Lalita Muižniece

lv
Ziņot redaktoram

Kolekcijas (5)

Darbi: Darba autors (37); Tulkotājs (1); Sastādītājs (1); Redaktors (1); Recepcijas persona (28)

Audio/video: Teicējs (3); Ieskaņotājs (12)

Attēli: Persona attēlā(5)

VārdsLalita Muižniece
Dzimtais vārdsLāce, Lācis
KopsavilkumsLalita Muižniece (dzimusi Lācis, 1935) – dzejniece, valodniece. Interešu lokā gan latviešu trimdas, gan latviešu padomju dzeja, kā arī latviešu folklora, tautas dziesmu metrikas jautājumi, fonoloģija. Ilggadēja Rietummičiganas universitātes Latviešu valodas kursu lektore (1970–1993), Latviešu studiju programmas vadītāja (1981–1993). Dzeja izaugusi konkrētas realitātes ierosmē, ir pilna krāsu, dzejā raksturīgi arī smeldzīgi pagātnes un bērnības motīvi. Dzejoļi ir vairāk statiskas dabas – tās ir ainavas, gleznas, pārdomas, izjūtas, vērojumi.
Personiska informācijaDzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča ģimenē.

1950: izceļoja uz ASV.
1958: apprecējusies ar sabiedrisko darbinieku un kiropraktiķi Valdi Muižnieku (1927–2009).
1974: pirmo reizi pēc aizbraukšanas 1944. gadā viesojās Latvijā.
Kopš 1990: Latvijā viesojas regulāri, pavadot vairākus mēnešus.
Kopš 2014: rudens dzīvo Latvijā. Dažus mēnešus pavada pie meitas Boksfordā.

Daudz ceļojusi, tostarp vairākkārt uz Meksiku, Austrāliju, Jaunzēlandi.
2020. gada 4. jūnijā Lalitas Muižnieces stāstījums sērijā "Mans himnas stāsts"; klausīties: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/vai-tur-tiesam-var-laime-diet-trimdas-latvietes-lalitas-muiznieces-himnas-stasts.a362410/
Intervija ar Lalitu Muižnieci http://www.punctummagazine.lv/2021/04/26/19307/
Profesionālā darbība

Pirmā publikācija

Pirmās publikācijas Kalamazū Latviešu jaunatnes kopas biļetenā, pirmais dzejolis gan uzrakstīts 1944. gada vasarā, dzejoļi pierakstīti burtniciņā arī uz bēgļu kuģa, tikai juku laikā gājuši zudībā. Nākamā rakstīšana bijusi atkal kuģī – no Vācijas uz Ameriku – sava veida dienasgrāmata, tad dzejas publikācijas angļu valodā Bētlemes vidusskolas literārajā žurnālā.

1955
: 17. augustā raksts laikrakstā "No trijām valstīm" un žurnāla "Jaunā Gaita" pirmajā numurā.
1956: pirmo reizi piedalījās jauno autoru literārā sarīkojumā Indianapolē, lasot Aivara Ruņģa dzeju un nelielu savu skici "Nesaprastais".
Kopš 20. gs. 60. gadiem lasīja savu dzeju literāros sarīkojumos, 70. gados referējusi arī par latviešu padomju rakstniecību, piedalījusies Latviešu dziesmu svētku Rakstnieku cēlienos un citos literāros notikumos, Baltijas Studiju konferencēs.
1965: jaunatnes žurnāla "Mēs" 16. numurā īsprozas darbs "Sagadīšanās" un pirmā dzejoļa publikācija "Sudmaliņu spārnos".

Rakstījusi par latviešu jauniešu organizāciju darbu, latviešu jauniešu kongresiem, kursiem, sabiedriskām un literārām aktivitātēm, "Laiks", "Latvija Amerikā", "Jaunā Gaita", "Mēs", "Mazputniņš" un citviet.
Literāros darbus un recenzijas par grāmatām publicējusi latviešu trimdas izdevumos: "Mēs", "Ceļa Zīmes", "Jaunā Gaita", "Treji Vārti", "ELJAs Informācija", "Austrālijas Latvietis", "Londonas Avīze".

