Lienīte Medne-Spāre

Dzimusi mākslinieka Oto Medņa un farmaceites ģimenē.
1973: beigusi Rīgas 11. vidusskolu.
1973–76: studējusi LVU Svešvalodu fakultātes Franču valodas un literatūras nodaļā.
1976–77: strādājusi par abonementa vadītāju Rīgas 20. bērnu bibliotēkā.
1977–80: strādājusi gadījuma darbus.
1980–82: bijusi gide Jūrmalas ceļojumu un ekskursiju birojā.
1983–87: strādājusi ražošanas apvienības "Daiļrade" laikrakstā "Daiļrade" par mašīnrakstītāju un korespondenti.
1988–89: bijusi kooperatīvās izdevniecības "Atmoda" redaktore, vēlāk – galvenā redaktore (1989-90).
No 1990: apgāda "Artava" galvenā redaktore.
1996–99: žurnāla "Melnā Pantera" galvenā redaktore.
Žurnāla "Jaunā Gaita" redkolēģijas locekle.

1983: pirmā publikācija – stāsts "Mandarīns" žurnālā "Liesma" (6. nr.).

Romāns

1994: "Odu laiks" 1. daļa (kopā ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu) (periodikā 1989, grāmatā 1994).
2009: "Odu laiks" 2. daļa (kopā ar Vladi Spāri un Juri Zvirgzdiņu)

Stāsti

2019: "Dziedošās smiltis"

Tulkojusi no krievu un ukraiņu valodas.
Publicējusi periodikā atsevišķus bērnu literatūras darbus.
Sakārtojusi Aleksandra Grīna stāstu un noveļu krājumu "Svētās Agates brīnumdarbi" (1992).

Par romānu "Odu laiks" (1994/2009)

Odu laiks latviešu literatūras kontekstā varētu būt ja ne gluži unikāls, tad vismaz reti sastopams eksemplārs trijos dažādos veidos. Pirmkārt, tas ir triju autoru kopdarbs. Otrkārt, cik zinu, klasiskais vairāku autoru darba dalīšanas modelis – katrs raksta savu daļu un pēc tam visi kopīgi piestrādā, lai noslīpētu salaiduma vietas, – šoreiz nav lietots. Visas epizodes un sižets izslaists caur trīs smadzeņu filtriem, apstrādāts ar visām sešām rokām, katram kaut ko piekabinot klāt, kamēr iegūts gatavais teksts. Treškārt, romāna beigu galu no sākuma šķir divi gadu desmiti. (..) Odu laika daļas nevar uztvert kā, teiksim, diloģiju, ko veidotu relatīvi patstāvīgi darbi. Tas ir vienots teksts – viena daļa bez otras nav nedz lasāma, nedz izprotama. (..) Odu laiks ir viens no "visliteratūriskākajiem" romāniem latviešu literatūras vēsturē – tai nozīmē, ka literārās un kultūrvēsturiskās alūzijas tajā tiek uzlūkotas kā reālajiem/iedomātajiem faktiem un norisēm līdzvērtīgas. Autori atklājas bezmaz kā strukturālisma fundamentālisti, satriecošā konsekvencē sekodami vienai no strukturālisma pamatidejām: literatūrā neko jaunu vairs nevar izdomāt, atlicis vien apspēlēt un parodēt tos pašu vecos un senzināmos sižetus. Šai ziņāOdu laiks, no vienas puses, droši konkurē pat ar Marģera Zariņa Viltoto Faustu un daudzviet to izkonkurē, jo pat visanalītiskākais prāts nav spējīgs izlauzties cauri Odu laika alūziju brikšņiem (gluži pragmatisku iemeslu dēļ – lai to spētu izdarīt, kritiķa lasīšanas lokam precīzi būtu jāsakrīt ar trejgalvu un tātad arī trejsmadzeņu autora literāro erudīciju). No otras – patīkami atšķiras no latviešu prozas lielākās daļas, kurā caurcaurēm valda rakstība, ko mēdz dēvēt par reālismu un kuram ar realitāti nav nekāda sakara."

Guntis Berelis. Vladis Spāre, Juris Zvirgzdiņš, Lienīte Medne-Spāre "Odu laiks". Karogs, Nr. 5/6, 2010.

Par stāstu krājumu "Dziedošās smiltis" (Zvaigzne ABC, 2019)

"Lienītes Mednes-Spāres stāstos jūtama pati dzīve. Nekas tajos nav "taisīts", konstruēts, lai izskatītos gudrāk, modernāk vai stilīgāk; katrā stāstā ir pateikts tieši tik daudz, cik nepieciešams, un nav ne kripatas liekā. Taču tas nav arī pliks minimālisms – kaut gan izteiksmes līdzekļi lietoti taupīgi, tēli un vide stāstos dzīvo pilnasinīgi un taustāmi, brīžiem pat saožami."

Linda Kusiņa–Šulce. Lai rakstītu, vajag domas galvā. Saruna ar Lienīti Medni-Spāri. Latvijas Avīze, 14.03.2020.

"Varētu apgalvot, ka "Dziedošās smiltis" iemieso pēdējo gadu īsprozas tendenču kulmināciju – krājumā vienkopus mākslinieciski augstā līmenī sintezējas minimālisms, lakoniskums un autores viedi piezemētā un mazliet skumjā intonācija. Tādējādi tiek daļēji turpinātas 70.–80. gadu īsprozas īpatnības, paturot prātā, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Mednes-Spāres stāsti atgādina klasiskas kamerdrāmas ar izteiktu dramatisku konfliktu, spēju vai nespēju to atrisināt, meistarīgi izstrādātiem dialogiem un – vēl jo būtiskāk! – niansēm, kuras paliek apslēptas visā nepateiktajā. Darbus vieno attiecību tēlojums starp ģimenes locekļiem vai cilvēkiem, kas viens otru pēkšņi satikuši pēc vairāku gadu atstatuma; tam attiecīgi seko kaislību uzliesmojums un apdzišana vai gruzdēšana kaut kur zemdegās. Lai arī vairāku stāstu darbības laiks bāzēts tieši vēlīnajos padomju gados, tie pēc būtības ir pārlaicīgi, jo iemieso mūžīgās "mazā cilvēka" problēmas – nabadzību, ģimenes un mīlestības trūkumu, vientulību, pakāpenisku attiecību sairšanu vai arī mēģinājumu tās pārradīt, salasot to drupatiņas. Stāstu vienkāršība un atklātība spēj izraisīt lasītājā līdzpārdzīvojumu, un tas neapšaubāmi liecina par talantīgi uzrakstītu īsprozu."

Arnis Koroševskis. LALIGABA 2019 eksperta vērtējums

Latvijas Literatūras gada balva
Labākais prozas darbs
Nominants
2020