Māra Celle
Māra Celle (1938) – literāte. Dzimusi rakstnieka Jūlija Lāča un dzejnieces Rūtas Skujiņas ģimenē, uzaugusi Mežaparkā. 1944. gada rudenī ar māti dzejnieci Rūtu Skujiņu un māsu Lalitu (vēlāk Muižnieci) devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur mācījusies bēgļu skolā. 1950. gadā izceļoja uz ASV, kur turpinājusi izglītību. Aktīvi iesaistījusies latviešu jauniešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, darbojusies kā korespondente, Ziemeļkalifornijas latviešu kultūras norišu apskatniece. No vecākiem pārmantojusi literārās dotības. Trīs autobiogrāfisku grāmatu autore Atmiņas par Latvijas laiku Māra Celle ierakstījusi grāmatā "Meitene no Mežaparka" (2014), savu Amerikas laiku un vairākkārtēju (regulāru) atgriešanos dzimtajā Mežaparkā literārā formātā dokumentējusi grāmatā "Ilgais mājup ceļš" (2010), tāpat regulāri savus Amerikas un Latvijas iespaidus, ikdienas gaitas un norises aprakstījusi laikraksta "Laiks" lappusēs. 2018. gadā izdotajā grāmatā "Mežaparka meitene Amerikā", kurā attēloti pirmie gadi ASV.
Dzimšanas laiks/vieta
14.02.1938
Rīga
Personiska informācija
Dzimusi rakstnieka Jūlija Lāča un dzejnieces Rūtas Skujiņas ģimenē un uzaugusi Mežaparkā.
1944. gada rudenī Otrā pasaules kara laikā Rūta Skujiņa ar meitām Māru un Lalitu (vēlāk Muižnieci) dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, kur aizvadīti vairāki gadi latviešu bēgļu nometnēs.
Pateicoties mātei, Māra ieguvusi papildzglītību arī latviešu valodā un saglabājusi latviešu valodu, kaut pamatos izglītošanās noritējusi angļu valodā ASV.
1963: apprecējusies ar ģeologu Ojāru Celli.
1970: pirmo reizi viesojusies Latvijā.
Profesionālā darbība
Literārā darbība
Autobiogrāfiskie darbi
2010: Ilgais ceļš mājup (Rīga: LaikaGrāmata).
2014: Meitene no Mežaparka: atcerēšanās (Rīga: LaikaGrāmata).
2018: Mežaparka meitene uzaug Amerikā. (Rīga: Vesta LK).
Sastādītāja
2003: Skujiņa, Rūta. Eju, aizeju, atskatos...: dzejnieces Rūtas Skujiņas vēstules uz Latviju (Rīga: Daugava).
2007: Skujiņa, Rūta. Kuģi, kas neatgriežas: proza (Rīga: Jaunā Daugava).
Darbība dažādos trimdas periodiskajos izdevumos
Publicējusi apceres, literāras piezīmes un pārdomas, grāmatu recenzijas, intervijas, ceļojumu aprakstus, apskatus par ASV
Rietumkrasta Dziesmu svētkiem, Sanfrancisko Mazā teātra izrādēm, kultūras un sabiedrisko dzīvi trimdas preses izdevumos "Tilts”, "Mēs”, "Jaunā Gaita”, "Zintis”, "Ziemeļkalifornijas Apskats”, "Laiks”, kā arī Latvijā izdotajā žurnālā "Karogs” un laikrakstā "Literatūra un Māksla”.
Laikrakstam "Laiks" sāka rakstīt 20. gs. 70. gados, kad no ASV vidienes pārcēlās uz dzīvi Ziemeļkalifornijā, vēlākos gados rakstīja 'piezīmes no Latvijas', savukārt, no Ņudžersijas, t. s. Putnu ciema (ASV) iesūtīja 'piezīmes no Putnu ciema'.
1960–1995: strādājusi žurnāla "Ziemeļkalifornijas Apskats” redkolēģijā.
1968: Latviešu Preses biedrības atzinība par reportāžām biļetenā "Ziemeļkalifornijas Apskats".
1983: laikrakstā "Laiks" Ziemassvētku numurā publicēts stāsts "Snieg sniegi, klusi un liegi.." 20. gs. 60. gados publicējusi dzeju jauniešu izdevumā "Zintis" (ASV)
Sabiedriskā darbība
Darbojusies Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrībā, bijusi vairāku Rietumkrasta Dziesmu svētku Informācijas daļas vadītāja un prezidija locekle, piedalījusies 2x2 un 3x3 nometņu darbā, bijusi Sanfrancisko Latvijas atbalsta grupas sekretāre u. c.
Kappa Pi locekle (ASV).