Publikācijas

1967: "Cūka cilpo" (burtu grāmata). Ceļinieks: AnnArbor, MI (atkārtoti 1972 (Ceļinieks), 1999 (Rasa ABC, Rīga)
1968, 1970: "Latvija: zeme, ūdeņi, kalni", "Latvija: daba, ļaudis, darbi" (Latvijas ģeogrāfijas darba grāmata trimdas latviešu skolām). Mazputniņš: ASV
1970: dzejas krājums "Žuburu rota". Upeskalns: Shippenville, PA.
1975: dokumentālā proza "Pēdas". Ceļinieks: Ann Arbor, MI
1975: dzejlapa "Rikšiem ziloni es palaidu". Latviešu rakstnieku apvienība: Madison, WI
1990: "Turi pa rokai, iemt aci" (pareizrakstības rokasgrāmata) kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu. LSC apgāds, Kalamazoo, MI (papildināti izdevumi 1991, 1997)
1992: "Vingrinājumi ar I konjugācijas verbiem" kopā ar Antru Šmidchenu-Brammani un Dainu Ūli. LSC apgāds: Kalamazoo, MI
2002: "Latviešu valodas praktiskā fonoloģija". Rasa ABC: Rīga.
2020: proza "Pēdas. Melita Rīgā". Mansards: Rīga.

1981: ieguvusi doktores grādu lingvistikā par disertāciju "Linguistic analysis of Latvian death and burial songs" ("Latviešu miršanas un bēru dziesmu lingvistiskā analīze").

Dalība periodisko izdevumu redakcijās

1956–1958: žurnāla "Jaunā Gaita" redaktore.
1959–1961: bērnu žurnāla "Mazputniņš" redaktore.
1961–1966: žurnāla "Mēs" redakcijas locekle.
1971–1981: apgāda "Ceļinieks'' Mazgrāmatiņu sērijas redaktore.

Sabiedriskā darbība

20. gs. 50. un 60. gados aktīvi darbojusies Kalamazū Latviešu jaunatnes kopā un Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienībā (ALJA).
1957–1958: strādājusi par skolotāju Kalamazū latviešu skolā.
Darbojās Kalamazū preses darbinieku un literātu kopā.
Darbojusies K. Goppera fonda balvu piešķiršanas komisijā.

2020: Vītola fonda paspārnē dibinājusi Valža Muižnieka piemiņas stipendiju ar mērķi atbalstīt baltu filoloģijas nozari un tajā studējošos Latvijas Universitātē.

Pedagoģiskais un akadēmiskais darbs

2x2 un 3x3 nometnēs, Gaŗezera vidusskolā vadījusi latviešu valodas seminārus.
Kopš 1966: kopā ar profesoru Jāzepu Leli vadīja latviešu valodas vasaras kursus Rietummičiganas universitātē Kalamazū; izstrādājusi jaunas un modernas valodas mācīšanas metodes trimdā dzimušo latviešu valodas mācīšanai.
1969: ieguvusi vidusskolas latviešu valodas skolotāja tiesības, mācoties neklātienes kursos pie valodnieces Rasmas Sinātes.
1970: pabeigusi maģistra darbu Rietummičiganas universitātē Kalamazū.
Kopš 1970: kopā ar profesoru Jāzepu Leli mācīja latviešu valodas un literatūras kursus Rietummičiganas universitātes Latviešu valodas vasaras programmā un izstrādāja jaunas un modernas valodas mācīšanas metodes trimdā dzimušo latviešu valodas mācīšanai.
1981: izveidoja akreditētu Latviešu studiju programmu Rietummičiganas universitātē.
19811993: mācīja latviešu valodu, literatūru, fonoloģiju Rietummičiganas universitātes Valodu un lingvistikas fakultātē.
19932004: lasīja lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.
Izveidoja trimdā izdoto grāmatu (1945–1990) un 'literatūra, folklora, valoda trimdas periodiskajos izdevumos" datubāzes.

