PAR VILI CEDRIŅU
"Vēl nenosvinējis pilngadības dienu, Cedriņš jau kautrīgi rakstīja dedikācijas vecākiem kollēgām savā pirmajā dzejoļu grāmatā “Sidraba jātnieks”. Literātu saimē Cedriņš kļuva mīlulis, ko daudzi gribēja ņemt savā gādībā. Jāni Grīnu jau minējām. Tai pašā laikā un arī vēl tagad Cedriņš pazīstams kā Jāņa Medeņa muižkungs. Praktiski tas nozīmē – ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Aiviekstes bajāra darīšanās. Bet šādu goda stāvokli Medenis jaunajam dzejniekam piešķīra jo īpaši tādēļ, ka redzēja veidojamies sava talanta radinieku, ko vērts skolot un uzmanīt. Tāpat Cedriņu savā tuvumā labprāt redzēja Ed. Virza, Brastiņš un citi. Ātri Cedriņš kļuva savs cilvēks arī gleznotāju jautrajā sabiedrībā. Jaunais dzejnieks bija vērīgs un uzklausīja visu, kas viņam varētu lieti derēt, taču tai pašā reizē prata izvairīties no pakļaušanās ietekmei. Kā pašus dzejniekus viņš centās pazīt vaigu vaigā, tā dzeju tas uzmanīgi studēja grāmatās. Un vēl tagad Cedriņš katrā laikā var citēt pēc atmiņas desmitiem dzejoļu, kad gadās diskutēt par dzejas jautājumiem. Vislielākā tuvība Cedriņam tiešām būs gan ar Medeni: episkā elementa pasvītrojums, vēsturiski sižeti, balādiska noskaņa, zināms stilistisko līdzekļu sablīvējums, pantu veidošana pēc klasiskiem paraugiem vai arī īpatas kombinācijas pēc latviešu tautas dziesmu metrikas principiem."
J. R. [Rudzītis, Jānis.] Vilis Cedriņš.
Tēvija, 1942, 5. maijs.
Par krājumu "Sidraba jātnieks" (1935)
"Ar Vili Cedriņu latviešu dzejā ienāk jauna dzejnieku paaudze. Viņš ir paaudzes pirmais un aiz viņa dzirdama šīs paaudzes pārējo dzejnieku vēl neskaidra, dīvainā soļu dunoņa. [..] Dzejnieku paaudze, kas tagad nāk ar Vili Cedriņu, arī ceļas formas vārdā, bet viņas formas prasības gandrīz pilnīgi pretējas iepriekšējās paaudzes formāliem centieniem. Šī paaudze ar visu savu jauneklīgo dedzību ienirst pagātnē, tradīcijā, meklē tur pagājības tālumā savai izteiksmei vajadzīgo un noderīgo, tad iemet to savas jūsmas un personības ugunī, pārkausē, pārveido, lai tad to celtu augstu gaismā, kā gluži jaunu, nedzirdētu. Sen jau nav apspīdējis latviešu liriku tāds laiks kā tagadējais, kur viss senatnīgais būtu tik neatlaidīgi celts augšup, vētīts, caurskatīts, simts stundu plaukstā grozīts, apbrīnots un no viņa senā spožuma kausēts jauns spogulis, kurā ieliet visu dzīvi un pasauli. [..]
Atsevišķus tautas dziesmas elementus Cedriņš savā dzejā izmanto ļoti plaši, un tā ir viena no viņa kā dzejniekā visapsveicamākām īpašībām. Viņš ņem no dainām veselus teikumus, pusteikumus, atsevišķus raksturīgus vārdus un epitetus, visvairāk beidzamos. Bet viņš to visu tik smalki prot pārkausēt un iekļaut savas dzejas pārējās sastāvdaļās, ka nu jau šie dainu teicieni, šķietas kā paša Cedriņa un lieliski atsvaidzina un apraso visas viņa vārsmas (piem., dzejoļos “Rīga dimd” – 8. lpp., “Māras zeme” 7. lpp., “Arājs kapa kalnā” 55. lpp.). [..]
Savu īpatnējo ritmu Cedriņš sasniedz apzinīgi variēdams vienā un tai pašā rindā vairākus pantmērus, lielāko tiesu divus, reti trīs. Tā viņš saslēdz daktili ar trohaju un otrādi. Rodas dīvaini, līgani ritmi, kur cezūras tup vidū elpas, atvilkšanai. Savu ritmiku Cedriņš veido pēc savas noteiktas sistēmas, kurai pamatā arī saskatāma dainu ritmiskā tradīcija. Mums pat šķiet, ka dzejnieka līdzšinējie ritmiskie sniegumi gandrīz tas vērtīgākais viņa lirikā."
Čaks, Aleksandrs. Jaunākais dzejnieks: Vilis Cedriņš. "Sidraba jātnieks".
Daugava, 1936, Nr. 1. (
Daugava, Nr.1 (01.01.1936))
Par krājumu "Ziemeļu dārzos" (1942)
"Cedriņš nepieder tiem liriķiem, kam pārdzīvojums atklājas dzejā tieši, kādēļ daudziem varbūt šī dzeja šķitīs pavēsa. Cedriņa pantos pārdzīvojums pārradīts tēlos un gleznās, tikko saredzamiem pavedieniem ieausts ritmā un valodas mūzikā. Tāpēc tas nesagrābj mūs spēji un asi, bet atstāj lasītājā lēni ieviļņota ūdens trīsas. [..]
"Ziemeļu dārzi" uzrāda lielu strofu un metru bagātību, kustīgus, lokanus ritmus. Varbūt mazāk mekā iepriekšējā grāmatā sastopamas garās rindas ar asām, stipri uzsvērtām cezūrām. Jau, patstāvīga kanoniska dzejas forma radīta "Salnas dārzu" tipā, kas grāmatā sastopama visai bieži. Te pirmā strofa sniedz tēmu, ko pārējās četras variē ar kopīgu refrēnu. Tā ir ļoti jaukskanīga, dzidri ritoša forma, kas varbūt ieviesīsies plašāk."
Strēlerte, Veronika. Viļa Cedriņa dzejas "Ziemeļu dārzos".
Tēvija, 1942, 20. jūnijs.