Lalita Muižniece

Dzimusi dzejnieces Rūtas Skujiņas un rakstnieka Jūlija Lāča ģimenē.

1950: izceļoja uz ASV.
1958: apprecējusies ar sabiedrisko darbinieku un kiropraktiķi Valdi Muižnieku (1927–2009).
1974: pirmo reizi pēc aizbraukšanas 1944. gadā viesojās Latvijā.
Kopš 1990: Latvijā viesojas regulāri, pavadot vairākus mēnešus.
Kopš 2014: rudens dzīvo Latvijā. Dažus mēnešus pavada pie meitas Boksfordā.

Daudz ceļojusi, tostarp vairākkārt uz Meksiku, Austrāliju, Jaunzēlandi.
2020. gada 4. jūnijā Lalitas Muižnieces stāstījums sērijā "Mans himnas stāsts"; klausīties: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/kulturtelpa/vai-tur-tiesam-var-laime-diet-trimdas-latvietes-lalitas-muiznieces-himnas-stasts.a362410/
Intervija ar Lalitu Muižnieci http://www.punctummagazine.lv/2021/04/26/19307/
Intervija ar Lalitu Muižniece: Gulbis, kurš aizlido. Intervija ar valodnieci un rakstnieci Lalitu Muižnieci / Diena

Pirmā publikācija

Pirmās publikācijas Kalamazū Latviešu jaunatnes kopas biļetenā, pirmais dzejolis gan uzrakstīts 1944. gada vasarā, dzejoļi pierakstīti burtniciņā arī uz bēgļu kuģa, tikai juku laikā gājuši zudībā. Nākamā rakstīšana bijusi atkal kuģī – no Vācijas uzAmeriku – sava veida dienasgrāmata, tad dzejas publikācijas angļu valodā Bētlemes vidusskolas literārajā žurnālā.

1955: 17. augustā raksts laikrakstā "No trijām valstīm" un žurnāla "Jaunā Gaita" pirmajā numurā.
1956: pirmo reizi piedalījās jauno autoru literārā sarīkojumā Indianapolē, lasot Aivara Ruņģa dzeju un nelielu savu skici "Nesaprastais".
Kopš 20. gs. 60. gadiem lasīja savu dzeju literāros sarīkojumos, 70. gados referējusi arī par latviešu padomju rakstniecību, piedalījusies Latviešu dziesmu svētku Rakstnieku cēlienos un citos literāros notikumos, Baltijas Studiju konferencēs.
1965: jaunatnes žurnāla "Mēs" 16. numurā īsprozas darbs "Sagadīšanās" un pirmā dzejoļa publikācija "Sudmaliņu spārnos".

Rakstījusi par latviešu jauniešu organizāciju darbu, latviešu jauniešu kongresiem, kursiem, sabiedriskām un literārām aktivitātēm, "Laiks", "Latvija Amerikā", "Jaunā Gaita", "Mēs", "Mazputniņš" un citviet.
Literāros darbus un recenzijas par grāmatām publicējusi latviešu trimdas izdevumos: "Mēs", "Ceļa Zīmes", "Jaunā Gaita", "Treji Vārti", "ELJAs Informācija", "Austrālijas Latvietis", "Londonas Avīze".

Publikācijas
1967: "Cūka cilpo" (burtu grāmata). Ceļinieks: AnnArbor, MI (atkārtoti 1972 (Ceļinieks), 1999 (Rasa ABC, Rīga)
1968, 1970: "Latvija: zeme, ūdeņi, kalni", "Latvija: daba, ļaudis, darbi" (Latvijas ģeogrāfijas darba grāmata trimdas latviešu skolām). Mazputniņš: ASV
1970: dzejas krājums "Žuburu rota". Upeskalns: Shippenville, PA.
1975: dokumentālā proza "Pēdas". Ceļinieks: Ann Arbor, MI
1975: dzejlapa "Rikšiem ziloni es palaidu". Latviešu rakstnieku apvienība: Madison, WI
1990: "Turi pa rokai, iemt aci" (pareizrakstības rokasgrāmata) kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu. LSC apgāds, Kalamazoo, MI (papildināti izdevumi 1991, 1997)
1992: "Vingrinājumi ar I konjugācijas verbiem" kopā ar Antru Šmidchenu-Brammani un Dainu Ūli. LSC apgāds: Kalamazoo, MI
2002: "Latviešu valodas praktiskā fonoloģija". Rasa ABC: Rīga.
2020: proza "Pēdas. Melita Rīgā". Mansards: Rīga.
1981: ieguvusi doktores grādu lingvistikā par disertāciju "Linguistic analysis of Latvian death and burial songs" ("Latviešu miršanas un bēru dziesmu lingvistiskā analīze").