Dzeju komponējis Arnolds Šturms.
Citātu galerija

Par Lalitas Muižnieces personību

".. darba veicēja ir mūsu jaunās paaudzes dzejniece Lalita Muižniece Kalamazū. Pēc pabeigtā kursa latviešu folklorā, literāturā. gramatikā un poētikā viņa eksāminējās pie ALAs izglības biroja apstiprinātas komisijas, pārbaudījumos uzrādīdama tik izcilas zināšanas minētajos priekšmetos, kādas varētu sagaidīt tikai Latvijas laika skolās. Rakstveida pārbaudījumā viņa izvēlējās tematu, ko vismazāk varēja gaidīt: „Tautas tradiciju mantojums vēlākajā latviešu literatūrā." Cik ir to mūsu jauno literātu, kuriem tik nopietni būtu paticis iedziļināties mūsu folklorā un agrāko paaudžu rakstos? Bet Lalita Muižniece, saprazdama kontinuitātes principa svarīgumu, šo darbu bija veikusi ar dziļu interesi un pārzināja tematu tik pilnīgi, ka brīvi sniedza izlīdzinātu pārskatu no Ausekļa un Pumpura tautas atmodas laikā līdz pat Aivaram Ruņģim mūsu dienās."
Aistars, Ernests. Klusu veikts darbs. Latvija Amerikā, 1968, 21. dec.

Par dzejas krājumu "Žuburu rota" (1970)

"Lalita Muižniece ir apbalvota ar tiešām redzīgu aci un jūtīgu krāsu uztveri, tāpēc šie dzejoļi ļoti uzskatāmi, gleznieciski, krāsaini. [..] Lalitas Muižnieces dzejoļus varētu skaisti ilustrēt, un tas katrā ziņā būtu jādara krāsās! [..] Lalitai Muižniecei raksturīgais konkrēto piedzīvojumu un pārdzīvojumu laiks. Grūti pašreiz iedomāties otru dzejnieku, kas dzejā tik tieši, tik pilnīgā reālitātē apzinātas un izjustu to dvēseliski sarežģīto situāciju, kādā jādzīvo bēglim, kas ilgus gadus atšķirts no savas tautas, bet kas to pārāk mīl, lai kaut uz brīdi to aizmirstu vai aizliegtu. Lielā sirsnībā dzejniece piemin tās tipiski latviskās bagātības, kas tai nākušas līdz no paaudžu paaudzēm, vienmēr un visur meklē ceļus, lai svešumā nepazustu, meklē citus līdzīga likteņa biedrus, jo pulkā var cits citu balstīt, drošināt, stiprināt. Kaut it kā caur stikla sienu, kaut tikai domās, iztēlē, sapņos vai ilgās – dzejniece vienmēr alkst arī saskares ar brāļiem un māsām, kas palika "mājās", jo jūtas nesaraujami un dziļi ar tiem vienota."
Valtere, Nora. Noreibums krāsu priekā. Laiks, 1970, 9. dec.

"Lalitas Muižnieces grāmata Žuburu rota, vismaz man tā šķiet, ir viņas sirds tikšana ar dzīvi galā. Valoda, ne runāta, bet rakstīta, ir tas medijs, ar kuru viņa meklē saprašanos ar citiem, izsaka sevi un izsakot – "tiek galā". Pie tam – viņas valoda ir latviešu valoda un ļoti laba latviešu valoda, it īpaši ievērojot to, ka dzimteni Laika ir atstājusi, deviņi gadi veca esot. Izaugusi viņa ir svešumā, chaotiskā un nežēlīgā laikā, kas ir postījis viņu, tāpat kā kuru citu domātāju cilvēku. Tādēļ ir saprotami, ka sirreālistiskais virziens, vismaz izteiksmes un dažu motīvu ziņā, ir virziens, kuram viņa daļēji ii pakļāvušies. Lalitas Muižnieces dejā netrūkst ne sapņu, ne mistērijas, ne zemapziņas strāvojumu, ne irracionālu gleznu, nedz protesta. Tāpat kā sirreālisti ari viņa saredz pasaulei gaišāku nākotni, tikai viņai tā nav nenoteikta kā cittautu sirreālistiem, bet ir ļoti konkrēti saredzama: mājas, atgriešanās uz mājām, Rīga. Nākotne tātad ir mājas un visa dzīvošana tagadnē ir tikai dzīvošana uz riteņiem, lai ar tiem ripotu uz mājām. [..] Tāpat kā Lalita Muižniece pati, ar viņas dzeja ir "turpinājums", daļa no latviešu dzejas, kas ir bez sākuma un jātic, arī bez beigu."
Sināte, Rasma. Žuburu rota. Ceļa Zīmes, Nr. 47, 1971.

