZIRDZIŅU" (ZVAIGZNE ABC, 2020)

"Grāmata ir interesanta arī no psiholoģiskā aspekta, jo stāstu daudzdimensionalitāte apliecina mūsu cilvēcisko nespēju, liktenīgo nevarēšanu pat ar valodas palīdzību patiešām, līdz dziļumiem, saprast, izjust otru cilvēku, pat vistuvāko un mīlamāko. Pārfrāzējot dziesmas vārdus, šie stāsti ir par nesatikšanos, par neieraudzīšanu, nesadzirdēšanu – un arī gluži pretēji, par to vienīgo brīdi, kad otrs ierauga, pamana, sadzird. Tieši tāpēc man pašai mīļākais no krājuma stāstiem ir „Dāņu tabaka”, sirdssilts un jauks. Noskaņas ziņā tas atgādina brīnišķīgo R. Bredberija „Pieneņu vīnu”: smalks, vienkāršs un neticami emocionāli ietilpīgs.

Izcilā humora izjūta, kas jūtama visos Vlada Spāres darbos, nospēlē ievērojamu lomu arī šajā stāstu krājumā – jo traģiskās tēmas viņš izspēlē ar palaidnīgu smaidu, brīžiem pamudinot traģēdiju pāriet vieglā groteskā, viegli samulsinot lasītāju, kurš vairs nevar būt īsti drošs, kā reaģēt. Smieties? Apraudāties? Pasmīnēt? [..] Bieži klātesošas V. Spāres stāstos ir garīgas slimības, emocionālas krīzes un – nebīšos šī skaļā vārda – dvēseles lūzumbrīža atainojums. Krīze var būt klātesoša kā paspilgtinājums, skaidrojums, iemesls un sekas, taču kamēr saprasts, kurš šajā reizē, lasītājam var gadīties līdzīgi kā bērnībā, kad gadījies aplam neadekvāti reaģēt uz līdzcilvēku dīvainībām un saņemt mammas rājienu vai kušinājumu – kad esi iesmējies par kādu situāciju, nākamajā teikumā rakstnieks situāciju apvērš tā, ka smiekls iesprūst kaklā. Vai otrādi. Tīri vai nerro. Labdabīgi un smalki."

Ilziņa, Kristīne. IZCILAIS GĀJIENS AR ZIRDZIŅU JEB ASTOŅPADSMIT BLŪZI PROZĀ. Jaunā Gaita, Nr. 304, 2021.

Vladimirs Kaņivecs

–1972
Rīgas 1. vidusskola
Raiņa bulvāris 8, Rīga

–1985
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Visvalža iela 4a, Rīga
Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļa

Rīgas 3. internātskola
Rīga
Apguvis flautas un ģitāras spēli.

1972–1974
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Kronvalda bulvāris 4, Rīga
Bioloģijas fakultāte

1972–1973
Rīgas 7. pamatskola
Rīga
Skolotājs

1973–1974
Olaines zinātniski pētnieciskais institūts "IREA"
Olaine
Laborants

1980
Avīze "Daiļrade"
Rīga

1986–1990
Žurnāls "Avots" (1987–1992)
Rīga
Galvenā redaktora vietnieks

1988
Izdevniecība "Atmoda"
Rīga
Vadītājs

1990–2009
Apgāds "Artava"
Bezdelīgu iela 12, Rīga
Apgāda "Artava" direktors.

1993
Laikraksts "Vakara Ziņas"
Rīga
Direktors, komercdirektors

2014
Žurnāls "Tīrraksts" (2014)
Rīga
Izdevējs

2018
Žurnāls "Jaunā Gaita"
Toronto
Literārais redaktors, literārais konsultants.

Latvijas Literatūras gada balva
Labākais prozas darbs
Nominants
2016