Citātu galerija
"Es Latviju atceros no tiem agrajiem bērnības laikiem, kad sapņi jaucās ar pasakām. Mana paaudze ir tā, kas no Latvijas paņēma līdzi atmiņu par kādu saulainu dārza stūri, par kādu skaistu brīdi auklējot pūkainu spēļu lācīti, varbūt kādu pastaigu pa Rīgas drūzmainām ielām mātei pie rokas, varbūt kādu smeldzīgu dziesmas motīvu, sēžot viļņojošā pļavā vecāku un radu vidū. Šī atmiņa šalc kā priedes, smaržo kā vasaras ziedi un šūpo kā mātes rokas, jo tā ir no tiem laikiem, kad dzīvei vēl nebija mērauklas. Kad 1944. g. oktobra rītā Daugavgrīvā spalgi nokliedzās kuģa svilpe – sākās īstā dzīve. Kuģim attālinoties no krasta, vīri un sievas aizlauztās balsīs dziedāja mūsu valsts himnu. Tai brīdī es apzinājos milzu traģēdiju, un aizlauztās balsis man 26 gadus nav to ļāvušas aizmirst. Mana paaudze ir tā, kas Vācijā sāka iet latviešu pamatskolā, bet to nekad nepabeidza. Amerikā iebraucot, mana paaudze mēģināja turēties līdzi Vācijas laiku ģimnāzistiem, bet tie mūs īsti nepieņēma.[..] Mums nebija kārtīgas latviskas izglītības, ne 2x2, ne Garezera ģimnāzijas, kur to iegūt. Rezultātā, mana paaudze izklīda, saprecējās ar sveštautiešiem un daļēji vispār pazuda. [..] Mana paaudze klusē, jo tā ir par vecu, lai piedalītos nometnēs, un par jaunu, lai pārliecinātu nākamo paaudzi par savām latviskajām saknēm. [..] Tikai manai paaudzei – Latvija it kā bija, it kā nebija. Pienāk brīdis, kad mērs ir pilns. Daudz negudrojot, ko tas nozīmē, ko no tā iegūšu, vai kā tas beigsies, es pēkšņi jutu – man ir jābrauc. Savā ziņā arī mans iemesls bija dzīvības vai nāves jautājums. Es vairs nespēju dzīvot tikai ar sapni – es gribēju īstenību."
Celle, Māra. Ar sapni vai īstenību. Tilts, Nr. 110/111, 1971.
"Tieši šis pirmais ceļojums uz Latviju ir autores visdziļāk pārdzīvotais, noteikti tāpēc, ka tā bija pirmā dzimtenes skatīšana kopš 26 gadus senās bērnības, bet arī tāpēc, ka Latvija, būdama toreiz aiz dzelzs priekškara, ārzemju latviešiem bija gan mīļa, tomēr tai uzspiestais režīms – pretīgs. Pirmā ceļojuma beigās Māra Celle raksta: «Vecrīgas šaurajās ielās, baltajās jūrmalas smiltīs, uz Vidzemes šosejas, Gaujmalas zilizaļajos mežos es satiku savu dvēseli.""
Silkalns, Eduards. Savas dvēseles meklētāja. Austrālijas Latvietis, 2011, 1. jūnijs.
"Ir pagājuši jau gandrīz desmit gadi, kopš mēs ar Ojāru kļuvām par vismaz daļēja laika Putnu ciema iedzīvotājiem. Neesam tā saucamie "sniegputniņi", kas pa ziemu aizceļo uz Floridu vai citām siltām vietām. Mēs darām tieši otrādi: kad pie Putnu ciema ozoliem drebinās vairs reta rudens lapa, kad caur apkārtējiem priežu siliem sāk aurot auksti vēji un pa kailajiem krūmiem lēkā vairs rets zvirbulis, mēs pošamies uz ziemeļiem, uz savu dzimto zemi Latviju."
Celle, Māra . Kad ziema klauvē pie durvīm. Laiks, 2007, 15. decembris.
Par grāmatu "Ilgais ceļš mājup" (2010)
".. kopš Latvijas neatkarības atgūšanas tur uzturas regulāri. Uz mantota zemes gabala Mežaparkā uzcēluši sev pat māju. Pēdējos 10 gados iegrozījies tāds dzīves ritms, ka astoņi mēneši gadā tiek pavadīti Latvijā, bet pārējie četri – Amerikā. Latviju Māra Celle sauc par savu īsto māti, bet Ameriku – par pamāti, kas tomēr bijusi laba pret viņu. [..] Četrdesmit gadu laika periods (1970–2010), kas grāmatā ietverts, sniedzas no Māras Celles jaunības līdz pusmūžam un jau tālāk līdz vecmāmiņas priekiem."
Silkalns, Eduards. Savas dvēseles meklētāja. Austrālijas Latvietis, 2011, 1. jūnijs.
Saiknes
Austra Skujiņa - Mātesmāsa
Ieva Solveiga Celle-Harms - Meita
Jūlijs Lācis - Tēvs
Lalita Muižniece - Māsa
Ojārs Celle - Vīrs
Rūta Skujiņa - Māte
Sarma Muižniece - Māsasmeita
Nodarbes
Dzimtais vārds
Lāce, Lācis
Pseidonīms
Mammiņa
Dzīvesvieta
kopš 20. gs. 60. gadiem dzīvoja Ziemeļkalifornijā
Mežaparks
Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas ik gadu vairākus mēnešus dzīvo Latvijā.
Ņūdžersija
Kopš 20. gs. 90. gadu vidus.
1951
Kalamazū
20. gs. 50. gados dzīvoja Kalamazū
Izglītība
–1959
Kalamazū
Ar bakalaura grādu angļu un franču literatūrā un filozofijā beigusi Kalamazū koledžu.
Kalifornija
Mācījusies latviešu valodu un literatūru latviešu papildskolā Kalifornijā.
Emigrē
10.1944
Vācija
Devās bēļu gaitās uz Vāciju. Ilgāko laiku kopā ar māti Rūtu Skujiņu un māsu Lalitu nodzīvoja DP nometnē Fišbahā.
06.1950
Pensilvānija