"Viņa tos lasa balsī, kas ir tik klusa kā aprimusi vēsma. Un tā tam jābūt. Lalitas Muižnieces dzeja nav domāta skaļuma mīlētājiem. Tāpat kā tiem, kas piemiegtām acīm paraduši vērot, kā saules spožums ar asiem ēnu ielogiem atdala lietu no lietas, izceļot katru par sevi tās īpatajā apveidā. Jaunajai dzejniecei tuvāka šķiet mākoņu aizsegta, klusināta gaisma, kas vairāk par atšķirībām ļauj saskatīt visam kopīgo. Tādā gaismā ir arī vieglāk pārmest laipu laika un paaudžu plaisām."
Zeltiņš, Teodors. Tuvos un tālos ciemos. Laiks, 1970, 17. okt.

Par grāmatu "Pēdas" (1975)

"Autore notēlo tautas traģēdiju lielu juku laikā un atsevišķas ģimenes pārdzīvojumu prizmā. Viņa rāda, cik grūti, pat neiespējami atklāt, kas vairāk, kas mazāk vainīgs pie notikumu risinājuma. Autore liek arī saprast, ka traģēdija vēl arvien turpinās, un vispēdīgi – autore notēlo mūsu laikmeta universāltraģēdiju – masas pārvarīgo uzmācību un indivīda izmisīgo ciņu: paturēt savu individualitāti, nenogrimt masā bez pēdām. [..] Pirmkārt, grāmata uzrakstīta ļoti askētiski; skopā, bet ne nabadzīgā valodā. Nav lieku vārdu, lieku notikumu, kurus varētu nosvītrot, darbam nezaudējot nozīmi. Izskatās ļoti vienkārši, bet šī vienkāršība maldina: tā radusies, rūpīgi filtrējot un koncentrējot dažādos iespaidus, pārdzīvojumus un savāktos materiālus. Otrkārt, prasmīgi izraudzīti un sakārtoti dzejdarba dažādie izteiksmes līdzekļi. Darbība noris vienlaikus vairākās plāksnēs: ir tagadnes ieskicējums (marginālijas), atcere par bijušo, sapņi. Dažādi laiki kļūst lasītāja apziņa vienādi dzīvi un vienādi nozīmīgi: sapnis papildina dzīvē notiekošo. Zūd starpība starp ārējo, t.i. pulksteņa laiku un iekšējo t.i. pārdzīvojuma laiku. Tā mirkli var izteikt gadu notikumus."
Zaļinskis, Auseklis. Meitene tiesā laikmetu. Laiks, 1975, 25. okt.

SaiknesSarma Muižniece (1960) - Meita
Rūta Skujiņa (1907–1964) - Māte
Austra Skujiņa (1909–1932) - Mātesmāsa
Jūlijs Lācis (1892–1941) - Tēvs
Māra Celle (1938) - Māsa
Ojārs Celle (1929–2021) - Svainis
Ieva Solveiga Celle-Harms (1966) - Māsasmeita
Nodarbesdzejniece
valodniece
Dzimšanas laiks/vieta11.08.1935
Rīga
Rīga


1989

Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balva Pedagoģijas nozarē par latviešu valodas programmas izveidošanu un ilggadēju latviešu valodas un literatūras mācīšanu Rietummičigenas universitātē.