Dalība periodisko izdevumu redakcijās

1956–1958: žurnāla "Jaunā Gaita" redaktore.
1959–1961: bērnu žurnāla "Mazputniņš" redaktore.
1961–1966: žurnāla "Mēs" redakcijas locekle.
1971–1981: apgāda "Ceļinieks'' Mazgrāmatiņu sērijas redaktore.

Sabiedriskā darbība

20. gs. 50. un 60. gados aktīvi darbojusies Kalamazū Latviešu jaunatnes kopā un Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienībā (ALJA).
1957–1958: strādājusi par skolotāju Kalamazū latviešu skolā.
Darbojās Kalamazū preses darbinieku un literātu kopā.
Darbojusies K. Goppera fonda balvu piešķiršanas komisijā.

2020: Vītola fonda paspārnē dibinājusi Valža Muižnieka piemiņas stipendiju ar mērķi atbalstīt baltu filoloģijas nozari un tajā studējošos Latvijas Universitātē.

Pedagoģiskais un akadēmiskais darbs

2x2 un 3x3 nometnēs, Gaŗezera vidusskolā vadījusi latviešu valodas seminārus.
Kopš 1966: kopā ar profesoru Jāzepu Leli vadīja latviešu valodas vasaras kursus Rietummičiganas universitātē Kalamazū; izstrādājusi jaunas un modernas valodas mācīšanas metodes trimdā dzimušo latviešu valodas mācīšanai.
1969: ieguvusi vidusskolas latviešu valodas skolotāja tiesības, mācoties neklātienes kursos pie valodnieces Rasmas Sinātes.
1970: pabeigusi maģistra darbu Rietummičiganas universitātē Kalamazū.
Kopš 1970: kopā ar profesoru Jāzepu Leli mācīja latviešu valodas un literatūras kursus Rietummičiganas universitātes Latviešu valodas vasaras programmā un izstrādāja jaunas un modernas valodas mācīšanas metodes trimdā dzimušo latviešu valodas mācīšanai.
1981: izveidoja akreditētu Latviešu studiju programmu Rietummičiganas universitātē.
1981–1993: mācīja latviešu valodu, literatūru, fonoloģiju Rietummičiganas universitātes Valodu un lingvistikas fakultātē.
1993–2004: lasīja lekcijas par latviešu tautasdziesmu valodu un trimdas dzeju Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā.
Izveidoja trimdā izdoto grāmatu (1945–1990) un 'literatūra, folklora, valoda trimdas periodiskajos izdevumos" datubāzes.
Dzeju komponējis Arnolds Šturms.

Par Lalitas Muižnieces personību

".. darba veicēja ir mūsu jaunās paaudzes dzejniece Lalita Muižniece Kalamazū. Pēc pabeigtā kursa latviešu folklorā, literāturā. gramatikā un poētikā viņa eksāminējās pie ALAs izglības biroja apstiprinātas komisijas, pārbaudījumos uzrādīdama tik izcilas zināšanas minētajos priekšmetos, kādas varētu sagaidīt tikai Latvijas laika skolās. Rakstveida pārbaudījumā viņa izvēlējās tematu, ko vismazāk varēja gaidīt: „Tautas tradiciju mantojums vēlākajā latviešu literatūrā." Cik ir to mūsu jauno literātu, kuriem tik nopietni būtu paticis iedziļināties mūsu folklorā un agrāko paaudžu rakstos? Bet Lalita Muižniece, saprazdama kontinuitātes principa svarīgumu, šo darbu bija veikusi ar dziļu interesi un pārzināja tematu tik pilnīgi, ka brīvi sniedza izlīdzinātu pārskatu no Ausekļa un Pumpura tautas atmodas laikā līdz pat Aivaram Ruņģim mūsu dienās."
Aistars, Ernests. Klusu veikts darbs. Latvija Amerikā, 1968, 21. dec.