Dzīvesvieta
1935 – 24.10.1944
Mežaparks
Rīga

00.10.1944 – 00.06.1950
Vācija
Germany

Dzīvoja latviešu bēgļu nometnēs Minhenē, Fišbahā un Dillingenā.


06.06.1950 – 09.10.2014
Amerikas Savienotās Valstis
United States

Dzīvoja Betlēmē un Kalamazū.


10.10.2014 līdz šim
Mežaparks
Rīga
Izglītībanezināms – 1953
Bētlihema
Bethlehem, Pennsylvania, United States

Beigusi ģimnāziju.


nezināms – 1958
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States

Beigusi studijas Rietummičiganas universitātē ar bakalaura grādu humanitārajās zinātnēs; studēja vācu un angļu literatūru.


nezināms – 1970
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States
Rietummičiganas universitātē ieguva maģistres grādu lingvistikā.

30.05.1947 – 1949
Kārļa Skalbes tautskola
Fišbaha
Fischbach bei Nürnberg, Bavaria, Germany

Beidza 7-klasīgās tautskolas pilnu kursu ar tiesībām iestāties ģimnāzijā; 1949. gada rudenī turpināja mācības Kārļa Skalbes ģimnāzijā, kas jau bija pārcelta no Fišbahas uz Dillingenu.


1949 – 1950
Kārļa Skalbes ģimnāzija
Fišbaha
Fischbach bei Nürnberg, Bavaria, Germany
Rudenī ģimnāziju pārcēla uz Dillingenu.

19.06.1981
Annarbora
Ann Arbor, Michigan, United States

Mičiganas universitātē ieguvusi doktores grādu lingvistikā; doktora disertācija "Linguistic analysis of Latvian death and burial songs".

Darbavieta1970 – 1980
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States
Lektore Rietummičiganas universitātē.

1970 – 1993
Kalamazū
Kalamazoo, Michigan, United States

Rietummičiganas universitātes profesore.

Apbalvojumi1991
K. Goppera fonda balva Vispārējā nozarē kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu par latviešu valodas pareizrakstības rokasgrāmatu "Turi pa rokai, iet aci".

2009

Pasaules Brīvo latviešu apvienības augstākais apbalvojums Goda diploms Lalitai un Valdim Muižniekiem par kopīgo, neatlaidīgo un sekmīgo darbu, izveidojot latviešu studiju programmu un veicinot internāta izbūvi Rietummičigānas universitātē (RMU), kas deva iespēju studentiem iegūt akadēmiskās zināšanas latviešu valodā.

Dalība organizācijāsLatvijas Zinātņu akadēmija
Akadēmijas laukums 1, Rīga
Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050

Ārzemju locekle.


Latviešu Rakstnieku apvienība

Latvijas PEN klubs
Ceļojums00.12.1973 – 00.01.1974
Austrālija
Australia

Piedalījusies Austrālijas latviešu 23. Kultūras dienās.


1974
Rīga
Rīga
Pirmo reizi viesojās Rīgā pēc aizbraukšanas 1944. gada rudenī.
ApbalvojumiĒrika Raistera piemiņas fonda balva
Par ieguldījumu latviešu trimdas izglītībā
2014

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu latvietības stiprināšanā, latviešu literatūras, folkloras un valodas popularizēšanā.
Mūža balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā
2021

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Valsts prezidenta un Ordeņa kapitula 2021. gada 20. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2021

Kartes leģenda













Tiek rādīti ieraksti 1-16 no 16.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Rīga
(Rīga)
11.08.1935Dzimšanas laiks/vietaPilsēta
2Mežaparks
(Rīga)
1935 - 24.10.1944DzīvesvietaPilsētas daļa
3Amerikas Savienotās Valstis
(United States)
06.06.1950 - 09.10.2014DzīvesvietaValsts
4Vācija
(Germany)
01.10.1944 - 01.06.1950DzīvesvietaValsts
5Mežaparks
(Rīga)
10.10.2014DzīvesvietaPilsētas daļa
6Annarbora
(Ann Arbor, Michigan, United States)
19.06.1981IzglītībaPilsēta
7Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
1958IzglītībaPilsēta
8Bētlihema
(Bethlehem, Pennsylvania, United States)
1953IzglītībaPilsēta
9Fišbaha
(Fischbach bei Nürnberg, Bavaria, Germany)
30.05.1947 - 1949IzglītībaPilsētas daļa
10Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
1970IzglītībaPilsēta
11Fišbaha
(Fischbach bei Nürnberg, Bavaria, Germany)
1949 - 1950IzglītībaPilsētas daļa
12Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
1970 - 1993DarbavietaPilsēta
13Kalamazū
(Kalamazoo, Michigan, United States)
1970 - 1980DarbavietaPilsēta
14Austrālija
(Australia)
01.12.1973 - 01.01.1974CeļojumsValsts
15Rīga
(Rīga)
1974CeļojumsPilsēta
16Akadēmijas laukums 1, Rīga
(Akadēmijas laukums 1, Rīga, LV-1050)
(Nav norādīts)Dalība organizācijāsĒka, māja
Mežaparkā jubilāres Lalitas Muižnieces dārzā viss saplaucis, saziedējis – “.. ir skaisti. [..] ar ceriņiem, mežrozītēm un jasmīniem, un tēva stādītajām, tagad jau milzu liepām aiz logiem jūtos ļoti labi, kā mājās.” Bezrūpīgās bērnības laika mājas Mežaparkā “bija pilnas grāmatu, manuskriptu, runu par dzīvi un dzeju. Vecāku draugi Margarita Kovaļevska, Elza Ķezbere, Jānis Jaunsudrabiņš, Ilona Leimane, Aleksandrs Čaks un citi zīmēja bērniem bildes un ierakstīja grāmatās pantiņus. Rakstīšana un lasīšana bija tikpat ikdienišķa kā spēlēšanās smilšu kastē vai staigāšana pa Mežaparka priežu mežiem.” Taču ceļš atpakaļ uz savām mājām bijis ilgs un negluds. Atstājusi bērnības mājas Mežaparkā 1944. gada rudenī, Lalita citā Latvijā atgriezās 1974. gadā. Tas bija cits Mežaparks, svešs, no pirmskara dārzu pilsētas maz bija palicis pāri, kara laikā lielākā daļa ģimeņu no Mežaparka izbraukusi vai izsūtīta. Latvijas apciemojuma impulsēti tapa nedaudz sirreālie “Melitas piedzīvojumi Rīgā” (daļēji publicēti žurnālā “Avots”, 1990). Un tad atgriešanās notika 1990. gadā, aizvien biežāk, biežāk pavasari un rudeņi aizvadīti, tiekoties ar draugiem, baudot mākslas izstādes, koncertus, izrādes, konferences, cepot pankūkas saviem viesiem. Tagad Lalita Mežaparkā, Rīgā, Latvijā sastopama gandrīz visa gada garumā, vien pāris ziemas mēnešus aizvadot pie meitas dzejnieces un gleznotājas Sarmas Muižnieces-Liepiņas Boksfordā pie Bostonas.

Lalita Muižniece dzimusi 1935. gada 11. augustā rakstnieka un žurnālista Jūlija Lāča un dzejnieces Rūtas Skujiņas ģimenē. “Kādā naktī / dauzīja durvis / otrā rītā tēva istaba bija tukša” – Lalita savu sāpi par zaudēto, 1941. gada 7. janvāra naktī aizvesto tēvu ieraksta dzejā. Gāja gadi, līdz Lalita dokumentālās prozas grāmatas “Pēdas” (1975) lappusēs spēja izstāstīt savu smeldzīgo stāstu. Literatūrzinātniece Valija Ruņģe atzinusi, ka “autore grāmatā gan pārstaigā pagātnes pēdas, bet grāmatas saturs ir tikpat labi vērsts pret tagadni. Autore meklē pagātnes atstātajās pēdās atbildes tagadnei”. Zaudējums bija tik neaptverami smags un neatbildamu jautājumu pārlieku daudz – “Cērt, cērt uz riteņiem savu māju, / tā ripos no kalna kalnā, / pāri robežām, / līdz pat mājām.”