Par dzejas krājumu "Žuburu rota" (1970)

"Lalita Muižniece ir apbalvota ar tiešām redzīgu aci un jūtīgu krāsu uztveri, tāpēc šie dzejoļi ļoti uzskatāmi, gleznieciski, krāsaini. [..] Lalitas Muižnieces dzejoļus varētu skaisti ilustrēt, un tas katrā ziņā būtu jādara krāsās! [..]Lalitai Muižniecei raksturīgais konkrēto piedzīvojumu un pārdzīvojumu laiks. Grūti pašreiz iedomāties otru dzejnieku, kas dzejā tik tieši, tik pilnīgā reālitātē apzinātas un izjustu to dvēseliski sarežģīto situāciju, kādā jādzīvo bēglim, kas ilgus gadus atšķirts no savas tautas, bet kas to pārāk mīl, lai kaut uz brīdi to aizmirstu vai aizliegtu. Lielā sirsnībā dzejniece piemin tās tipiski latviskās bagātības, kas tai nākušas līdz no paaudžu paaudzēm, vienmēr un visur meklē ceļus, lai svešumā nepazustu, meklē citus līdzīga likteņa biedrus, jo pulkā var cits citu balstīt, drošināt, stiprināt. Kaut it kā caur stikla sienu, kaut tikai domās, iztēlē, sapņos vai ilgās – dzejniece vienmēr alkst arī saskares ar brāļiem un māsām, kas palika "mājās", jo jūtas nesaraujami un dziļi ar tiem vienota."
Valtere, Nora. Noreibums krāsu priekā. Laiks, 1970, 9. dec.

"Lalitas Muižnieces grāmata Žuburu rota, vismaz man tā šķiet, ir viņas sirds tikšana ar dzīvi galā. Valoda, ne runāta, bet rakstīta, ir tas medijs, ar kuru viņa meklē saprašanos ar citiem, izsaka sevi un izsakot – "tiek galā". Pie tam – viņas valoda ir latviešu valoda un ļoti laba latviešu valoda, it īpaši ievērojot to, ka dzimteni Laika ir atstājusi, deviņi gadi veca esot. Izaugusi viņa ir svešumā, chaotiskā un nežēlīgā laikā, kas ir postījis viņu, tāpat kā kuru citu domātāju cilvēku. Tādēļ ir saprotami, ka sirreālistiskais virziens, vismaz izteiksmes un dažu motīvu ziņā, ir virziens, kuram viņa daļēji ii pakļāvušies. Tā Lalitas Muižnieces dejā netrūkst ne sapņu, ne mistērijas, ne zemapziņas strāvojumu, ne irracionālu gleznu, nedz protesta. Tāpat kā sirreālisti ari viņa saredz pasaulei gaišāku nākotni, tikai viņai tā nav nenoteikta kā cittautu sirreālistiem, bet ir ļoti konkrēti saredzama: mājas, atgriešanās uz mājām, Rīga. Nākotne tātad ir mājas un visa dzīvošana tagadnē ir tikai dzīvošana uz riteņiem, lai ar tiem ripotu uz mājām. [..] Tāpat kā Lalita Muižniece pati, ar viņas dzeja ir "turpinājums", daļa no latviešu dzejas, kas ir bez sākuma un jātic, arī bez beigu."
Sināte, Rasma. Žuburu rota. Ceļa Zīmes, Nr. 47, 1971.