Lalita atzinusi, ka grāmatas un lasīšana, ko agrā vecumā iemācījis tētis, ir mūžā devušas visu. Uzaugusi ar Kārļa Skalbes pasakām un dzeju, dodoties svešumā ar mammu dzejnieci Rūtu Skujiņu un māsu Māru, tagad Māru Celli, Lalita līdz paņēmusi Kārļa Skalbes tikko iznākušo grāmatu “Sirds bagātība”.

Skolas gaitas Lalita uzsāka Mežaparka skolā, pabeidza gan tajā gan tikai divas klases. 1944. gada rudenī ar mammu dzejnieci Rūtu Skujiņu un māsu Māru viņa dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, mācās latviešu bēgļu nometņu skolās (dzīvoja Minchenē, Fišbahā, Dillingenā). Kad saņemts galvojums, 1950. gada 9. jūnijā izceļo uz jauno mītnes zemi Ameriku. Ņujorkas ostā viņas sagaida kāda kundze, pie kuras dzejniecei Rūtai Skujiņai paredzēta kalpones vieta, meitām gan jādzīvo citviet. Viņas satiekas vien nedēļas nogalēs. Amerikā Lalita pabeidz Bētlemas ģimnāziju Pensilvānijas pavalstī, Rietummičiganas Universitāti (angļu un vācu valoda, lingvistika, pedagoģija). Interesi par valodniecību raisījis profesors Jāzeps Lelis, tiekoties kādā 2x2 nometnēs ASV. “Tā bija pirmā reize, kad man atklājās jauna pasaule: valoda, valodniecība, valodas struktūra ir kaut kas interesants.” Latviešu ģimnāzijas pilnu latviešu valodas un literatūras kursu Rasmas Sinātes vadībā Lalita divu gadu laikā apguva neklātienē. Sākot ar 1970. gadu, Lalita ir profesore Rietummičiganas Universitātes valodu fakultātē. 1981. gadā, pateicoties viņas aizrautībai, universitātē iedibināts latviešu valodas fakultatīvais kurss (mācīta literatūra, vēsture, kultūras vēsture), programma darbojas līdz pat Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanai. Ar Lalitas un Valža Muižnieku atbalstu izveidots Latviešu Studiju centrs Kalamazū. 1981. gadā Lalita Mičiganas Universitātē Annārborā iegūst doktores grādu lingvistikā.

20. gs. 50. gados rakstnieka un žurnālista Aivara Ruņģa vadībā rosīgi bija Kalamazū latviešu jaunieši. Tur pēc ģimnāzijas beigšanas nonāk arī Lalita, aktīvi darbojas; piedalās žurnāla “Jaunā Gaita” redakcijas darbā, ir bērnu žurnāla “Mazputniņš” (1960–1961) un jauniešu žurnāla “Mēs” (1961–1966) redakcijas locekle, apgāda “Ceļinieks” (1971–1981) redaktore. Ilgus gadus Lalitas un Valža Muižnieku mājas bija Kalamazū, kur viesojies, laipni un gādīgi uzņemts neviens vien Latvijas viesis, uzauguši abu bērni Zintis un Sarma.