"Viņa tos lasa balsī, kas ir tik klusa kā aprimusi vēsma. Un tā tam jābūt. Lalitas Muižnieces dzeja nav domāta skaļuma mīlētājiem. Tāpat kā tiem, kas piemiegtām acīm paraduši vērot, kā saules spožums ar asiem ēnu ielogiem atdala lietu no lietas, izceļot katru par sevi tās īpatajā apveidā. Jaunajai dzejniecei tuvāka šķiet mākoņu aizsegta, klusināta gaisma, kas vairāk par atšķirībām ļauj saskatīt visam kopīgo. Tādā gaismā ir arī vieglāk pārmest laipu laika un paaudžu plaisām."
Zeltiņš, Teodors. Tuvos un tālos ciemos. Laiks, 1970, 17. okt.

Par grāmatu "Pēdas" (1975)

"Autore notēlo tautas traģēdiju lielu juku laikā un atsevišķas ģimenes pārdzīvojumu prizmā. Viņa rāda, cik grūti, pat neiespējami atklāt, kas vairāk, kas mazāk vainīgs pie notikumu risinājuma. Autore liek arī saprast, ka traģēdija vēl arvien turpinās, un vispēdīgi – autore notēlo mūsu laikmeta universāltraģēdiju – masas pārvarīgo uzmācību un indivīda izmisīgo ciņu: paturēt savu individualitāti, nenogrimt masā bez pēdām. [..] Pirmkārt, grāmata uzrakstīta ļoti askētiski; skopā, bet ne nabadzīgā valodā.Nav lieku vārdu, lieku notikumu, kurus varētu nosvītrot, darbam nezaudējot nozīmi. Izskatās ļoti vienkārši, bet šī vienkāršība maldina: tā radusies, rūpīgi filtrējot un koncentrējot dažādos iespaidus, pārdzīvojumus un savāktos materiālus. Otrkārt, prasmīgi izraudzīti un sakārtoti dzejdarba dažādie izteiksmes līdzekļi. Darbība noris vienlaikus vairākās plāksnēs: ir tagadnes ieskicējums (marginālijas), atcere par bijušo, sapņi. Dažādi laiki kļūst lasītāja apziņa vienādi dzīvi un vienādi nozīmīgi: sapnis papildina dzīvē notiekošo. Zūd starpība starp ārējo, t.i. pulksteņa laiku un iekšējo t.i. pārdzīvojuma laiku. Tā mirkli var izteikt gadu notikumus."
Zaļinskis, Auseklis. Meitene tiesā laikmetu. Laiks, 1975, 25. okt.

Lāce, Lācis

PBLA Kultūras fonda Goda balva
Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balva Pedagoģijas nozarē par latviešu valodas programmas izveidošanu un ilggadēju latviešu valodas un literatūras mācīšanu Rietummičigenas universitātē.
1989

Goppera fonda balva
K. Goppera fonda balva Vispārējā nozarē kopā ar Rasmu Sināti un Sandru Kronīti-Sīpolu par latviešu valodas pareizrakstības rokasgrāmatu "Turi pa rokai, iet aci".
Vispārējā nozare
1991

PBLA Kultūras fonda Goda diploms
Pasaules Brīvo latviešu apvienības augstākais apbalvojums Goda diploms Lalitai un Valdim Muižniekiem par kopīgo, neatlaidīgo un sekmīgo darbu, izveidojot latviešu studiju programmu un veicinot internāta izbūvi Rietummičigānas universitātē (RMU), kas deva
2009

Ērika Raistera piemiņas fonda balva
Par ieguldījumu latviešu trimdas izglītībā
2014

Latvijas Literatūras gada balva
Balva piešķirta par mūža ieguldījumu latvietības stiprināšanā, latviešu literatūras, folkloras un valodas popularizēšanā.
Mūža balva par nozīmīgu ieguldījumu Latvijas literatūrā
2021

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece ar Valsts prezidenta un Ordeņa kapitula 2021. gada 20. aprīļa lēmumu.
IV šķira
2021