Lalitas pirmās literārās publikācijas lasāmas Kalamazū Latviešu jaunatnes kopas biļetenā, žurnālā “Mēs”; pirmais dzejolis gan uzrakstīts 1944. gada vasarā. Dzejoļi pierakstīti burtnīciņā uz bēgļu kuģa, tomēr gājuši zudībā. Rakstīt Lalita atsāka uz kuģa, šoreiz gan ceļā uz Ameriku. Viesturs Vecgrāvis par Lalitas dzejoļu krājumu “Žuburu rota” (1970) un dzejlapu “Rikšiem ziloni es palaidu” (1975) raksta: “Tā ir trimdinieka tieksme atrast svešumā sev radniecisko, latvisko, dzimtenes atmiņas reālijas, kā arī modernās dzīves steigas un haosa negatīvā tēlojums.” 1970. gadā iznākušā dzejoļu krājuma “Žuburu rota” dzejolī “20. gadsimta mājas” ietverta dzejnieces literārā autobiogrāfija – iesākas ar agrā bērnībā redzēto māju vīziju, iezīmē posta ceļu un beidzas ar nākotnes māju – Rīgas vīziju. Par Lalitas dzeju valodniece Rasma Sināte teikusi: “Izaugusi viņa ir svešumā, chaotiskā un nežēlīgā laikā, kas ir postījis viņu, tāpat kā kuru citu domātāju cilvēku. [..] Lalitas Muižnieces dzejā netrūkst ne sapņu, ne mistērijas, ne zemapziņas strāvojumu, ne iracionālu gleznu, ne protesta.”

1967. gadā “Mazputniņa” skolu daļas sērijā iznāca latviešu valodas mācību grāmata 1. klasei “Cūka cilpo” (1972, 1999), darba grāmata ģeogrāfijā “Latvija: zeme, kalni, ūdeņi” (1968, 1972), kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu – “Turi pa rokai, iemet aci”: latviešu valodas pareizrakstības rokasgrāmata (1990, 1991, 1997) un Lalitas nozīmīgais pētījums “Latviešu valodas praktiskā fonoloģija” (2002).”

Savas zināšanas un latviešu trimdas dzejas pārzināšanu, iejūtīgo lasījumu Lalita kā viesprofesore sniegusi Latvijas Universitātē Filoloģijas fakultātē, Latvijas Kultūras akadēmijā, profesores Janīnas Kursītes rosināta, par tautasdziesmu valodu, tautasdziesmu tekstu analīzi, jo Rietummičiganas Universitātē iegūts doktores grāds par disertāciju “Latviešu miršanas un bēru dziesmu lingvistiskā analīze.”

Uzaugusi garīgi bagātīgā pasaulē, Lalita ir sirds gudrs un ļoti gaišs cilvēks, nesteidzīga pēc būtības, neuzbāzīga ar padomiem. Iepazinusi arī padomju Latvijā tapušos darbus, galvenokārt dzeju, viņa tajā rada sabalsojumu, atzīstot – “Es nejutu to, kas šķir”. Kādā sarunā ar dzejnieku Māri Čaklo Lalita atzinusi: “Dzejolīši atnāk un nozibsnī. Ja es noķeru aiz astes un pierakstu, tad kaut kur tie paliek. Zini, Māri, uzrakstīt kaut kādu izvirdumu ir viens, bet izstrādāt dzejoli – tas prasa garīgu enerģiju, un prasmei ir jābūt ne tikai pirkstos, bet arī smadzenēs.”

Lalita ir atbalstījusi un palīdzējusi daudziem, ieskaitot šo rindiņu autorei, kura ir pateicīga liktenim par sastapšanos pirms turpat vai divdesmit gadiem. Kopā ar Lalitu Amerikā sastaptiem latviešu dzejniekiem, interesantiem stāstiem un palīdzību, pētnieciskā darba labirintos, izzinot latviešu trimdas vidi, apstākļus, ikdienu, latviešu trimdas dzejniekus, rakstniekus un sabiedriskus darbiniekus, kopā esam devušās ‘ceļojumā’ pa Ameriku un viesojušās pie daudziem rakstu ļaudīm.

Informāciju 2020. gada 11. augustā sagatavoja literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Cērt, cērt uz riteņiem savu māju,

Tā ripos no kalna kalnā,

pāri robežām,

līdz pat mājām.

Galā

uz šķūņu jumtiem riteņus varēsi nolikt,

kur svēteļiem ligzdas vīt.


Cērt, cērt uz riteņiem savu māju –

tā ripos līdz mājām. / no krājumu “Žuburu rota”.

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.